Rimti par nerimto. Sandra Ratniece recenzē Ingmāras Balodes dzejas krājumu „Dzejoļi pēc mūsu ēras” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dzejniecei un tulkotājai Ingmārai Balodei (1981) nesen izdots trešais dzejas krājums “Dzejoļi pēc mūsu ēras” ar ļoti zīmīgu nosaukumu, īpaši šā brīža pandēmijas kontekstā, tādēļ šoreiz ievada vietā par krājumu lai runā pašas dzejnieces precīzi teiktais izdevniecības “Neputns” interneta vietnes mājaslapā, proti: “Laikmeti, ēras var ietilpt pat dažos gados. Tagad, bezpieskaršanās ērā, es gribētu, lai šajā grāmatā apkopotie teksti ļauj just ne vien dzejai piedēvēto ēteriskumu un nenotveramību, bet arī vārdos ietvertās pasaules vieliskumu, klātbūtnīgumu, pieskārienu. Ne vienmēr glaudošu, taču, cerams, dzīvu un nolasāmu.”
Meklēt māju sevī un citos
Liriskai varonei būtiska ir komunikācija ar sevi un pasauli, lai tvertu laiktelpu līdz vissīkākajai niansei, lai, meklējot māju jeb pasaules koku – izpratni par sevi un savu vietu šajā pasaulē (harmoniju / disharmoniju, es / citi u. tml.) –, kaut nedaudz pietuvotos tās izzināšanai: “meklēt māju / savam dēlam / meklēt ēnu / savam kokam / pat savam kokam tu esi / tikai cilvēks”. (6. lpp.)
Ingmāras Balodes dzejā sastopamies ar pilsētas klātesmi, arī šajā krājumā, taču šoreiz arī pilsēta (jebkura, arī tā, kur esi ciemiņš) piedalās pasaules koka izzināšanā, kurā “granīts / pie ūdens / caur kokiem / saule” (10. lpp.) un vienmēr jāatrodas nerimstošos meklējumu ceļos, lai tiektos pēc sevis, pēc saules, gaismas un dabas. Jā, šajā krājumā ir spēcīga dabas klātbūtne, tas viss ir mutuļojošs laika plūdumā. Un tas viss ir laiks, tas viss ir “mēs”, tas viss ir mīlestība: “Tu esi reizē sargs un reizē liesmiņa, / kas nesaudzīgi iezagusies salmos / gar ceļmalu, / pār kuriem vēl krīt tavas rokas ēnas. // [..] Liesmu vāls, uzlūkots no dzelmes, atgādina / tavu piekļaušanos, / elpai joņojot krietni virs mums, / mākoņi apdegušajām malām / plandot virs baltā klajuma, // kurā grasījāmies gulēt / vēl dažumūž, / vēl kamēr ir kas”. (73.–74. lpp.)
Kā upe plūst uz jūru
Poētiskam tekstam būtiska ir teksta dinamika. Ingmārai Balodei dzeja krājumā ir kā upe, kas plūst uz jūru rāmi, pat rimti, bet tā ir akmeņaina, dziļa un ievelkoša zemdzīļu atvaros, un spēcinoši dinamiska. Upi savukārt apspīd saule, zvaigznes un mākoņi, koki, bet tie nav nedz klišejiski, nedz iepriekš paredzami, tie visi ir stipri un tik dažādi mirdzoši vai ēnaini kā akmeņi. Klātesošs Ingmāras Balodes dzejā ir bērna tēls – sākotnes un turpinājuma arhetips.
Krājumā akmeņi ir pārlaicīgi, kas saplūdina “pirms” un “pēc” sajūtas. Akmens kā tēls grāmatā atklājas daudzās liriskās varones izjūtu gammās, sākot ar sīku olīti līdz akmens sienai, ar ārdošo spēku līdz viengabalainumam (“grants arī tev likās rūgta bet ieliki / mutē pāris kameņu / tā garšo saule/ kad pagriezusi zemei otru vaigu / un kādu laiku tur gulējusi / ceļa līkumā zem egļu pirkstiem” (19. lpp.), “Lietuslāsēs pārvēršas akmeņi un skūpsta tavas plaukstas kā laika / zīmes” (40. lpp.), “Neapspriežamas lietas / iespiedušās betonā kā akmentiņi. / Toties? Tie siltumu bur savās sīkās miesās. / Nāc, piesēdi uz. Šeit nevajag neko / ne apgalvot, ne pierādīt, ne iesākt. Ēd sauli lēnu muti.” (70. lpp.)) Pasaule piedalās mūsu dzīvē, un mēs piedalāmies katrs savas pasaules radīšanā. Krājumu caurvij šie daudzšķautņainie emociju reprezentanti un nerimstošā liriskās varones sajūtu dilemma par “starp mums” vai “ar mums”.
Dzejnieces tvertās sajūtas, vērojumi un fiksējumi ieguļas atmiņā “pēc mūsu ēras” jeb, citiem vārdiem, arī pēc krājuma izlasīšanas. Un šī noskaņa ilgi vēl nelaiž vaļā, liek atgriezties pie tās vēlreiz un vēlreiz. Jā, šāds krājums, vismaz man, šajā pandēmijas laikā ir kā gaiss jeb kā elpot dažādu zāļu tēju vai ziedošu koku / pļavas puķu smaržas, kas no krājuma izvirst diezgan daudz, un es “dzeru dzejoļus” (37. lpp.) un veldzējos, tos izgaršojot un izsmaržojot, jo piekrītu dzejniecei, ka: “Mūsu elpām būtu jāatrod kāda, / jā, telpa, miesa, iemesls, / klejot šajos / esamības gaiteņos”. (71. lpp.)
