Rihards Kols: Pats sev medijs, dziļviltojumi un cilvēcība 9
Autors: 13.Saeimas deputāts, Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols
Informācijas revolūcijas laikmets mūs piespiež pārdomāt daudzus jautājumus, pat definīcijas ierasti monolītiem terminiem. Viens no šiem terminiem ir “medijs”. Par medijiem plašā nozīmē uzskatāmi gan transportlīdzekļi, gan tehniski instrumenti, piemēram, pulksteņi, gan veselas sistēmas, kā, piemēram, valsts pārvalde un dzelzceļa tīkli. Būtībā mediji ir vide, kurā mēs dzīvojam, pret kuru mums ir attieksme un kura var mūs ietekmēt, tie sakārto, strukturē mūsu dzīvi.
Taču parasti ikdienā lietojam šaurāku definīciju. Respektīvi, runa ir par masu medijiem jeb masu komunikācijas līdzekļiem, kas ir neaizstājama mūsdienu sabiedrības ikdienas sastāvdaļa. Tad seko apakšsadalījums – “jaunie” un “vecie” –, un mūsdienu sabiedrības ikdiena ir tik ciešā kopsolī ar medijiem, informācijas apmaiņu un ražošanu, ka jēdziena “informācijas laikmets” lietojums uzreiz šķiet pašsaprotams.
Šodien pats sev esam medijs, mediji paši nezina, vai ir mediji, un neviens nevēlas uzņemties to atbildību, kādu likums uzliek medijam. Ir iestājies neliels juceklis, ko tikai sarežģī paralēli notiekošā tehnoloģiskā revolūcija – neaptveramā ātrumā notiekošā jaunu tehnoloģiju attīstība. Par to arī parunāsim.
Šodien daudz runājam par dezinformāciju, viltus ziņām, manipulētām ziņām, fotošopētiem influenceriem, attālināšanos no realitātes.. Termins “viltus ziņa” jau šķiet vecs kā pasaule. Tāpēc biju pārsteigts un spiests atkārtoti pārliecināties, ka, izrādās, publiskajā apritē parādījās tikai 2016. gadā. Šobrīd viltus ziņa ir sasniegusi jaunu kvalitātes līmeni un pasaules informatīvajā telpā sevi piesaka deepfake jeb dziļie viltojumi – ar mākslīgā intelekta palīdzību radīti viltus videoklipi.
To, cik pārliecinošas var būt šīs tehnoloģijas, parādījanesenais viltus Leonīda Volkova gadījums, “apčakarējot” gan parlamentāriešus, gan nevalstiskās organizācijas Eiropā un ASV, gan arī mūsu pašu LTV Ziņu dienestu. Domāju, ka ar šādiem riskiem rēķinājies vai nopietni apsvēris īsti nebija neviens – tas ir, pirms nonāca šajā situācijā, kas liek rēķināties ne tikai ar to potenciālu atkārtošanos vai vismaz mēģinājumiem, bet arī ar faktu, ka uz savām acīm īsti paļauties vairs nevar.
Deepfake ir mašīnmācīšanās, izmantota ar mērķi radīt viltus video – publiska persona saka to, ko nekad nav teikusi. Tā ir sintētiskā audio un video jaunā paaudze.Diemžēl kļūs tikai sliktāk, jo dziļā viltojuma tehnoloģijas satura un autentiskuma pārbaudei nepieciešama īpaša modrība un zināšanas, kam pievērst uzmanību, lai atšķirtu viltus video no īstā – to ir grūti atpazīt. Mākslīgais intelekts rada jaunas iespējas ietekmēt politiskos procesus – ir sākusies jauna politiskās dezinformācijas ēra. Tehnoloģija(s) attīstās, deepfake tiek izstrādāts atvērtā koda programmatūrā, kurā to katru dienu pārskata un uzlabo. Ilgi nebūs ilgi jāgaida, līdz tas nonāks zemāka līmeņa hakeru rokās un – arī mūsu guļamistabās. No krāpnieku zvaniem – tie, kā zināms, joprojām darbojas un ik nedēļu Latvijā tiek šādā veidā apkrāpti cilvēki – uz krāpnieku videozvaniem reālajā laikā.
