Rihards Zaļupe: “Filmu mūzikas komponistam jābūt gatavam atteikties no sava muzikālā ego!” 1
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 17. septembrī, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) un diriģents Guntis Kuzma aicina Lielajā ģildē izbaudīt īstu sitaminstrumentālu sprādzienu – koncertu “LNSO ritma dzīres, Zaļupes jaundarbs un kino”, kas veltīts LNSO ilggadējā mūziķa, sitaminstrumentu grupas koncertmeistara Edgara Saksona (1970) pērn nenosvinētajai apaļajai jubilejai.
Uz skatuves redzēsim gan pašu gaviļnieku, gan viņa kādreizējo mācekli, pazīstamo sitaminstrumentālistu Rihardu Zaļupi, kurš īpaši šim koncertam sacerējis jaundarbu.
Rihards Zaļupe ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētājs, aktīvs kamermūziķis, “Xylem Trio” dalībnieks, uzstājas kā solists un komponē. Albums “Marimba Dance” saņēmis “Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu 2008” kategorijā “Gada debija”.
Rihards Zaļupe 2019. gadā ieguva “Lielo Kristapu” par mūziku Gata Šmita kinofilmai “1906”. Pēc piecpadsmit LNSO mūziķa statusā aizvadītiem gadiem nu, kovida laikā, ko Rihards Zaļupe sauc par brīnišķīgo iespēju laiku, jo līdz tam, viņaprāt, esam dzīvojuši cilvēka dabiskajam ritmam neadekvāti ātrā tempā, mūziķis atstājis LNSO štata mākslinieku rindas un kļuvis par pilna laika komponistu.
Komponēšana vairāk saistās ar melodiju, kuru orķestrī nes klavieres, vijole, čells… Bet jūs esat sitaminstrumentālists…
R. Zaļupe: Sitaminstrumentus asociē ar ritmu, bet arī tiem ir sarakstīts daudz melodiskas mūzikas. Tiklīdz sitaminstrumentālists sāk rakstīt korim, kā es savā skaņraža sākumposmā “Latvijai”, rezultāts ir pilnīgi cits, nekā ja to darītu dziedātājs.
Ja Ēriks Ešenvalds rakstītu perkusijām, ko viņš arī dara, tad viņš pilnīgi citādi uztver šos instrumentus nekā to spēlētāji. Tieši tas ir ļoti interesanti, ko mēs katrs ar savu muzikālo bagāžu varam ienest citā instrumentu sfērā. Bet, godīgi sakot, aspekts, ar ko visvairāk cīnos savā mūzikā, ir ritmiskā pārsvars skaņdarbos, ko gan ar gadiem man gribas pieļaut arvien mazāk…
Bet patiesībā nav svarīgi komponista izmantotie izteiksmes līdzekļi, būtiskākā lieta – un tas ir arī mans moto – ir radīt cilvēkus iedvesmojošu mūziku, vienalga – ar “troksni” vai melodiju. Mūsdienās to ļoti reti nācies sajust. Diemžēl esmu klausījies un arī pats spēlējis jauno mūziku, kura mani pilnīgi neiedvesmo.
Kā sanāca, ka tagad pilnībā esat pievērsies komponēšanai?
Kovida laikā trīs mēnešus sēdēju savā studijā un rakstīju mūziku jaunai igauņu spēlfilmai “Suflieris” (lomās arī latviešu aktieri Kaspars Znotiņš un Agnese Cīrule. – V. K.) par Igaunijas izlūkdienesta vīru izmisīgajām cīņām Staļina ultimāta priekšvakarā.
To rādīs oktobrī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, un tā būs pirmā igauņu spēlfilma, kas pilnībā tulkota latviski. Man bija fantastiska sadarbība ar Ēriku Ešenvaldu, kas arī piedalījies filmas skaņu celiņa tapšanā. Milzīgs projekts.
Pēc tā vairs negribējās atpakaļ orķestrī. Kovida divu gadu laikā būšu uzrakstījis mūziku vairāk nekā desmit filmām. Patlaban strādāju pie fantastiska bērnu seriāla “Mazā Mula”, kas drīz nāks klajā “Tet” televīzijā – par meiteni, kas iepazīst mākslu caur gleznām. Unikāls, lielisks projekts Nacionālā mākslas muzeja sūtības atklāsmei mazajiem.
Nu – par Edgara Saksona, Mūzikas akadēmijas asociētā profesora, Sitaminstrumentu klases vadītāja, Ukmerģes starptautiskā sitaminstrumentālistu festivāla mākslinieciskā vadītāja, jubilejai veltīto koncertu.
