Znotiņš recenzē: Riharda Vāgnera operas uzvedums Cēsīs – triumfs un skumjas! 2
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jautājumu, vai Rihards Vāgners kādreiz savā mūžā bijis Cēsīs, nāksies pāradresēt tiem vēsturniekiem, kas komponista dzīvesgājumu izpētījuši pa dienai. Izslēgts tas nav, jo Vāgnera biogrāfijā ierakstīti divi gadi (1837–1839) kā Rīgas pilsētas teātra kapelmeistaram.
Kas tur liels – diriģenta pienākumu un operas “Rienci” rakstīšanas starplaikā kādreiz aizbraukt arī līdz Cēsīm? Arī 19. gadsimtā tas būtu gluži labi iedomājams. Vāgnera mūžā tomēr nozīmīgāks kāds cits divu gadu nogrieznis (1857–1859), kas aizvadīts gan Cīrihē, gan Venēcijā.
Šajā laikā top opera “Tristans un Izolde”, tobrīd Vāgners piedzīvo noslēgumu attiecībām ar Matildi fon Vēzendonku (tā ir pirmā acīmredzamā atslēga uz jaunradītās operas skaidrojumu) un lasa Artūra Šopenhauera darbu “Pasaule kā griba un priekšstats” (tā būtu otrā atslēga).
“Tristana un Izoldes” pirmizrāde pienāk 1865. gadā Minhenē Hansa fon Bīlova vadībā. 2022. gada 9. jūlijā operas koncertatskaņojums notika klausītāju piepildītā Cēsu koncertzālē Cēsu Mākslas festivāla ietvaros – Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri vadīja Andris Poga, Tristana lomu dziedāja vācu tenors Marko Jenčs, bet Izoldes loma skanēja Gunbritas Barkminas soprāna balsī.
Klasiskajā repertuārā “Tristans un Izolde” ir viena no grandiozākajām operām – Karlosa Kleibera kanoniskais ieskaņojums ilgst bez sešām minūtēm četras stundas. Cēsu koncertzālē mūzikas ritējums gan šķita raitāks, taču skaidrs, ka visi bija rēķinājušies ar ilgu hronometrāžu un ilgiem starpbrīžiem. Vienlaikus “Tristanu un Izoldi” nereti uzlūko arī kā pirmo moderno operu – un šāds paziņojums šķiet izaicinošs, jo līdz Kloda Debisī “Peleasam un Melizandei” un Riharda Štrausa “Salomei” jāgaida vēl gadi četrdesmit.
Tomēr modernitāte tur patiešām ir – gan harmoniskās valodas, gan ideju ziņā. Un gluži tāpat rodama nepārprotama sasaukšanās tieši ar abām daudz vēlāk radītajām operām – visas trīs partitūras ir traģiski mīlasstāsti, kas savīti ar filosofiskām refleksijām. Tātad – trieciens klausītāja apziņā. Ar to Vāgners kārtējo reizi nostiprinājis savu biedējošo reputāciju.
Uzreiz jāteic, ka koncertatskaņojuma muzikālā kvalitāte bija vēl labāka, nekā gaidīju. Tas attiecas arī uz epizodēm, kas Vāgnera dimensijās gan drīzāk būs visnotaļ nopietnas lomas (Melots un jaunais jūrnieks – Mihailam Čuļpajevam, gans – Artjomam Safronovam, stūrmanis – Rinaldam Kandalincevam), kuras 9. jūlijā tika īstenotas pienācīgā kvalitātē.
Tas pats par detaļām daudzveidīgajā orķestra audumā – programmā īpaši izcelta Jana Zeļenska ar angļu raga solo, un pelnīti izcelta, taču tikpat precīzi un izteiksmīgi muzicēja arī visi pārējie pūšaminstrumentālisti, ansamblī tikpat veiksmīgi iekļāvās arī sitaminstrumenti. Jau drīz pēc operas sākuma kļuva skaidrs, ka uz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra līdzdalību varēs paļauties, un Andrim Pogam te bija lieli nopelni gan stīgu grupas nianšu atraisīšanā, gan arī visu lielo emocionālo kaislību iekļaušanā skaidrā dramaturģiskā arhitektonikā, vienotā muzikālās domas plūdumā.
