Rihards Kols. Viļņas samits: sausais atlikums 24
Pirms Viļņā aizvadītā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) līderu samita liela uzmanība bija pievērsta jautājumam par Zviedrijas un Ukrainas iespējamo pievienošanos organizācijai. Tieši pirms samita sākuma kļuva zināms, ka Zviedrijas ceļā uz NATO lielākie šķēršļi, šķiet, ir noņemti. Jautājums par Ukrainas dalību aliansē tomēr paliek atklāts, lai gan samita laikā tā tika apsolīta, turklāt ar atvieglotiem iestāšanās nosacījumiem.
Atkāpe.
Būtībā NATO šobrīd atrodas transformācijas procesā. Šis process aizsākās uzreiz pēc pagājušā gada Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Sabiedrotie vienojušies par reģionālajiem aizsardzības plāniem – t.i., to, kā NATO aizstāvētu kādu no saviem reģioniem, ja tam uzbruktu Krievija. Būs grūti pārspīlēt, cik lielas izmaiņas šīs ir – šī ir lielākā NATO aizsardzības stratēģijas “pārbīde” kopš aukstā kara beigām.
Populārs ir joks, ka “ha, nevis Baltijas jūra, bet NATO ezers.” Ko tas nozīmē praktiski? Neesmu drošs, ka jau esam tādā punktā, kurā šis joks būtu ne tikai daļēji, bet pilnībā patiess. Tomēr, sagaidāmā Zviedrijas pievienošanās NATO potenciāli spētu politiski vēl vairāk apvienot formāli sadrumstaloto Baltijas jūras reģionu, un NATO šis reģions ir ļoti svarīgs kaut vai kā potenciālā konfrontācijas vieta ar Krieviju. Baltijas valstis šajā ziņā ir īpaši ievainojamas, un tās ilgu laiku tika uzskatītas par NATO aizsardzības vājāko punktu. NATO sabiedrotajiem ļoti svarīgi šajā reģionā nodrošināt navigācijas brīvību un drošas sakaru līnijas. Baltijas jūrā ir patiešām svarīgi piegādes maršruti, arī svarīgi ceļi, pa kuriem var īstenot papildspēku piesaisti. Tajā atrodas daudz kritiskās infrastruktūras – sakaru un enerģētikas. Līdz ar reģiona valstu virzību uz pilnīgu atteikšanos no Krievijas energoresursiem, viss reģions pakāpeniski kļūst par vienu no svarīgajiem Eiropas enerģētiskās neatkarības centru.
Liela daļa Baltijas reģiona aizsardzības, tostarp un galvenokārt Krievijas atturēšana, kļūs plašāka un efektīvāka līdz ar plānoto Zviedrijas un jau notikušo Somijas pievienošanos NATO aliansei. Šai aspektā ģeogrāfija ir primāra. Somijas robeža ar Krieviju stiepjas vairāk nekā 1300 kilometru garumā. Zviedrijai ir garākā krasta līnija Baltijas jūrā, un jūras vidū atrodas Gotlandes sala, ko var uzskatīt par kritiski svarīgu teritoriju potenciālas karadarbības kontekstā. Militārie eksperti agrāk spekulējuši, ka uzbrukuma NATO gadījumā Krievija varētu būt ieinteresēta Gotlandē izvietot savas pretgaisa aizsardzības sistēmas, un pirms galvenā uzbrukuma Baltijas valstīm varētu īstenot militāras operācijas pret Zviedriju. Tāpēc ir vēl jo svarīgāk, ka tagad Gotlande būs daļa no NATO aizsardzības un atturēšanas struktūras. Vienlaikus, jāatceras, ka arī vēl pirms savas, cerams, drīzās pievienošanās aliansei, Zviedrija jau ilgus gadus ir bijusi cieša NATO sabiedrotā un jau šobrīd ir labā “sazobē” ar NATO.
