Rihards Kols: Vai neitralitāte 21. gadsimtā vēl vispār eksistē? 2
Nesenajā Rīgas konferencē tika aktualizēts jautājums: vai neitralitāte šodienas drošības izaicinājumu kontekstā ir dzīvotspējīga? Lai gan šī tēma nav jauna, tā ir atguvusi aktualitāti, Eiropas drošības videi kļūstot aizvien nestabilākai. Vēsturiski neitralitātes koncepts mazākām valstīm ir kalpojis kā veids, lai izvairītos no iesaistīšanās konfliktos, saglabājot neatkarību un suverenitāti.
Daudzus gadu desmitus neitralitāte tika uzskatīta par saprātīgu stratēģiju, kas pasargāja valstis no lielvaru politiskajām un militārajām ambīcijām. Tomēr mūsdienās neitralitāte vairāk izskatās nevis kā aizsargmehānisms, bet gan kā novecojusi un pat riskanta pieeja. Eiropu apdraudošie riski attīstās, un ierastās neitralitātes pieņēmumi vairs nav pietiekami, lai risinātu jaunos ģeopolitiskos izaicinājumus. Ja Eiropas valstis vēlas efektīvi aizsargāt savus iedzīvotājus un vērtības, tām ir jāizvērtē neitralitātes nozīme mūsdienu sarežģīto drošības izaicinājumu priekšā. Eiropas drošības nākotne var būt atkarīga no tā, kā mēs pārdefinēsim un pielāgosim neitralitāti mūsdienu apdraudējumu apstākļiem.
Vēsturiskās mācības: neitralitātes ierobežojumi
Neitralitāte vēsturiski ir solījusi nepiedalīšanos konfliktos, kas garantē valsts neatkarību un aizsargā to no starptautiskiem konfliktiem. Neitralitāti ievērojošas valstis bieži vien izvairījās no reģionālo konfliktu sekām, koncentrējoties uz iekšējo attīstību. Tomēr vēsture daudzkārt ir parādījusi, ka neitralitāte krīzes apstākļos ne vienmēr piedāvā uzticamu aizsardzību. Piemēram, 1914. gadā, neskatoties uz tās neitralitāti, ko garantēja Londonas līgums, Beļģija tika okupēta Vācijas spēku uzbrukuma laikā, un imperators Vilhelms II Beļģijas neitralitāti nodēvēja par “papīra gabalu.” Šis negaidītais neitralitātes pārkāpums apliecināja, cik ātri agresīvās varas var ignorēt starptautiskās vienošanās. Līdzīgi nacisti 1940. gadā okupēja Nīderlandi, kas sākotnēji bija neitrāla Otrā pasaules kara laikā. Šie piemēri parāda, ka teorētiski ērtā neitralitāte praksē bieži vien ir trausla, it īpaši jaudīgu valstu interešu dēļ. Eiropai kļūstot arvien sarežģītākai un ģeopolitiski konkurētspējīgākai, neitralitāte kā galvenais aizsardzības līdzeklis var kļūt bīstamāks nekā jebkad agrāk.
Jaunie apdraudējumi un drošības vide
Mūsdienu drošības draudi ir ievērojami atšķirīgi no agrāk piedzīvotajiem. Tradicionālie militārie konflikti starp valstīm joprojām ir iespējami, bet jaunas agresijas formas – kiberuzbrukumi, dezinformācija un ekonomiskais spiediens – rada drošības izaicinājumus, kas bieži vien neievēro nacionālās robežas. Eiropas digitālā infrastruktūra, kritiskās piegāžu ķēdes un sabiedrības uzticība ir pakļautas šiem hibrīdajiem draudiem, kas var strauji ietekmēt un atstāt ilgtermiņa sekas. Piemēram, kiberuzbrukumi var izsist no ierindas būtiskus pakalpojumus, piemēram, enerģijas un transporta jomā, bet dezinformācijas kampaņas tiecas vājināt sabiedrības uzticību un radīt iekšējas nesaskaņas. Šajā realitātē pat tradicionāli neitrālās valstis arvien vairāk ir pakļautas politiskiem, ekonomiskiem un digitāliem izaicinājumiem, kas rodas konfliktu dēļ citur. Līdz ar to vienīgi neitralitāte nevar nodrošināt nepieciešamo drošību, lai orientētos šajā sarežģītajā jaunajā vidē.
Kolektīvā drošība ES ietvaros: Līguma par Eiropas Savienību 42.7. pants
Līgums par Eiropas Savienību (LES) piedāvā kolektīvas drošības sistēmu, izmantojot 42.7. pantu, bieži dēvētu par savstarpējās aizsardzības klauzulu. Šo pantu pirmo reizi aktivizēja Francija pēc traģiskajiem 2015. gada Parīzes teroraktiem, parādot, ka dalībvalstis ir gatavas atbalstīt viena otru krīzes laikā. 42.7. pants nosaka, ka, uzbrūkot vienai dalībvalstij, pārējām ES dalībvalstīm ir jāsniedz palīdzība “visos iespējamos veidos.” Taču šī klauzula arī respektē atsevišķu dalībvalstu drošības politikas “īpatnības,” ļaujot tādām neitrālām valstīm kā Austrija, Īrija, Malta un Kipra saglabāt savu ārpus aliansēm esošo statusu. Kamēr šis risinājums respektē katras valsts drošības vēlmes, tas arī rada būtiskus jautājumus par vienotību un savstarpējo atbildību, saskaroties ar kopīgiem draudiem. Ja Eiropa saglabās atšķirīgas pieejas drošībai, vai tā spēs izveidot kolektīvu izturību pret ārējiem draudiem, kas varētu izmantot šīs dalījumus?
