Monika Zīle: Rīkstes paklausīgajiem 2
Saprotu, drēgnā lapkritī, kad gaisa temperatūras plusi tuvojas nullei, Latvijas apstākļos ir banāli vaimanāt par salšanu dzīvoklī. Jo būtu vajadzējis pierast, ka godprātīgam komunālo pakalpojumu rēķinu apmaksātājam mūsu valstī nav pamata gaidīt no apsaimniekotāja tādu pašu pretimnākšanu, teiksim, pieslēdzot apkuri. Siltums būs, kad parādnieki atvērs maciņus, – manam kaimiņam esot atbildējis nama pārvaldnieks. Ignorēdams jautājumu: kādēļ par neapzinīgo grēkiem jācieš paklausīgajiem? Taisnību sakot, kaimiņš pats apzinās šī vaicājuma neiederību. Jo esam taču diezgan dažādos veidos radināti un mācīti saprast, ka pērienu mūsu valstī saņem tikai likumus cienošie un tie, kuri baidās no soda par nepaklausību. Bet, ja nervi kārtībā, vari leksēt un smiedamies iet projām no galda nesamaksājis. Tavus tēriņus maltītes pavāri pieskaitīs kautrīgāku ēdāju rēķinam. Sadalīs uz rātnajām galviņām. Arī tie miljonu simtos iekrātie nodokļu parādi, kuru ciparus Valsts ieņēmumu dienests palaikam bezkaislīgi publisko, ir bijuši iekļauti kārtējā budžeta aplēsēs, tā ka galu galā dažādos veidos iztrūkumu nomaksās apzinīgie.
Protams, galds ir tikai līdzība. Bet apmaksa ir taustāma realitāte, ar kuru saskaramies nodokļu politikā un tās piemērošanā. Katra jaunizveidota valdība, pačivinājusi par labklājības celšanu, budžeta veidošanas priekšvakarā liek saprast, ka mūsu nodokļu Ēdenes dārza galdā servētie labumi ir stipri lēti, un to cenas jāpaaugstina. Teiksim, jāapliek ar pievienotās vērtības nodokli māju apsaimniekošanas izdevumi. Ir daudz vienkāršāk uzšaut ar rīksti tiem, kuri jau stenēdami maksā, nekā ieviest attiecīgā likumā normu, kas mobilizē bezkaunīgus parādniekus. Kaimiņi stāsta: viens slīpētais mūsu namā uzrakstījis apsaimniekotājam iesniegumu, ka neizmantos apkuri, un jau n-tos gadus par siltumu nemaksā, turklāt mitekli izīrējis un acīmredzot labi nopelna. Pieļauju nesakritību detaļās konkrētajā situācijā, bet ir ļoti daudz variantu nenorēķināties dažādās jomās. Par to liecina PVN shēmošanas zaļais koks un aplokšņu algu nemirstība.
Rodas sajūta, ka valdošajā koalīcijā arvien lielāku ietekmi gūst slepens sadomazo prakses kopēju pulciņš, kurš apmāca partnerus citu spīdzināšanas brīdī saglabāt sejā cietēju izteiksmi. Skološanas metode ir ļoti veiksmīga: lūkojoties valdības kungu un dāmu sāpju pilnajos vaibstos, kad viņi apspriež veselības finansēšanas modeli, tikai retajam mostas aizdomas, ka debates rezultēsies vairākos jaunos nodokļos. Tiesa, Latvijā ir Baltijas reģionā augstākais darbaspēka nodoklis. Bet finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, ievadot diskusijas par nodokļu jauno politiku, jau likusi saprast, ka “visiem būs jāiznāk no savas komforta zonas”. Ieziepētie zuši jau nesatrūkās. Bet mēs ar kaimiņu, visu mūžu likumpaklausīgi būdami, kļuvām tramīgi: lai gan godīgā nodokļu maksāšanā sakasītā pensija ar mesliem jau aplikta un gadījuma darbiņos pelnīto mums apgriež bez mazākās atlaides, var taču vēl atrast kādu iemeslu pēršanai. Ka šajā virzienā valdošās galvas strādā, liecina nupat piedzemdētais jaunais nodoklis autoīpašniekiem – savdabīga rīkste tieši mazāk nodrošinātajiem.
Nemitīga jaunu nodokļu gudrošana un apzinīgo maksātāju žmiegšana nevar būt veiksmes stāsts valdībai un valstij ilgtermiņā ne tik, – to politiķiem mēģināja iestāstīt pētnieki un ekonomisti septembra beigās notikušajā domnīcas “Certus” forumā. Manī mītošais optimists vēlas ticēt, ka valdība vismaz daļu no tur dzirdētā ielāgojusi.