Un, kas svarīgi – ar šo “NATO ezeru” tiek radīts potenciāls veicināt smaguma centra pārvirzi uz Baltijas jūras reģionu (Ziemeļvalstis, Baltija, Polija un Vācija), ļaujot pilnvērtīgāk aptvert un efektīvāk reaģēt uz drošības izaicinājumiem šajā reģionā.
Atgriežoties pie Viļņas lēmumiem. Viļņas samits kopumā vērtējams visai pozitīvi. Tas atspoguļo NATO – organizāciju, kuru Francijas prezidents Emanuels Makrons pirms četriem gadiem norakstīja, diagnosticējot tai “smadzeņu nāvi” – kā atdzimušu un spēcīgu aliansi, kas atguvusi savu kolektīvo apziņu par saviem mērķiem un gatavību tos sasniegt. Tās dalībvalstu skaits aug, tā ir izstrādājusi plānu Eiropas aizsardzībai – pirmo šādu operatīvo shēmu kopš Aukstā kara laikiem. Ar katru dienu kļūst arvien skaidrāks – Putina mēģinājumi atspiest aliansi un paplašināt Maskavas ietekmes zonu ir radījuši tieši pretēju efektu.
Mēģinot vājināt NATO, Krievija ir likusi aliansei paplašināties un kļūt spēcīgākai. Reģionālie plāni un izdevumi Viļņā sabiedrotie apstiprināja reģionālos aizsardzības plānus trim reģioniem: ziemeļiem (Eiropas Arktika un Ziemeļatlantijas okeāns), centram (Baltijas jūras reģions un Centrāleiropa) un dienvidiem (Vidusjūras un Melnās jūras reģions). Šie plāni veidos pamatu militāro spēku, spēju un mācību attīstībai; Madridē saskaņotais tā sauktais jaunais NATO spēku modelis apvienos kaujas spēkus, kam uzticēta šo plānu īstenošana. Turklāt tiks veidoti jauni sabiedroto reaģēšanas spēki, lai nodrošinātu ātru reakciju uz dažādiem apdraudējumiem visos alianses aptvertajos ģeogrāfiskajos apgabalos. Šiem plāniem ir izšķiroša nozīme alianses savstarpējās aizsardzības klauzulas ticamībā, kā arī spēku līmeņu un spēju veidošanā, ko sabiedrotie attīstīs turpmākajos gados, lai nodrošinātu šo aizsardzību. Tomēr to apstiprinājums no valstu un valdību vadītāju puses lielā mērā bija pro forma jautājums pēc to
pabeigšanas pagājušajā pavasarī un sabiedroto aizsardzības ministru/aizsardzības sekretāru apstiprinājuma jūnijā.
Papildus tam tiks stiprināta NATO pavēlniecības un spēku struktūra. Jo īpaši tas attiecas uz trim Apvienoto spēku pavēlniecībām Norfolkā, Brunsumā un Neapolē, kas vadīs NATO operācijas iepriekšminētajos trīs reģionos. Iespējams, ka tiks izveidoti divi armijas štābi, kas kopā ar esošajām daudznacionālajām kaujas grupām, tiks iekļauti reģionālajos aizsardzības plānos.
Lai cik svarīgi NATO bija izstrādāt un pieņemt jaunus reģionālos aizsardzības plānus, vēl svarīgāk būs tos īstenot. Tas būs atkarīgs no dalībvalstu politiskās gribas – kas, cita starpā, būs atkarīga no to, kā tās uztver Krievijas radītos draudus – investēt un modernizēt savus bruņotos spēkus atbilstoši NATO prasībām un standartiem.
Šī gatavība atspoguļosies aizsardzības finansējuma apjomā un militārās tehnikas un ieroču ražošanas pieaugumā NATO dalībvalstīs. Sabiedrotie Viļņā vienojās aizsardzībai atvēlēt “vismaz 2% no IKP katru gadu”, tostarp 20% atvēlot bruņojumam un militārajam aprīkojumam.