Somija, Zviedrija un atteikšanās no neitralitātes
Somijas un Zviedrijas nesenā lēmums tiekties uz dalību NATO ir piemērs neitralitātes ierobežojumiem mūsdienu mainīgajā drošības vidē. Abas valstis, kas ilgi uzturēja neitralitāti, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā būtiski pārskatīja savas drošības stratēģijas. Šis solis liecina, ka neitralitāte vairs nevar nodrošināt šo valstu kādreiz tik augstu vērtēto aizsardzību. Somija un Zviedrija atzina, ka drošība būtu labāk nodrošināta, pievienojoties aliansēm ar kolektīvās aizsardzības garantijām. NATO dalība piedāvā abām valstīm aizsardzību un drošības sajūtu, ko viena pati neitralitāte nespēj sniegt, īpaši laikmetā, kad draudi ir iespējami gan kibertelpā, gan uz kaujas lauka. Šīs valstis atspoguļo plašāku tendenci Eiropā – valstis aizvien vairāk tiecas uz drošību, balstoties uz kolektīvo aizsardzību un savstarpēju atbalstu, atkāpjoties no izolētas neitralitātes. Šis lēmums norāda uz plašāku patiesību par mūsdienu pasauli: laikmetā, kad draudi var būt gan fiziski, gan digitāli, neitralitātes vērtība kā aizsardzības stratēģija ir ievērojami mazinājusies.
Ētiskie aspekti un “selektīvās neitralitātes” riski
Neitralitāte arī rada sarežģītas morālas un ētiskas dilemmas. Vēsturiski dažas neitrālas valstis ir izmantojušas savu pozīciju, lai saglabātu tirdzniecības attiecības un gūtu peļņu no konfliktiem, vienlaikus apgalvojot, ka paliek neitrālas. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā dažas neitrālas valstis turpināja tirdzniecību gan ar Sabiedrotajiem, gan ar Ass spēkiem, tādējādi iegūstot ekonomisku labumu, vienlaikus paliekot politiski neitrālas. Šāda rīcība šķiet pragmatiska, taču tā arī atklāj “selektīvās neitralitātes” iespējamību – veidu, kas liek ekonomiskos vai politiskos ieguvumus priekšplānā, ignorējot principiālo neitralitāti. Lai neitralitāte saglabātu savu integritāti un ticamību, tai ir jābūt principiālai un konsekventai, bez morālajiem kompromisiem. Ārēja spiediena apstākļos neitralitāti ir aizvien grūtāk ievērot. Šajā kontekstā selektīvā neitralitāte var radīt lielāku kaitējumu nekā labumu, vājinot tās aizstāvētos principus.
ES atbildība pret jaunajiem dalībvalstu kandidātiem
ES pieaugošā atbildība pret jaunajām un potenciālajām dalībvalstīm vēl vairāk sarežģī diskusiju par neitralitāti. Tā kā tādas valstis kā Ukraina un Moldova tagad ir ceļā uz dalību ES, Savienībai ir svarīgi aizsargāt šo valstu suverenitāti un demokrātiskās ambīcijas, kuras bieži vien apdraud ārējie spēki. Piešķirot šīm valstīm kandidātu statusu, ES netieši apņemas nodrošināt to stabilitāti un noturību, īpaši pret spiedienu no tādām kaimiņvalstīm kā Krievija. Lai aizsargātu savas pamatvērtības, ES nevar palikt pasīva, kad kandidātvalstis saskaras ar agresiju. Nespēja atbalstīt šīs valstis varētu kaitēt ES ticamībai un likt šaubīties par tās apņemšanos aizsargāt demokrātiskos ideālus. Tādējādi ES drošības politika var būt nepieciešama, lai sniegtu nozīmīgu atbalstu gan dalībvalstīm, gan kandidātvalstīm, pat ja tas nozīmē virzību uz priekšu ārpus tradicionālās neitralitātes robežām. Šāda pieeja būs vitāli svarīga, ja ES vēlas saglabāt savu ietekmi un morālo autoritāti globālajā arēnā.
Neitralitātes pārdefinēšana jaunajam laikmetam
Apkopojot var teikt, ka, lai arī neitralitāte vēsturiski ir bijusi vērtīga, tā kļūst arvien nepiemērotāka mūsdienu drošības izaicinājumiem. Eiropai saskaroties ar hibrīdiem apdraudējumiem un savstarpēji saistītiem riskiem, neitralitāte vairs nevar nozīmēt pilnīgu neiesaistīšanos. Tā vietā īsta neitralitāte var prasīt apņemšanos nodrošināt kolektīvu izturību un koordinētu rīcību, lai Eiropa spētu aizsargāt savu kopīgo nākotni. Vecais neitralitātes modelis, kas balstās uz izvairīšanos no konfliktiem, strauji zaudē nozīmi pasaulē, kur izolācija negarantē imunitāti pret draudiem. Turpmāk Eiropai būs jāapsver vienotība, kolektīvā drošība un izturība, nevis novecojušas doktrīnas, kas varētu atstāt to ievainojamu. Tikai pārdefinējot neitralitāti, iekļaujot proaktīvu iesaisti mūsdienu apdraudējumu apstākļos, Eiropa varēs nodrošināt drošu un stabilu nākotni visiem saviem biedriem un partneriem.