Par interpretācijas vokālajām līnijām iespējams diskutēt, vai tās ideāli atbilda galvenajām Vāgnera lomām nepieciešamajam spēkam un intensitātei. Gan jau, ka ne, bet labāk izvēlos nevis bezpersoniskas balsis ar, piemēram, grūti kontrolējamu vibrato, bet tādu dziedājumu, kāds bija Marko Jenčam un Gunbritai Barkminai – saistošu, jūtīgu, kolorītu, dažbrīd nedaudz pagurušu, bet katrā ziņā tēlu atklāsmē viscaur ieinteresētu.
Un tas, ka šādā solistu salikumā droši varēja izgaismoties Martinas Dikes dziedātā Brangēna, Olivera Cvarga Kurvenāls, Aina Angera Marks, priekšnesuma kopainai nāca tikai par labu – te patiesībā nebija otrā plāna personāžu, un gan zemās vīru balsis, gan Latvijā jau iepazītās Martinas Dikes tembrs skanēja spoži.
Aleksandra Lobanova videodarbs palīdzēja formulēt daudzas atskārsmes. Vispirms jau atziņu, ka tik nopietns un detalizēts veikums zināmā mērā aizstāj scenogrāfiju un režiju, tātad tas bija uzskatāms pieturas punkts koncertatskaņojumā mērķtiecīgi realizētajai tēlu un ideju sistēmai. Un tālāk jau seko Vāgnera uzdotie jautājumi.
Vai operas librets un koncepcija, kam piemērotākais apzīmējums būtu “suicidāls”, vairāk vēsta par 19. gadsimta romantisma norietu, vai arī par mūsdienu realitāti? Kāda perspektīva ir pasaulei, kurā jauni cilvēki iet bojā, bet sirmgalvji paliek dzīvi (Vāgnera daiļrades pētnieki norādījuši, ka tieši šī ir vissāpīgākā izskaņa skumjajam stāstam par Tristanu, Izoldi un karali Marku)?
Kāda ir sajūta dzīvot laikmetā, kur viss jau ir bijis, un lēciens principiāli citā nākotnē ir acīmredzami pāri atsevišķa cilvēka spēkiem? Pēdējais un vissvarīgākais – kāds ir atrisinājums mīlestības mistērijai? Lieki teikt, ka man ir atbildes uz visiem šiem jautājumiem, taču tās pārsniedz lakoniskas recenzijas ietvarus.
Bez šaubām, klasiskajā mūzikā ieinteresētiem klausītājiem ļoti noderīgi un arī ļoti iedvesmojoši būtu meklēt šīs atbildes kopā ar operas režisoriem – jo 9. jūlija priekšnesums ik pa laikam raisīja domas par to, cik vērtīgs rezultāts varētu būt, ja šim solistu ansambļa, orķestra, diriģenta un videomākslinieka sniegumam pievienotos Alvja Hermaņa, Viestura Kairiša vai Pētera Krilova vēstījums kopā ar scenogrāfiju.
Un te nu mēs patiešām atgriežamies mūsdienu realitātē, kur Latvijas Nacionālajā operā “Tristans un Izolde” pēdējo reizi iestudēta 1921. gadā. Kur trūkst arī literāro pirmavotu, jo atšķirībā no citām Eiropas valstīm Latvijā joprojām nav atdzejots Strasburgas Gotfrīda “Tristans un Izolde”, un Volframa fon Ešenbaha “Parsifāls” vai Kretjēna de Truā “Lanselots” arī ne.
Taču, no otras puses, mums ir Cēsu Mākslas festivāls, kas konsekventi parādījis, ka noteikti vērts tiekties pēc radošiem ideāliem. Arī tad, ja pēcsajūta paliek tikpat skumja, kā 9. jūlija interpretācijas noslēgumā, Vāgnera mūzikas pēdējo lappušu pavadībā vērojot Izoldes izdziestošo zvaigzni.
Patiesi skumja un aizkustinoša – un arī neizsakāmi skaista.
