Rindā pēc zupas gan bērni, gan pensionāri 0
Jau trešo gadu “Ziedot.lv” kopā ar atbalstītājiem – Ināras un Borisa Teterevu fondu un lielveikalu tīklu “Rimi” –, atklājot labdarības iniciatīvu “Kopgalds – siltas maltītes atbalsts”, kopā pulcina tos cilvēkus, kuri savās pilsētās un novados gādā par zupas virtuvēm trūcīgajiem iedzīvotājiem.
Daudzviet zupas virtuvju darbinieki noraizējušies, ka pēc gatava ēdiena tāpat kā pēc sociālajiem pabalstiem ģimenes nāk “paaudžu paaudzēs”. Kā liecina pašreizējā pieredze, ne viena vien labdarības virtuve savu darbību izvērš plašāk.
Pievēršas jaunākajai paaudzei
Saldus Romas katoļu draudzes zupas virtuves brīvprātīgā vadītāja Irēna Brinteniece pirms gada man stāstīja, cik grūti līdzdarbībai esot iekustināt pieaugušos. Viņus pat ar lūgšanos nevar aizdabūt uz kartupeļu lauku, lai gan zina, ka tupeņi audzēti tieši viņu labumam – zupas virtuves vajadzībām. Uz ražas novākšanu izdevies pāris cilvēkus pierunāt, bet ravēt vagas vasarā nav ieradies neviens.
I. Brinteniece: “Secinājām, ka mūsu iecere ar pieaugušajiem zupas ēdājiem izgāzusies, tāpēc šogad pievērsāmies jaunākajai paaudzei. Izveidojām projektu, kurā iesaistām bērnus no maznodrošinātajām ģimenēm, respektīvi, no tām ģimenēm, kuru vecāki ir regulāri zupas virtuves klienti. Bērniem gribam parādīt, ka var dzīvot arī citādi.
Iespējams, redzētais un dzirdētais viņiem būs labs pamudinājums būt atbildīgiem par savu dzīvi.”
Pateicoties projektam, trūcīgo ģimeņu atvases iesaistām dažādās aktivitātēs, radošajās darbnīcās. Bērni arī nes zupu veciem cilvēkiem uz mājām. Daudzi sirmgalvji ir nespēcīgi, slimi. Jaunieši, to redzot, apzinās, ka salīdzinājumā ar viņiem atrodas daudz labākā situācijā. Tomēr, lai cik nevarīgi, vecie cilvēki nenolaiž rokas, viņi mājās arī paši kaut ko cenšas izdarīt. Bērni redz, kā veca tantīte, atspiedusies uz nūjiņas, ravē savu dārziņu. Nodarbībās tas viss tiek pārrunāts, skaidro Irēna. Tiek arī vērtēts, kā ir tad, kad mājās kaut kā pietrūkst un ko viņi paši savā labā var izdarīt. Vasarā trūcīgo ģimeņu bērni piedalījās četru dienu nometnē Bruknas muižā. Tur viņi iesaistījās reālā darbā, trīs stundas dienā ravēja dārzu, zinot, ka raža noderēs tur mītošajiem cilvēkiem.
“Šis projekts ir izdevies,” ar gandarījumu saka zupas virtuves vadītāja. Viņa pārliecināta, ka daļai bērnuizdosies pārvarēt apziņu: “Man pienākas, dodiet!”
Vienīgā bērnu zupas virtuve Latvijā
Valmieras biedrības “Kristīgais žēlsirdības centrs” vadītāja Gaida Pevko vada Latvijā vienīgo zupas virtuvi bērniem. “Mūsu klienti ir pilsētas maznodrošinātās ģimenes. Pašlaik dienā gatavojam ēdienu 90 bērniem.”
Raksturojot zupas virtuvju apmeklētājus, G. Pevko atzīst, ka visbēdīgāk klājas jaunajām ģimenēm, kurām nav darba, nav arī sadzīves prasmju. “Šiem vecākiem lielākoties ir nepabeigta vispārējā izglītība, nav spēju risināt savas problēmas.”
Pašlaik kuplākajā ģimenē, kas apmeklē zupas virtuvi, ir astoņi bērni, taču bijušas arī lielākas – pat ar desmit bērniem. Palīdzība tiek sniegta arī citiem – bezpajumtniekiem vai trūcīgiem cilvēkiem, tiem netiek liegts ne maizes rieciens vai jogurta paciņa, ne padoms.
Bērnu zupas virtuve ir veģetāro ēdienu piekritēja, lai gan ikdienā nedaudz tiek izmantoti arī kūpinājumi, sardeles, cīsiņi. Visiecienītākie, protams, ir saldie ēdieni. Trīs dienas nedēļā bērni saņem zupu un desertu, bet divas – kartupeļus ar desiņām un salātiem.
Pavāre Inta Ramata: “Ja bērni padzirdēs, ka saldais ēdiens gatavots no ķirbjiem, viņi to neēdīs. Bet nezinot visu notiesās gardu muti. Ja nu ļoti tincina, mēs sakām – tas ir ananasu kompots.”
Pavārīte novērojusi, ka gados jaunie vecāki neprot gatavot mājas ēdienu, tāpēc mazie cilvēciņi nenovērtē veselīgu maltīti.
