Atis Klimovičs: Rīkosimies atbilstoši draudu līmenim 51
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Turēsimies pie Latvijas ārlietu ministra teiktā, ka – “tur ārā pūš skarbi vēji”, jo tas, lai arī poētiski pausts, tomēr atbilst reālajai situācijai. Turklāt tā, pienācis beidzamais laiks atzīt, nevar gluži vienkārši ne no kā tāpat vien mainīties.
Ja pūķim savā alā palicis par šauru, tas gluži dabiski tajā vairs nevar atgriezties, un tas nozīmē, ka pēc teritoriāliem iekarojumiem izslāpusī Krievija turpinās savu agresīvo uzvedību. Tas, saprotami, mudina visas kaimiņos esošās valstis pārdomāt, vai pietiekami labi noris darbi valsts drošības uzturēšanā vai arī nepieciešami steidzami uzlabojumi un paātrinājumi.
Turklāt tas ir daudz svarīgāk nekā zīlēt kafijas biezumos, cenšoties atbildēt, cik tālu var aiziet Kremlis. Vai iespējams uzminēt, kā varētu rīkoties ar granātu bruņojies mērkaķis? Diezin vai, un tādēļ valdības, kurām liktenis lēmis vadīt savas valstis kaimiņos ar krieviem, viena agrāk, otra vēlāk atskārtušas, ka steidzami jāpievēršas aizsardzības spēju vairošanai.
Tas redzams jūras otrā pusē, kur pat ilgus gadus par īstu miera ostu uzskatītajā Gotlandes salā parādījušies patrulējoši Zviedrijas armijas karavīri un tanki. Par Somiju nemaz nerunāsim, tur par savas valsts aizsardzību nopietni domā jau vesela gadsimta garumā. Un no somiem būtu vēlams pamācīties. Arī sabiedrotie NATO mūsu tuvumā raidījuši nopietnus signālus, ka situācija pasliktinās.
Kā gan savādāk vērtējams viņu atzinums, ka palielinājies draudu līmenis? To nesenā laikā uzsvēruši aizsardzības sektora vadītāji Lietuvā un Igaunijā, savukārt Polija paziņojusi par divkāršu savas armijas palielināšanu tuvākajos gados.
Jādomā, “ierindas” pilsonis būtu pamatīgā neizpratnē, jo no Latvijas aizsardzības ministra būtu varējis dzirdēt gluži pretēju vēstījumu – Artis Pabriks pagājušajā nedēļā pavēstījis, ka draudu līmenis neesot pieaudzis. Vienlaikus gan paziņots, ka tuvākajos gados steidzami nepieciešams palielināt armijas un Zemessardzes skaitlisko sastāvu.
Profesionāli un pieredzējuši Bruņoto spēku virsnieki, visticamāk, neizturētos tik vieglprātīgi pret Krievijas papildspēku ievešanu tepat, Baltkrievijā. Tā tomēr ir noteiktu kara spēju palielināšana, kas prasa atbilstošu izvērtēšanu un rīcību visās valstīs kaimiņos – tātad Polijā, Lietuvā un Latvijā.
Šeit derētu atkārtot vai katru dienu sen zināmo patiesību par nepieciešamību gatavoties karam, lai nodrošinātu mieru. Turklāt saprast, ka tas darāms ne tikai ar aizsardzības sektora rokām vien.
Te nepieciešama visas sabiedrības iesaistīšanās. Labs piemērs būtu jaunas daudz intensīvākas sadarbības sākšana starp visām pašvaldībām un Zemessardzes bataljoniem. Nav šaubu, ka šajā lauciņā iespējams izdarīt daudz vairāk, lai kopīgi izstrādātu vairākus jaunus plānus darbībai nopietnā X stundā.
Tiem, kas par to ciniski smej, jo nespēj domāt ne par ko citu kā vien par savu personisko labumu un izdevīgumu, atgādiniet par bombardēšanu Sīrijā, par 14 tūkstošiem nogalināto cilvēku Ukrainā, par 82 kritušajiem ukraiņu karavīriem pagājušajā gadā.