Ko mēs varam darīt? Padarīt grūtāku deepfake video izplatīšanas procesu, kā arī sadarboties ar visdažādākajām organizācijām, lai pievērstu uzmanību šim jaunajam apdraudējumam. Pastāv arī iespēja “apmācīt” mūsu datorus atpazīt šādus sintētiskos video; izstrādē ir arī rīki, ar kuru palīdzību žurnālisti un organizācijas spēs identificēt viltus video. Mākslīgais intelekts mācās ārkārtīgi ātri, bet mums pagaidām diemžēl vēl nav tehnoloģiju, kas spētu pastāvīgi atpazīt visus viltojumus – tiklīdz viltus video tiek atpazīts kā neīsts (teiksim, viltus personāžs pārāk reti mirkšķina acis), šīs kļūmes labošanā iesaistās algoritms.Viltvāržiem grūtāku dzīvi var padarīt divpakāpju verifikācijas principa “iedzīvināšana”, ja videokonferences formātā jātiekas ar iepriekš nesatiktu, nepazīstamu personu.
Vai demokrātija spēs pārdzīvot viltus ziņu laikmetu?
Demokrātija visā mūsdienu globalizētās peļņas pasaulē ir apdraudēta. Notiek putrošanās – brīžiem šķiet, ka apzināta – ar jēdzieniem, interpretācijām, ar vēstures zināšanu robiem un absurdiem stereotipiem, pakāpeniski satracinot dažādas sabiedrības grupas arvien vairāk un vairāk. Vienlaikus, var arī spekulēt par to, vai lielo korporāciju proponētajā “akciju turētāju” pārvaldes modelī demokrātijai vispār maz ir vieta? Nereti “noplūst” ziņas, ka megakoncernu iekšējās sanāksmēs jau kopš 1950. gadiem tiekot runāts, ka pārāk plaša demokrātija ir traucējoša. Vienlaikus tas netraucē šo koncernu lobētajiem pārstāvjiem vēlēšanu kampaņu laikā iestāties par “demokrātijas vērtībām”. Kur trūkst pašpārvaldes tradīciju un kopienu ietekmes – kā tas ir Latvijā, ļoti svarīgi ir vismaz saprast, kas notiek.
Arvien vairāk mūsu ikdienas sabiedriskās un darba dzīves notiek lielajās sociālo tīklu platformās, kas optimizētas, lai mudinātu Tevi klikšķināt, dalīties un aiziet virāli. Sekotāju vairošanai vīrusu aktīvi izmanto dezinformācijas izplatītāji. Tas iespējams vairāku iemeslu dēļ. Kāpēc viltus ziņas eksistē, kāpēc tās izplatās? Iemesli ir dažādi, un viltus ziņas vienā vai citā formā mūsu informatīvajā telpā un tās perifērijā klātesošas bijušas vienmēr.
Šodien ar viltus ziņu biznesu var arī nopelnīt – gan “pa tiešo”, gan popularizējot savas preces vai pakalpojumus, gan “netieši”, caur viltus ziņu naratīvu būvējot atpazīstamību un gūstot sociālo un politisko kapitālu konkrētā auditorijā. Izcilākā augsne ir sabiedrību zemā uzticēšanās amatpersonām, politiķiem un institūcijām, ko novērojam gan Latvijā, gan citās Rietumvalstīs. Demokrātisko institūciju ilgtspēja ir atkarīga no tās pilsoņu uzticības. Demokrātijas pamatprincipi rada iespēju sabiedrībā būt paaugstinātai uzņēmībai pret dezinformāciju: brīva prese un atklātu debašu kultūra ļauj uzplaukt sazvērestības teorijām un kaitnieciskām idejām tikt apskatītām kā līdzvērtīgām vienuviet ar zinātniskām un vērtīgākām. Šobrīd dezinformācija par vakcinēšanos ir tiešs drauds sabiedrības veselībai. Kamēr daļa vakcināciju sauc par atgriešanos normālajā ikdienā, daļai sabiedrības attieksme ir skeptiska.
Sociālie mediji?
Covid-19 sazvērestības mītu aktīvā izplatīšanās “eksplozijā” vislielāko artavu sniedza sociālo mediju algoritmi, kas izceļ tieši “vissirslikti” ziņas. Sazvērestību teoriju radītāji, lai arī mazākumā, ir agresīvi.Facebook algoritmi “uzskata”, ka dusmīgi, negatīvi, šokējoši ieraksti ir populāri – jo gūst emocionālu reakciju un no tās izrietošo dalīšanos, iesaisti, tādēļ to tālāk parāda pēc iespējas vairāk cilvēku. Sociālo tīklu algoritmi izmanto cilvēka smadzeņu tieksmi uz polarizāciju.