Saskaņā ar NATO datiem, tikai 11 no 31 sabiedrotā 2023. gadā militārām vajadzībām atvēlēs vairāk nekā 2% no IKP, par spīti tam, ka 2014. gadā tika panākta vienošanās, ka visiem sabiedrotajiem šie griesti būtu jāsasniedz līdz 2024. gadam. Vislielākie aizsardzības izdevumi šogad ir Polijai ar 3,9% no IKP, kam seko ASV ar 3,49%, Grieķija ar 3%, Igaunija ar 2,7%, Lietuva ar 2,5%, Rumānija, Somija un Ungārija ar 2,4%, Latvija ar 2,27%, un Lielbritānija un Slovākija ar nedaudz vairāk par 2%. Francija un Vācija šogad plāno aizsardzībai atvēlēt attiecīgi 1,9% un 1,57% no IKP.
Viļņā NATO arī vienojās par Aizsardzības ražošanas rīcības plānu, kura mērķis ir stiprināt bruņojuma un militārā aprīkojuma savietojamību un standartizāciju aliansē. Aizsardzības spējas Baltijā NATO lēmusi par aizsardzības spēju stiprināšanu Baltijas valstīs. Baltijas valstu gaisa telpas aizsardzībā vienkārši patrulēšanu nomaina pāreja uz pilnvērtīgu pretgaisa aizsardzību. Jaunie NATO aizsardzības plāni paredz organizācijas dalībvalstu teritorijas aizsardzību no pirmā konflikta brīža. Baltijas valstīs
izvietotās NATO sabiedroto kaujas grupas plānots palielināt līdz brigādes līmenim. Baltijas valstu aizsardzības ministri Viļņā parakstījuši deklarāciju par sadarbību Baltijas gaisa telpā, lai veicinātu NATO aizsardzības, atturēšanas un apmācību uzdevumu izpildi.
Vērojot turpmākos aizsardzības izdevumus un militārās tehnikas iepirkumus, vērā ņemami lēmumi nākuši no Kanādas un Vācijas, paplašinot savu klātbūtni Latvijā un Lietuvā. Kanāda plāno līdz 2026. gadam vairāk nekā divas reizes palielināt savu ieguldījumu NATO paplašinātās klātbūtnes misijā Latvijā. Kanādas premjerministrs Trudo tieši pirms samita paziņoja par pastāvīgās rotācijas klātbūtnes palielināšanu Latvijā (līdz 2200 karavīriem trīs gadu laikā); kopā ar pārējo sabiedroto ieguldījumu tas veidos brigādes lieluma spēkus. Arī Itālijas parlaments nolēmis paplašināt NATO kaujas grupu Latvijā, un šī gada laikā nosūtīs vēl 120 karavīrus. Līdz ar Itālijas parlamenta lēmumu dienesta pienākumus NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupā Latvijā pildīs aptuveni 370 Itālijas karavīri. Jau pagājušajā gadā Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēku bāzē Lielvārdē tika izvietota Spānijas piegādātā zeme-gaiss zenītraķešu NASAMS baterija, ar kuru Latvijā ieradās arī 85 Spānijas bruņoto spēku karavīri, kas pievienojas apmēram 500 šobrīd Baltijā jau esošajiem spāņu karavīriem. Ja agrāk visai plaši izskanēja bažas par to, cik labi valstis, kas atrodas tālāk no šobrīd karstākā konflikta zonas, saprot un apzinās draudus NATO Austrumu flangam, tad tagad pavisam noteikti varam teikt, ka šīm bažām nav pamata – Itālijas un Spānijas darbības apliecina pretējo.
Viļņas samita laikā sabiedrotie nolēma stiprināt NATO teritorijas pretgaisa aizsardzību ar regulāru apmācību un modernu sistēmu rotācijas klātbūtni, galvenokārt austrumu flangā. Savukārt Vācijai plānojusi Lietuvā izvietot 4000 karavīru saskaņā ar abu valstu divpusējo līgumu, par kuru tika paziņots īsi pirms Viļņas samita.