Paralēli virtuvei biedrībā darbojas bērnu dienas centrs. Te pusaudži kopā ar pedagogu pavada brīvo laiku, sporto vai piedalās nodarbībās. Esot arī citas ieceres bērnu izglītošanā un nodarbināšanā. Vienlaikus notiek neformāla jaunās paaudzes audzināšana. “Dienas centra apmeklētājiem paredzēts arī launags, un tas ļoti piesaista bērnus,” atzīst biedrības vadītāja.
Arī pensionāri un pat nodarbinātie
Zupas virtuvēs saņemtais ēdiens ir labs atspaids trūkumā nonākušajiem iedzīvotājiem. Tās ir maznodrošinātās ģimenes ar bērniem, ilgstošie bezdarbnieki, bezpajumtnieki, arī vecie ļaudis, kas no savām pensijām pirmām kārtām norēķinās par dzīvokli, iegādājas zāles, bet pārtikai naudas vairs neatliek.
Ventspils novada Ugāles pagastā pēc zupas jau gadiem ilgi nāk vieni un tie paši iedzīvotāji. Galvenokārt pirmspensijas vecuma cilvēki, kas deviņdesmitajos gados, kad likvidēja drenu cauruļu rūpnīcu, palika bez darba. Darba iespējas Ugālē ir ļoti ierobežotas, bet Ventspils atrodas 40 km attālumā, transports vienā virzienā izmaksā 1,40 latus.
Ja strādā par minimālo algu, tad visa nauda tiek izlietota par autobusa biļetēm vien. “Cilvēki netiek laukā no depresijas, vīrieši nodzeras, alkoholisma problēma ir milzīga,” situāciju raksturo Ugāles pagasta sociālā darbiniece Aiga Strazdiņa.
Zupas virtuves klientu vidū ir arī pensionāri, gan vientuļie, gan tādi, kuriem ir bērni, bet tie dzīvo tālu. “Atbalstām arī šos vecos ļaudis, jo zupu izvārīt vienam iznāk ļoti dārgi,” skaidro sociālā darbiniece.
Saldū uz zupas virtuvi nāk arī strādājošie, kuriem ir darbs, taču ienākumi nepietiekami – samaksā par dzīvokli un citam naudas vairs nav. Viņi savu situāciju mainīt arī vairs nevar, jo tāpat jau dara visu iespējamo. Taču līdzekļu nepietiek, jo Saldū ir ļoti dārga apkure, dārgāka nekā Rīgā, stāsta I. Brinteniece.
Valmieras Siltās zupas biedrības regulāro apmeklētāju vidū ir pensionāri, bezpajumtnieki, arī alkoholiķi. “Mēs nešķirojam cilvēkus. Ja kāds ir atnācis, tātad viņam gribas ēst,” saka biedrības vadītājs, 30 gadus vecais Rolands Grunskis.
Viņš labdarībai pievērsies, sekojot sava brāļa Erlenda Grunska paraugam, kurš ilgus gadus atbalstījis Valmieras bērnu zupas virtuvi. Lielā mērā tā bijusi Erlenda iniciatīva izveidot Siltās zupas biedrību arī pieaugušajiem.
“Domāju, ka jebkurā valstī, arī ļoti bagātā, vienmēr būs tādi cilvēki, kam vajadzēs sabiedrības palīdzību. Vai nu kaut ko savā dzīvē nav spējuši sasniegt, vai notikusi kāda nelaime. Kā redzam, dažādi negadījumi ļaudis piemeklē itin bieži,” spriež Rolands.
Dievam tīkams darbs
Saldus Romas katoļu baznīcas prāvests Andrejs Mediņš atceras, ka pirms trim gadiem ik pa laikam kāds no bezpajumtniekiem viņam prasījis naudu. Redzot, ka devums ne vienmēr tiek izmantots lietderīgi, izveidojuši zupas virtuvi. Jau no atvēršanas brīža ēdāju skaits bijis tuvu 60 un ar katru nedēļu gājis plašumā. Kad pārsniedzis pusotra simta, nācies pārcelties no baznīcas pagrabstāva virtuves uz kopīgiem spēkiem pārbūvēto garāžu, kas tika piemērota zupas virtuves vajadzībām. Klientu skaits šobrīd stabilizējies ap 180. “Esam nopirkuši lielākus katlus un plīti – tagad četru riņķu vietā mums ir sešu riņķu plīts,” papildina Irēna.
Viņa zupas virtuvē darbojas savā brīvajā laikā, bet ikdienā strādā Valsts probācijas dienestā. “Mēs palīdzam, nešķirojot atnācējus un nejautājot, kas ar viņiem noticis. Mēs drīzāk esam tie, kas mācāmies no viņiem, reizē audzinot sevi un savas sirdis,” savu darbību Saldus Romas katoļu draudzes zupas virtuvē pamato I. Brinteniece.
Uzziņa * “Ziedot.lv”, veikalu tīklu “Rimi” un “Supernetto”, kā arī Ināras un Borisa Teterovu fonda finansiālais atbalsts zupas virtuvēm – vairāk nekā 128 tūkstoši latu. |