Ņemot vērā, ka viņš māca jaunos mūziķus arī Jūrmalas mūzikas skolā, sniedz meistarklases, spēlē gan orķestrī, gan visdažādākajos kamermūzikas sastāvos un solo un pārvalda vēl tik daudzus un dažādus sitaminstrumentus, Edgaru varētu dēvēt par Latvijas sitaminstrumentālistu guru, cilvēku orķestri!
Edgars varbūt pats to līdz galam pat neapzinās, taču, manuprāt, gan sitaminstrumentu saimē – un ne tikai –, gan arī kopējā mūzikas laukā Latvijā viņš izdarījis lielas lietas.
Atceros, kā pirms divdesmit vai pat vairāk gadiem Lielās mūzikas balvas ceremonijas koncertā Edgars spēlēja piecu oktāvu marimbu, un man skatoties aizrāvās elpa: arī Latvijā kāds tā spēlē! Edgars mainījis daudzas lietas. Grūti pateikt, cik speciāli par to domājis vai vienkārši notiekošajam ļāvies. Viņš ieviesis jaunus instrumentus, jaunas tehnoloģijas, jaunas zināšanas, kādai vispār orķestrī būt sitaminstrumentu grupai spēles un domas līmenī.
Varbūt izklausās vienkārši, bet globālā mērogā tie ir pamatīgi viņa aizsākti notikumi mūzikā. Runājot ne tikai par Edgaru, bet sitaminstrumentālistu mūsdienu akadēmiskajā mūzikā vispār – viņam jāspēj būt kā hameleonam, jāmāk viss instrumentārijs līdz pat vairākiem simtiem instrumentu. Jo to mūziķu, kas koncentrējas tikai uz vienu īpašu instrumentu, ir ļoti maz visā pasaulē. Kā pedagogam Edgaram ir fantastisks “ņuhs”, kuru jauno cilvēku ir vērts ņemt Mūzikas akadēmijā un kuru nav.
Tā ir apbrīnojama intuīcija. Jo vistrakākais, ko varam redzēt no malas, – nu jau piecpadsmit gadus ar Edgaru esam kolēģi augstskolā – tu kādam jaunam cilvēkam velti četrus gadus, bet jau manāms, mūziķis nebūs… Es vienmēr esmu centies dot iespēju, ja jaunietis ļoti vēlas studēt mūziku, bet Edgars ir striktāks, tūlīt jūt, ar kuru ir vērts strādāt un no kura nekas neiznāks.
Kaut nu jau daudzus gadus esam kolēģi, zemapziņā Edgaru Saksonu arvien izjūtu kā pedagogu, no kura joprojām var mācīties. Manuprāt, mūziķim vispār allaž jābūt ar iekšēju mācekļa pazemības sajūtu pret mūziku, pretējā gadījumā, ja jutīsies visu sasniedzis, ātri vari nonākt lejupslīdē.
Skanēs jūsu jaundarbs “Rebonds C” sitaminstrumentiem un orķestrim, pasūtināts tieši šim jubilejas koncertam…
Ar Edgaru kopā esmu spēlējis ļoti daudz gan orķestrī, gan dažādos solo projektos. Bet šajā skaņdarbā ir pilnīgi citi noteikumi, jo viens ir spēlēt orķestrī un pavisam kas cits diviem solistiem. Būs divi multiperkusiju seti, kur katrs spēlēsim apmēram divdesmit instrumentus, stāvēsim viens otram pretim (sāniski pret publiku. – V. K.), no malas varēs redzēt, kā vālītes kustas. Ir posmi, kur ar pārmaiņus solo viens otru it kā izaicinām, bet beigās skaņdarbs saplūst kopā aktīvā muzicēšanā un praktiski spēlējam unisonā – nots notī kā spoguļattēlā.
Ko nozīmē skaņdarba nosaukums “Rebonds C”?
Rebonds latviski – atsitiens, atlēciens. Sitaminstrumentos tā ir viena no svarīgākajām lietām, jo bez atsitiena nerodas nekas. Būtībā jebkurš instruments sāk skanēt ar labu atsitienu, arī klavierspēle taču sākas ar piesitienu. Skaņdarbu esmu veltījis diviem cilvēkiem. Viens ir grieķu izcelsmes komponists Jannis Ksenakis, kurš aiz sevis atstājis ļoti daudz labas un kvalitatīvas mūzikas, īpaši sitaminstrumentiem. Viņš radījis, manuprāt, unikālu skaņdarbu, ar ko praktiski saskārušies visi sitaminstrumentālisti – multiperkusiju skaņdarbu “Rebonds” ar divām – “A” un “B” – daļām.
