Rimanta Ziedoņa ritmiskie soļi 0
Pazīstams kā Latvijas likteņu rakstnieks, Rimants Ziedonis (1962) nu jau otrreiz ķēries pie īsprozas apkopojuma grāmatā.
Šoreiz nosaukums “Pastaiga” šķiet apbrīnojami lakonisks, pat meditatīvs un vedina domāt, ka stāstu pamatā būs nesteidzīgs dzīves ritms. Daļēji tā ir, turklāt Rimanta Ziedoņa proza bijusi ritmiska jau pirmajā krājumā “Dzīves pieredze un ziepju burbuļi” (1992) – toreiz autors ar manāmu pieķeršanos reālistiskām detaļām scenogrāfiski precīzi sakārtoto lietu un cilvēku pasauli salika absurda un alegorijām līdzīgos dzīves burbuļos. Kopš tā laika 90. gadu neizturīgā sējuma ieskautais, bet eleganti noformētais un tekstuāli patīkamais Rimanta Ziedoņa pirmais stāstu krājums ir kļuvis par bibliogrāfisku retumu. Par savu pieredzi un ziepju burbuļiem rakstnieks toreiz visdrīzāk ironizējis, savukārt “Pastaigā” šie jēdzieni materializējas visai taustāmos uzskatos. Tā ir svētdienas pastaiga, taču ne gluži spontāni veidota, drīzāk – noteikti izmērīta trajektorija.
Rimanta Ziedoņa pirmā stāstu krājuma noformējumu neminēju nejauši, jo šoreiz grāmata sākas ar vāku. Diemžēl “Pastaiga” veikalu plauktos neizskatās cienīgi – vāks nav mākslas darbs, bet gan datorsalikums: reālistisks pupas stublājs, pa kuru uz debesīm kāpj Rimantam Ziedonim līdzīgs vīrietis, fonā naivi mākoņi. Mākslīgi un lēti, jo īpaši tāpēc, ka noformējums neatspoguļo mākslinieciskos un filozofiskos mērogus, uz kuriem lasītāju pastaigā aicina autors. Kaut vai pirmajā stāstā “Bērni”, kas līdzinās palielai esejiskai epifānijai par to, kā (metafiziskā nozīmē) un kam rodas bērni, kur tie paliek mūsos un mēs – bērnos. Ar šo it kā naivo, bet bezgala nopietno “bērnu” grāmata sākas, bērnības motīvā nemitīgi gremdējas un šajā ziedoniskajā nebēdnībā, brīžiem gandrīz fantasmagoriskā domu plūsmā un “bērna prātā” pastāv. Un tomēr tā nav kāpšana pa pupas stublāju debesīs vien, citādi jau dažos nākamajos stāstos autoram būtu jākāpj nost, jo brīvam un pat aizraujošam valodas plūdumam pretī krīt didaktikas akmeņi.
Tomēr nevarētu teikt, ka lasītāja ievirzīšana noteiktās pasauluzskatu sliedēs krājumam “Pastaiga” nepiestāvētu. Šādas grāmatas noteikti ir noderīgas, tāpat kā publicistika – uzticama cilvēka viedoklis. Stāstā “Jā” didaktiku varētu norakstīt uz sižeta veidošanas problēmām – autora balsī atklātas pārdomas mijas ar mikrosižetu par māti, kas spiesta atstāt bērnu glābējsilītē, tomēr “nē” vietā viņa atbild… Sižets tiešām ir tikai ilustrācija, kas aizkustinās, bet darīs zināmu, ka autoram labāk padodas monologi ar asprātīgu noslēgumu kā, piemēram, amizantie, Foresta Gampa cienīgie “ilgstoši piedzīvojumi ar sēdēšanu uz soliņa” un varžu lietus motīvs krājuma titulstāstā – alegorijā par kāda avantūriska Latvijas ģimenes tēva dzīvi.
Bez noteiktā virzienā mērķētām traģikas noskaņām nav iedomājams arī krājuma “tradicionālākais” stāsts “Bēgļi”, kas vēsta par 1945. gada pēdējo iespēju bēgt pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju tiem, kas nevēlējās piedzīvot sarkanās armijas nestās šausmas. Līdzīgi kā R. Blaumaņa “Nāves ēnā”, arī te valda eksistenciālas noskaņas, jo bēgošo ir daudz, bet laivas – dažas. Turklāt gaidītāju vidū ir ne tikai galanti leģionāri un cēli saimnieki, cienījami sirmgalvji, skaistas sievietes un bērni, bet arī neģēļi, kas tīko glābties ātrāk par citiem. Stāsta personāži ieskicēti tik dažādi un simboliski, ka arī šeit noteikti jāsaskata alegorijas. Šī stāsta iespaidu var pastiprināt vienīgi fantastiskas detaļas ar asins cunami un upuru kaudzēm Baltijas jūrā, ko autors ļoti labi arī attēlo.
Krājuma pēdējos divos stāstos autors kļūst ļauns – tomēr dažādos veidos. Stāstā “Varbūt” viņš pārsteidz ar sarkasmu, pat nelielu žulti, veidodams kāda ciniska cilvēka monologu, kurš uzskata, ka “cilvēki ir jauki, kad dažkārt saņemas” un ka šie pēc teātra brauc “mājās savā mašīniņā” utt. Leksikas izvēle vien liecina par diezgan asu attieksmi, kopumā padarot sižetu – varonis apcer divas savas apprecēšanas vērtās draudzenes un kuro reizi pārvāra olu – par otršķirīgu. Toties it kā labsirdīgais stāsts “Vēstule”, kas noslēdz krājumu un reizē arī ar “bērna prātā” motīvu savieno grāmatas beigas ar sākumu, atstāj neslēptas autora “programmas” iespaidu: tādā kā atvadu vēstulē/testamentā septiņdesmitgadīgais dzimtas galva novēl, kā dzīvot un ko saņemt bērniem, mazbērniem un citiem radiem. Labsirdīgās un viedās balss pamācības šķiet veidotas loģiski un ironiski, šķiet, veco vīru ir viegli saprast, kamēr viņš neskar trešo valstu bēgļu jautājumu… Bet varbūt arī Rimanta Ziedoņa varoņiem var visu piedot, jo viņi gluži kā Paula Bankovska “Trakie veči” ir “bērna prātā” no sākuma līdz beigām.
Rimanta Ziedoņa jaunākās prozas galvenais pluss ir pašironija un izdoma, sava gadsimta vajadzību un kaišu pazīšana, brīžiem to mākslīga un it kā jau redzēta saasināšana. Tomēr, neskatoties uz to, ka pastaiga rakstnieka prozas pasaulē ir izkalkulēta, tās lakoniskums un tonalitāšu daudzveidība pārsteidz.
