Rīkstnieka Māra Zvauņa padomus daudzus gadus uzklausa vairāki arhitektu biroji 1
“Jutīgumu, ko man devis Dievs, lieku lietā, palīdzot citiem,” saka rīkstnieks Māris Zvaunis. Jau gandrīz 30 gadus viņš nosaka āderes, iepazīstina cilvēkus ar Latvijas spēka vietām un stāsta par sadzīvisko enerģētiku.
Ienācis interviju telpā, rīkstnieks strikti pavēsta: “Šeit laba saruna neizdosies!” Kabinetu šķērsojot vairākas ūdens āderes, tās atņemot enerģiju, iedarbojoties negatīvi. Lai pierādītu sacīto, Māris izvelk no iekškabatas rīkstīti. Metāliskā kājiņa acumirklī sāk strauji rotēt pa kreisi. Dodamies meklēt āderu ziņā labvēlīgāku sarunu telpu.
Māris pārstaigā mūsu darba telpu, atzīst to par labu vietu. Vietumis pielipina pa sarkanam izolācijas lentes gabaliņam. Šādi viņš atzīmē, kādos virzienos stiepjas uguns āderes. To iedarbība esot pozitīva. Vēl rīkstnieks iesaka atvadīties no leknās vaska puķes, tai neesot laba enerģētika.
Redz aizvērtām acīm
“Man nav nepieciešama rīkstīte, lai noteiktu telpas vai lietas enerģētiku. Fonējumu es saskatu, redzu šo tonalitāti – no oranžas līdz tumši pelēkai. Turklāt labāk to nosaku aizvērtām acīm. Arī cilvēkam varu redzēt fonu, ja uz viņu īpaši noskaņojos,” skaidro Māris.
Visu mūžu viņš strādājis par būvinženieri dažādos amatos un līmeņos, tāpēc labi zina, ka būvniekiem, arhitektiem, projektētājiem un citiem speciālistiem nemāca ņemt vērā dabas enerģētiku. Joprojām rīkstniecība jeb biolokācija nav izpelnījusies zinātnisko institūciju akceptu.
Māris ir gandarīts, ka beidzot viņam dota iespēja augstskolā pastāstīt par āderu iedarbību, līdz šim tēma apieta. Taču viņa padomus jau daudzus gadus uzklausa vairāki arhitektu biroji. “Viņi neķeras klāt darbam, kamēr neesmu paskatījies, kādas āderes šķērso konkrēto zemesgabalu vai topošo būvi, lai tā būtu cilvēkam enerģētiski labvēlīga.”
Mācījies no Ivara Vīka
Māris uzskata, ka savu artavu viņa dotumos ielikusi vecmāmiņa – zintniece, vārdotāja, ragana, kā nu kurš dēvēja. Mazotnē puikam patika būt vecmāmiņas tuvumā. Ierāpās viņai klēpī un jutās kā Dieva azotē. Vēlāk viņš sapratis – šādi vecmāmiņa dāvāja savu spēku, viedumu.
“Studiju gados es sāku redzēt citādi. Kursabiedri teica, lai beidzu šitos jociņus, bet es nepārtraucu. Lasīju literatūru par netveramo jomu, interesējos arvien dziļāk. Un tad satiku latviešu svētvietu un seno zināšanu pētnieku Ivaru Vīku. Ja sāc garīgi augt un attīstīties, sasniedz jaunu pakāpi, vienmēr nāk Skolotājs. Latvijā Ivaru Vīku daudzi cienīja un apbrīnoja. Viņam bija fantastiska zināšanu bagāža un kolosāla intuīcija – kā dzidra lāse raspodiņa lapā, tīra kristāliska substance.
Devos līdzi Vīkam braucienos pa Latviju, smēlos zināšanas. Reiz Ivars teica: kāpēc paļaujies uz mani, tu taču pats vari! Ko es varu?! Ar rīkstīti strādāt, tev ir šīs spējas. Pamēģināju, un tiešām izdevās! Tā, ar Vīku kopā darbojoties, arvien vairāk uztrenējos,” atceras rīkstnieks.
Kad Vīks aizgāja taisaulē, daudzi uzskatīja gandrīz vai par pašsaprotamu, ka Māris turpina viņa iesākto – ved cilvēkus uz enerģētiskajām vietām, rāda spēka akmeņus, avotus, pilskalnus.
Vēl viens Māra skolotājs bija ārsts homeopāts Juris Gustavs. Dakteris, kurš nerakstīja receptes, bet sūtīja dabā pēc liepziediem vai pelašķiem. No viņa tika iegūtas zināšanas par augiem un tautas dziedniecību.
Par ūdens āderēm
Taujāju, kā Māris skaidro ūdens āderu esamību. “Ūdeni enerģētiski uzlādē Zemes kodols, tāda kā dzelzs uguns lode, kam piemīt milzum augsta temperatūra un elektromagnētiskais starojums, kas arī rada Zemes magnētisko lauku. Savukārt Zemes garozu varam iedomāties kā zivs zvīņas, saplaisājušu virsmu, un cauri šīm plaisām plūst augšup pazemes ūdeņi, uzlādēti ar vieglu elektromagnētisko starojumu. Šis lauks, kas nonāk zemes virspusē un ko vada ūdens, ir visai vājš, taču gana stiprs, lai ietekmētu cilvēku un visu ko citu. Un šo plūsmu, virzienu, āderu izvietojumu var sajust rīkstnieks,” skaidro Māris.
Ja cilvēks uzturas telpā, kur ir vairākas ūdens akas jeb ūdens āderu krustpunkti, pēc stundas jau jūtas kā bez spēka. Ja ilgus gadus guļ gultā, kas atrodas virs ūdens āderu sablīvējuma, tātad bīstamajā zonā, kur virmo negatīva enerģija, noteikti saslims.