Un es, cerot, ka pasaulē mani par to neviens nesāks vajāt, atļāvos uzrakstīt Ksenaka skaņdarbam turpinājumu, trešo daļu “Rebonds C” kā atsauci ar dažādiem tehniskiem paņēmieniem vairāk tieši no “B” daļas. Un otrs cilvēks, kuram esmu veltījis šo skaņdarbu, ir Edgars Saksons kā mans pedagogs. Abas šīs lietas skaņdarbā savītas muzikāli un emocionāli.
Koncertā rādīs arī izcilo Bastera Kītona 1923. gadā uzņemto mēmo komēdiju “Safety Last!”, kurai Platons Buravickis pirms dažiem gadiem komponēja mūziku lielam orķestrim, savukārt jūs iespaidīgo skaņdarbu esat pārlicis pieciem sitaminstrumentālistiem.
Uzdevums nebija no vieglajiem, vienkāršāk ir no mazāka instrumentu skaita pārlikt skaņdarbu lielam orķestrim. Tā bija Edgara iniciatīva, kad šo filmu vēlējāmies izrādīt Lietuvā sitaminstrumentālistu festivālā. Platona Buravicka muzikālais stils ļāva veiksmīgi pārlikt skaņdarbu manā gadījumā pieciem ļoti tradicionāliem sitaminstrumentiem – būs marimba, ksilofons, vibrofons, zvani, bungu komplekts.
Nekā ultranetradicionāla, nav sitaminstrumentu kalna, patiesībā sastāvs ļoti pieticīgs mūsdienu priekšstatam par sitaminstrumentu solo. Bet svarīgākais, ka rādīs filmu. Mēs esam fonā, bet mūzika, kā jau mēmajā kino, sinhronizēta ar bildi. Filma ir tipiska amerikāņu mīlas drāma, aizraujoša, ar labu humoru un pamatīgu adrenalīna devu.
Daudzas epizodes liks aizdomāties, kā tās varēja uzņemt laikā, kad kino producēšana vēl nepazina tā dēvētos zaļos ekrānus bīstamu ainu veidošanai. Filmā daudzi riskanti momenti, interesanti vērot, kā ekrānā redzamais panākts bez montāžām un dublieriem.
Filmas finālā ir aina, kur galvenais varonis, tiecoties pēc savas mīļotās meitenes, stāv uz augstceltnes pašas maliņas, un var redzēt, ka aktieris tik tiešām filmējot atradies šajā augstumā un nevis vienu vai divus metrus virs zemes, kā to darītu mūsdienu kino.
Nupat kinoteātros nonākusi Martas Elīnas Martinsones debijas spēlfilma par pusaudžu meiteņu pārdzīvojumiem skolā – krāšņā komēdija “Tizlenes”, kurai ir jūsu mūzika. Kāda ir filmu mūzikas sūtība – emocionāli sagatavot ekrānā gaidāmajam notikumam vai dot filmai papildu dimensiju?
Abi uzdevumi! Jautājums, ko režisors attiecīgā epizodē vēlas panākt. Mūzika var palīdzēt skatītājam izjust, piemēram, bēgoša cilvēka nepatīkamo emocionālo trauksmi, ko ekrāns ar attēlu vien nespētu. Bet to pašu epizodi ar mūzikas palīdzību var pavērst jēdzieniski pilnīgi citādi. Skrienošs cilvēks, piemēram, var nevis bēgt no ļaundara vai mēģināt noķert vilcienu, bet tiekties pēc savas mīlestības.
Tad neskanēs kas ritmisks, bet liriska, smeldzīga melodija. Šīs lietas ir tās interesantākās kino: uz ekrāna redzamajam zemteksts var būt pilnīgi cits un – vai mūzika spēj to atklāt? Man izdevies redzēt dažas fantastiskas ainas ar skaņraža Džona Viliama (izcilākais mūsdienu amerikāņu izcelsmes filmu mūzikas komponists, kā pirmais un vienīgais uzņemts Amerikas Kinematogrāfijas Zelta zālē, kur pamatā ir režisori un aktieri) mūziku. Filmu mūzikas komponistam jābūt gatavam atteikties no sava muzikālā ego un bieži ļoti daudz jāpārstrādā līdz galarezultātam.