Ir pamats cerēt, ka turpinot veiksmīgus diplomātiskos centienus, brigādei Latvijā varētu pievienoties arī Zviedrijas un Somijas vienības. Dānija ir apsolījusi turpināt viena bataljona rotāciju uz Latviju, ir pamats domāt, ka arī citu, jau šeit stacionēto vienību kaujas spējas varētu pieaugt. Kanāda Latvijas aizsardzībā tuvāko gadu laikā apņēmusies ieguldīt 2,6 miljardus Kanādas dolāru (1,76 miljardi eiro), un pirmie rezultāti būs jau šogad – rudenī tiks atvesti 15 “Leopard” tanki.
Savukārt, lai īstenotos ieceres par sabiedroto spēku klātbūtnes palielināšanu un alianses plānu īstenošanu Latvijā, mums ir jārada tam atbilstoši nosacījumi, infrastruktūra, ir jāizveido Sēlijas militārais poligons. Tātad mums pašiem jāveic ievērojami mājasdarbi. Ar labu nodomu paušanu vien ir par maz. Latvijai un arī aliansei kopumā vajag vairāk rīcības.
Ukraina ceļā uz NATO; kara ekonomikas laiks
Viļņas samita līderu kopīgais paziņojums gan visskaļāk izskanēja saistībā ar tajā iekļauto tautoloģisko frāzi: “Mēs [..] ielūgsim Ukrainu [..], kad sabiedrotie piekritīs”. Šāds formulējums atspoguļo acīmredzamās viedokļu atšķirības šajā jautājumā. NATO vienojās pārveidot NATO Ukrainas komisiju par “Padomi”, kas, kā ziņots, nodrošinās Kijevai spēcīgāku balsi aliansē, taču šīs diezgan gaisīgās pārmaiņas ārpus NATO galvenās mītnes Briselē neko daudz nenozīmē. Sabiedrotie arī nolēma atcelt prasību Kijevai izpildīt Rīcības plānu dalībai aliansē, tomēr vienlaikus saglabāja nedefinētus “nosacījumus” Ukrainas potenciālajai dalībai NATO.
Pārmērīgā uzmanība, kas tika pievērsta atsevišķām paziņojumā atrodamām frāzēm par Ukrainas dalību, neļāva pievērst uzmanību citiem faktiem. Vācija paziņoja, ka sniegs papildu palīdzību 770 miljonu dolāru apmērā (tostarp 25 “Leopard” tankus, 40 kājnieku kaujas mašīnas un divas pretgaisa aizsardzības raķešu palaišanas iekārtas “Patriot”). Francija paziņoja, ka piegādājusi Ukrainai tāla darbības rādiusa spārnotās raķetes SCALP (Lielbritānijā pazīstamas kā “Storm Shadow”) – SCALP/”Storm Shadow” darbības rādiuss
ir 250 kilometru, un tās ir vistālākās darbības ieroči, kādus Ukraina līdz šim saņēmusi no Rietumu sabiedrotajiem). Norvēģija paziņoja par papildu 240 miljonu ASV dolāru piešķiršanu vēl nedefinētam vai nenosaukta aprīkojuma piegādēm un citam atbalstam. Nīderlande un Dānija paziņoja, ka ir piesaistījušas vēl deviņas citas valstis, kas nodrošinās F-16 apmācības ukraiņu pilotiem – apmācības tiks organizētas Rumānijā un sāksies jau nākammēnes.
