Rīki drošai bekošanai 1
Stāstīju kādam pilsētniekam par bekošanu. Šis klausījās, līdz norūca – ko niekus, vieglāk tirgū nopirkt…
Vieglāk gan. Bet dārgāk (ja auto nav pārāk rijīgs). Un bez piedzīvojuma baudas, kuru ik gadu, ik vasaru un rudeni gaidīt gaidu.
Par auto, kurš šam izlēcienam no lielpilsētas izrādījās izcili piemērots, mazliet vēlāk. Vispirms par dažiem jaunumiem orientēšanās tehnikā, kurus vajadzētu pazīt un apgūt, lai baudu nesačakarētu.
Īstos, no lielceļiem tālos mežos no iecerētā ceļa nomaldīties vai pavisam “savērpties” ir elementāri. Pat tad, ja uz šo vietu brauc jau piekto vai desmito reizi – laiks kopš pērnā rudens ir pagājis prāvs, īstais virziens šajā daudzzaru krustojumiņā aizmirsies, brauc dungodams, līdz nonāc strupceļā pie purva… Jupis rāvis, vajadzēja vairāk pa labi… Kraties atpakaļ, un te tev nav šoseja. Pieci, septiņi kilometri stundā. Divi aplami kilometri turp atpakaļ, trīs tādas kļūdas, un puse dienas pagalam.
GPS un programmas
Tādēļ – tev noteikti ir telefons ar GPS un labākajām orientēšanās programmām. Tev tas ir, un tu to regulāri lieto. Izbraucis krustojumu, jau pavisam drīz (100 – 200 m) pārbaudi, vai esi uz īstās takas. Nolēmis auto atstāt uz stigas un mest plašāk loku līdz purvmalas apšubekām, telefonu noteikti ņem līdzi! Šie plašumi, sevišķi bezsaules dienā, mēdz būt mānīgi, virzienu te nepazaudē tikai tie, kas no dabas ar mežazvēra instinktiem apveltīti. Bet pat tiem nekaitēs iespēja drošības sajūtu vairot ar skatu visgudrajā ekrānā. Un – labas aizpogājamas kabatas vajadzīgas! Stulbāka par telefona “izsēšanu” var būt tikai auto atslēgu pazaudēšana…
Orientēšanās programmas
Latvijas džungļiem labākā jau daudzus gadus bija “Jāņa sētas” “Baltic maps”. Apbrīnojama detalizācija un precizitāte (iegūta, ne tikai satelītattēlus pārzīmējot, bet lielāko daļu Latvijas papildus apbraucot). Trūkums tikai viens – iespēja kritiskā situācijā savu atrašanās vietu paziņot glābējam šai programmai gan ir (iezīmē sevi kartē, iegūsti koordināšu ciparus, sūti tos e-pastā), bet tā pārāk sarežģīta gan pašam sūtītājam, gan – vēl jo vairāk – saņēmējam, kuram būs jāmāk koordinātas lietot.
Savu atrašanās vietu visvieglāk citam paziņot ar populārās saziņas programmiņas “WhatsApp” palīdzību. Izvēlies adresātu, izvēlnē spied uz piespraudītes simbolu (komanda “pievienot”) un pievieno “location”. Pēc mirkļa adresāta pastkastē iekritīs “Google maps” kartes fragmentiņš ar iezīmētu tavu maldu vietu. “Google” kartes gan nav tik detalizētas kā “BM”, bet glābšanas operācijai būs pietiekamas.
Jaunums mobilā kartogrāfijā ir “Valsts mežu” lietotne. Meklējiet “Play store” ar burtiem LVM. Bez maksas dabūsiet visas Latvijas pārskata karti, kurā savukārt varat iezīmēt to daļu, kurā sēņosiet, un to lejuplādēt (izdariet to jau mājās – ceļojumu plānojot!) varenā mērogā 1:10 000. Celiņu detalizācija te “BM” līmenī. Un piedevām iezīmētas stigas, kuru “Jāņa sētas” kartē nav. Lejuplādētā karte ar jūsu GPS sadarbosies pat tad, ja tālajā mežā telefona “pārklājums” un internets nebūs sniedzams. Paziņot par sevi citiem gan nevarēsiet, bet savu virzienu un atrašanās vietu zināsiet precīzi.
Pilsētā populārā programma “Waze” meža celiņus nerāda. Tāpat kā nesen orientēšanās bruņojumu papildinājusī “Maps.me”. Bet arī šīs abas būs labākas nekā nekas, jo vismaz civilizācijas atrašanas virzienu rādīs.
Auto – ekonomiskākais piedāvājums
Ar pilsētas un šosejas priekšpiedziņu te nepietiks. Nemaz dubļu žampas nevajadzēs, pirmais smilšu kalniņš ar “špūrīti” jūs apturēs, lai gan pērnie GPS pieraksti rāda – beka tur taisni priekšā… Vajag četru riteņu piedziņu. Un “klīrensu” – prāvāku attālumu no ceļa līdz zemākajām auto detaļām. Izvēle šajā jomā plaša, jo “krosoveru” segments populārs, un visi (gandrīz) autoražotāji cenšas to izmantot. Nelaime viena – šie auto ir dārgāki par “pilsētniekiem”.
Esam taupīgi un mēģinām mežā auto, kuru pērn par “Latvijas Avīzes” “Gada auto” nominējām. “Suzuki Vitara”. Ir pilnpiedziņa. Ir gluži ciešams klīrenss – 195 mm. Piedevām ir salīdzinoši niecīgs svars (1200 kg pret klasē populārākā “Nissan Qashqai” gandrīz 1500), kas dod pārsvaru gan kāpumos, gan mīkstās vietās. Ir degvielas patēriņš, kas sirdi priecē (pa šoseju knapi virs 5 l/100 km, pilsētā un mežā ap 6,5 l benzīna). Jaudas it kā nav daudz (120 ZS), taču pieticība ir šķietama. Svars taču mazs, tādēļ dinamika pietiekama. Ietilpība pavisam nedaudz atpaliek no “Qashqai”, un gabarītu samazinājums skāris tikai bagāžnieku. Salonā vietas nav būtiski vai jūtami mazāk. Un bagāžnieka īsumu kompensē iekārtotie grīdas divi līmeņi, kuru “QQ” nav.
Un – kronis visam – cenu lapa. Līdzīgas komplektācijas “Qashqai” maksā krietni virs 20 000 eiro, līdzīgu izmēru “Škoda Yeti” tāpat, šī “Vitara” – 15 980. Salona apdare nav pieticīgāka kā konkurentiem. Priekšējais panelis askētisks, kas man līdzīgus lieku greznumlietu nīdējus priecēs. Piedevām paneļa ģeometrija, kas pirmajā brīdī šķiet tāda dīvaini augsta, izrādās, ir visai viltīga un pieveikusi parādību, kas redzamību daudzos dārgākos auto bojā – praktiski nav paneļa atspīdumu vējstiklā.
Labs. Pārāk mazs un pieticīgs izskatā? Tāda bija pērn testētā melnā “Vitara”. Šajā krāsojumā – gaišs korpuss līdz logu līnijai, melns jumts un tumši tonēti stikli – auto izskatās krietni slaidāks. Teikt elegants un skaists varbūt būtu nedaudz pārspīlēti. Bet latvietim praktiskajam pietiekami solīds tas noteikti ir.
