Ēnu ekonomikas ņirdziens pensionāriem: nu, bija liela jēga pildīt valsts kasi? 30
Portālā “manabalss.lv” pērn aizsāktā balsošana par pirmā līmeņa pensiju neaplikšanu ar ienākuma nodokli jau drīz sasniedza nepieciešamo atbalstītāju skaitu, kas iniciatīvai nodrošina ceļu pie likumdevēja. Gada sākumā daži mediji pasteidzās to nodēvēt par labu ziņu senioriem, atsaucoties uz labklājības ministru Jāni Reiru (“Vienotība”), kurš bija izteicies par “neapgrieztas” pensijas saņemšanas iespēju principā.
Vispār jau viņa sacītais skanēja apmēram tāpat, kā zinātnieki pieļauj dzīvības iespēju citā galaktikā, un apstiprina vienīgi Latvijas politiķu slīpējumu izteiksmes līdzekļu izvēlē. Tādā ziņā Reira kungs ir stipri pāraudzis savu 90. gadu sākuma kolēģi un vārdabrāli Riteni, kas necentās aizplīvurot ideju par pensijas maksāšanu tikai vienam attiecīgu vecumu sasniegušajam laulātajam. Arī diplomātijas pakāpe Jānim Reiram vismaz galvas tiesu augstāka, teiksim, salīdzinājumā ar partijas biedri un šī ministra amatā mutes brūķēšanas skandālos iekļuvušo Ilzi Viņķeli, kura bez aplinkiem paziņoja: daudzi tagadējie pensionāri strādājuši citā valstī un lai saka paldies, ka viņiem kādu grasi dod. Bet, verbālās nianses atmetot, šībrīža labklājības jomas patrons ir tikpat uzticīgs visās neatkarīgās Latvijas valdībās lolotajam bauslim, ka nodokļu sfērā pieļaujama vienīgi celšana, un ne ar ko neriskēja, vēlīgi uzsmaidīdams pensionāru brīvprātīgajiem aizgādņiem. Pie daudzu budžetu šūpuļa klātstāvējušais Jānis Reirs taču labi zina, ka minētā iniciatīva parlamentā atbalstu nepiedzīvos, un pirmās debates Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā to apstiprināja. Protams, tik skarbi kā I. Viņķele savas drastiskās popularitātes ziedu laikos tur neblieza, taču lika pie sirds sabiedrības balss lāpnešiem: pensiju pirmā līmeņa nodokļi veido 100 miljonus gadā valsts budžetā un… Nuja, šī summa būtībā ir jau valsts kasē iegrāmatota un pat pilnmēnesī koalīcijā neviens nav tik neprātīgs, lai no tās šķirtos.
Šķēpi par to, cik pareizi pirmā līmeņa pensijām piemērot nodokli, ir lauzti vairākkārt, un atzinumos ar lielāku vai mazāku piepūli atbalstīts pastāvošais likums, atsaucoties uz tādu pašu kārtību citās Eiropas Savienības valstīs. Tiesa, šāda nodokļa nav Lietuvā, Bulgārijā un Ungārijā, kur labklājības līmenis analogs mūsējam. Tomēr, ja skatāmies triju Baltijas valstu mērogā, vietējie seniori izrādās visnabadzīgākie: Igaunijā ienākuma nodoklis pensijām sākās aiz 336 eiro, turpretī Latvijā jau daudzus gadus robeža ir nemainīga – 235 eiro. Laika ritumā sadārdzinājusies lauvas tiesa preču un pakalpojumu, bet ciparu palielināt valdība netaisās. Pat “Vienotība”, kam ūdens skalojas pazodē un pensionāru dzīves līmeņa uzlabošana noteikti kāpinātu reitingu, šajā virzienā savu glābšanas riņķi nemet. Simts miljonu tomēr! Kaut gan ēnu ekonomikā resurss nesalīdzināmi lielāks, tā paņemšanai vajadzīga piepūle, bet ar pensionāru maciņu tikvien darba kā iekasēšana.
Nodoklis pensijai virs 235 eiro būtībā ir pēriens likumpaklausīgajiem senioriem par godīgumu darba gaitās un ēnu ekonomikas ņirdziens: nu, bija liela jēga pildīt valsts kasi?… Šī pārāk ilgi nekustinātā robeža nestimulē tagadējo darba ņēmēju maksāt nodokļus, bet valdošā koalīcija acīmredzot to nesaprot.