Vienlaikus, jāatzīst, ka lielākajai daļai sabiedroto, un jo īpaši tiem, kas var ražot smago aprīkojumu un munīciju, kas nepieciešama Ukrainas pašreiz notiekošajam pretuzbrukumam, vēl ir jāpārvirza savas militārās industrijas uz kara apstākļiem. Jo īpaši Vācijai vēl tāls ceļš priekšā, lai noslēgtu tādus ilgtermiņa līgumus, kas stimulēs militāro nozari palielināt savu ražošanas jaudu. Papildu palīdzībai un veidiem, kā pārvarēt plaisu starp to, kas Ukrainai ir pieejams un to, kas tai ir nepieciešams, bija jābūt galvenajam
diskusiju uzsvaram un galvenajam vēstījumam saistībā ar Ukrainu šī samita ietvarā. Tā vietā to aizsedza sensacionālistiska drāma par to, vai Ukrainai tiks uzņemta NATO jau Viļņas samita laikā, lai gan pirms tam skaidri komunicēts, ka neko tādu gaidīt šobrīd nevar.
Samitā dominēja domstarpības par Ukrainas izredzēm dalībai NATO. Nespēja sniegt skaidru ceļa karti Ukrainas dalībai NATO liecina par zināmu vienprātības trūkumu starp sabiedrotajiem, kas, protams, sagādāja vilšanos Ukrainai un tās stingrākajiem atbalstītājiem. Bet tas neatturēs Ukrainu no tās centieniem integrēties NATO arvien dziļāk. Samitā tika paziņots par formālu sarunu sākšanu G7 grupas
ietvarā, lai formalizētu ilgtermiņa divpusējo militāro atbalstu Ukrainai. Šīs “drošības saistības un vienošanās” tika pasniegtas kā atspēriena punkts ceļā uz Ukrainas dalību NATO, taču tās var ļoti labi nodrošināt tai alternatīvu gadījumā, ja karš turpināsies ilgu laiku un sabiedrotie nespēs vienoties. Zelenskis ir arī paziņojumā aicinājis citas NATO alianses dalībvalstis sniegt Ukrainai drošības garantijas. Mums priekšā nopietna saruna par to, kādas tieši un cik liela apmēra drošības garantijas varam sniegt mēs?
Viļņā trāpīts mērķī – vismaz vienā
Protams, 31 sabiedroto līderu pulcēšanās vienuviet, lai apspriestu savu svarīgāko pienākumu – aizsargāt un aizstāvēt savus pilsoņus – ir nozīmīgs notikums pats par sevi. Neskatoties uz to, vairākās frontēs Viļņas samits atstāja durvis vaļā tālākām diskusijām un precizējumiem, ko paveikt, cerams, laicīgi līdz nākamajam samitam Vašingtonā, kas būs NATO 75. jubilejas samits. Viļņas sarunas dod apjausmu, cik grūti panākt diplomātisko progresu pat sabiedroto starpā. Ir vērts arī atcerēties, ka Baltijas, Centrāleiropas un Dienvidaustrumeiropas – NATO Austrumu fronte – valstu neformālā “alianse” bija tā, kas panāca, ka rezultāts, kuru šodien apsveram, ir maksimālais, kādu bija iespējams panākt – un ne bez vairāku rietumvalstu pārliecināšanas par nepieciešamību atkāpties no viņu sākotnējām, ievērojami piesardzīgākajām pozīcijām.
To, ka samitā panāktais trāpijis mērķī, apliecina arī Krievijas diktatora Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs. Vērtējot G7 valstu garantijas Ukrainai, viņš moralizē, ka «tādā veidā tiek apdraudēta Krievijas drošība», vēsta Lielbritānijas raidsabiedrība BBC. Bet protams – G7 valstis apņēmās sniegt militāru atbalstu, kas ne tikai ļautu Ukrainai sevi šobrīd aizsargāt, bet arī nākotnē atturētu Krieviju no uzbrukumiem, apsolīja izstrādāt nākotnes drošības garantijas Ukrainai un prasīt atbildību par agresiju un piedzīt no Krievijas kompensāciju par postījumiem. Protams, ka viņiem (Krievijai) paliek bail.