“Ne velti tautā runā par tā dēvētajām vēža gultām, kad ģimenē slimo cits pēc cita. Iedarbības sekas gan atkarīgas no tā, cik stipra ir cilvēka imūnsistēma. Turklāt arī āderu spēks var būt atšķirīgs,” piebilst rīkstnieks.
Ir zināmi daudzi īpašumi, kam piedēvē spoku mājas statusu. Piemēram, Raganā, braucot uz Valmieru, ceļa labajā pusē ir šāda māja. Tai nemitīgi mainās īpašnieki. Pašlaik to atkal pārdod. “Tur ir ļoti nelabvēlīgs āderu izvietojums, kas, kā zināms, pievelk negatīvo pasauļu būtnes.”
Māris reiz konsultējis vīru, kurš iegādājies 10 hektārus zemes. Izstaigājis ar rīkstīti visu zemesgabalu, bet tā arī neatradis labu vietu mājai. Īpašnieks brēcis, ka Māris ir šarlatāns. Pēc pāris mēnešiem zvanījis un atvainojies, jo vēl divi rīkstnieki bija teikuši to pašu. Tāpēc pirms gruntsgabala iegādes vajadzētu palūgt padomu rīkstniekam.
Ūdens āderēm ir arī pozitīvā nozīme – tā ir vieta, kur rakt aku vai dīķi.
Pajautā kaķim!
Nereti cilvēks dusmojas: ko varu darīt, ja mitinos dzīvoklī, kur ir ūdens āderu krustojumi?!
Pārsvarā tomēr iespējams izdarīt tā, lai cilvēki vismaz negulētu to krustpunktā.
“Ir četras lietas, kam jābūt labās vietās. Tā ir gulta, kur pavadām naktsmieru, kur guļ mūsu bērni. Tikpat svarīga ir vieta, kur ģimene atpūšas. Zona, kur gatavojam ēst, arī tā, kur atrodas pārtika. Pārējais nav tik būtiski. Atbilstoši svarīgumam vērts mainīt izvietojumu dzīvoklī.”
Interesanti, ka suni nevar iedzīt gulēt būdā, kas novietota uz ūdens āderes. Dzīvnieks labāk guļ sniegā, bet nekad nelāgajā vietā. Rīkstnieks iesaka: nolieciet taču būdu tur, kur suns guļ, viņš jūt labāk!
Kaķis tieši pretēji – labprāt atrodas uz ūdens āderes. Tāpēc cilvēkam nevajadzētu likt savu guļvietu tur, kur mincis regulāri guļ. Ja gulta tomēr atrodas uz āderes, kaķis var kalpot par glābējzvanu – rāpjas cilvēkam virsū, guļ uz vēdera, rokām, galvas. Kaķim piemīt spēja negatīvo enerģiju transformēt pozitīvajā.
Ko vēsta uguns krusts
Ūdens ādere atņem enerģiju, bet uguns ādere ietekmē labvēlīgi, dod spēku.
“Uguns āderi es saucu par Dieva institūciju, tai ir Visuma starojums. Enerģētiskie viļņi nāk uz Zemi sinusoīdu veidā, un tur, kur to izliekumi tuvojas cits citam, veidojas horizontālās uguns jeb enerģētikas plaknes. Šajā uguns āderu krustojumā aug zelta ābelīte – veidojas uguns jeb zelta krusts. Kā teikts dainā: “Es redzēju zelta krustu vidū gaisa grozāmies./Dieviņ, tavu padomiņu, ka nekrita lejiņā!”
Šādā krustā vērts rīkot uguns rituālu un ne tikai tāpēc, ka tur labi kuras ugunskurs. Šajā vietā lūgtais aiziet tieši debesīs. Interesanti, ka arī dižkoki pārsvarā aug uz uguns krustiem.
Uguns āderēm ir paralēlas horizontāles, tās šūpojas gaisā. To ļoti labi var redzēt augļudārzos vai parkos – koku galvenie zari, lielās žākles veidojas vienādos līmeņos. Tās es dēvēju par zelta plaknēm. Katrs latvietis ir pelnījis zelta krustu jeb uguns āderu krustpunktu, uz kura atrasties,” – tā Māris.
Pastāv arī tā dēvētā nulles jeb līdzsvara zona – tur, kur uguns ādere krustojas ar ūdens āderi. Tajā vietā iedarbība ir neitrāla. Ja esi satraukts, nevari pieņemt lēmumu, pasēdi šādā vietā.
Kā sevi pasargāt
* Lai ūdens āderu iedarbību mazinātu, der viss skaistais: dizaina māla trauks ar latvju zīmēm, lina audums, laba autora glezna vai cits mākslas priekšmets. Arī tradicionālās istabas puķes, piemēram, smaržīgā ģerānija, līdakaste vai mājas svētība.
* Var ņemt talkā baltu zīmes, katrai no tām ir konkrēta sūtība. Mūsu senči to lieliski pārzināja – ne velti virs mājas uzlika jumja zīmi, bet nama austrumpusē novietoja Austras koku. Durvīs iegrieza lietuvēna krustu, mājas paksī lika Māras ūdeņus jeb Māras līkloci, bet guļamvietu sargāja Laimas krusts.
* Der atcerēties, ka šīs zīmes regulāri jāattīra, jāmazgā tāpat kā veļa. Vislabāk to darīt avota ūdenī un tad nožāvēt saulē. Jo biežāk mazgā, jo labāk, bet vismaz četras reizes gadā noteikti vajadzētu.