Šodien savu tiešsaistes laiku pavadām tādos kā digitālajos Mežonīgajos Rietumos – bez vienotiem, vispārzināmiem satiksmes noteikumiem, bet toties tādā vidē, kas radīta mūsu negatīvāko un pirmatnējāko instinktu “atalgošanai”, rezultātā iesprostojot mūs atbalsojošos burbuļos, kur visi dīvainā kārtā mums piekrīt, un padarot sabiedrības ārkārtīgi uzņēmīgas konfliktiem, meliem un dezinformācijai.
Lielo sociālo tīklu platformu apoloģēti bieži apgalvo, ka polarizācija un antisociāla uzvedība platformās ir neizbēgama “cilvēcības” blakne – tie esot mūsu instinkti, mūsu dzīvnieciskums, narcisms, pašpārliecinātība par savu nekļūdīgumu un neadekvātā vēlme vienmēr uzvarēt. Bet tas ir tāpat kā teikt, ka troksnis un kautiņi bāros notiek tikai cilvēka dabas dēļ – varbūt zināmā mērā ir taisnība, bet telpas funkcija, dizains un “satiksmes noteikumi” jeb uzvedības normas – nemaz nerunājot par alkoholu –trokšņa un kautiņu rašanās iespējamību ietekmē ievērojami vairāk.
Lielie tehnoloģiju uzņēmumi šajā brīdī pēc savas būtības un ietekmes ir tādas kā kvazi-valdības, kas lemj par to informāciju, ko miljoniem redzēt vai neredzēt – problēma ir tajā, ka, atšķirībā no valstu valdībām, kuru galvenais uzdevums ir rūpēties par savu iedzīvotāju drošību un veselību, sociālo tīklu giganti par primāru vienmēr izvirzīs un izvirza peļņu – no reklāmām, no auditoriju iesaistes.
Ir būtiska problēma starptautisko konvenciju un tiesību aktu kontekstā, kur kibertelpa joprojām lielākoties atrodas “pelēkajā zonā”. Laikā, kad lielākā daļa pasaules informāciju pārraida un glabā tieši internetā, tādas starptautiskas konvencijas, kas noteiktu kibertelpas “etiķeti”, informācijas un kiberinstrumentu pielietojuma pieļaujamās robežas, trūkums nav izprotams un nodrošina iespēju kibertelpai turpināt eksistēt pelēkajā zonā, kurā nav skaidru noteikumu un normu. Ja mēs nenoteiksim konkrētas, precīzas normas, Krievija un citas valstis turpinās ar taktiskiem uzbrukumiem pārbaudīt un iztaustīt savu kibertelpas iespēju robežas.Šādas “spēlītes” ir bīstamas visiem, lai gan joprojām ir valstis, kuru valdības apgalvo, ka, viņuprāt, kibernoziegumi viņu valstīs nenotiek un tie neesot reāli draudi. Faktiski tas nozīmē, ka daudzviet joprojām trūkst spēju identificēt, meklēt un reaģēt uz kiberuzbrukumiem.
Kāda loma ir medijiem?
Tradicionālajā izpratnē masu mediji bija starpnieki starp ziņas devēju un sabiedrību. Demokrātiskā sabiedrībā tie ir apveltīti ar plašām tiesībām, un to statusu kā ceturto varas pīlāru aizsargā likumi. Diennakts režīma ziņu cikls “kontroversālos” tipiņus, pat teroristus padara par sava veida slavenībām, izpētot un atspoguļojot šīs personas nevajadzīgi plaši, tiešā veidā sniedzot šiem cilvēkiem to, ko viņi vēlas – plašu sabiedrības uzmanību. Plašsaziņas līdzekļiem būtu jāapsver potenciālais kaitējums, ko tie nodara ar saviem centieniem nodrošināt iespējami plašāko, precīzāko un aktuālāko informāciju par šāda veida notikumiem.
Vienlaikus, neatkarīgi mediji arī ir viens no mūsu spēcīgākajiem instrumentiem cīņā pret dezinformāciju un polarizāciju. Visu dezinformatoru mērķis ir radīt vidi, kurā dominē bailes un histērija – tādus cilvēkus vieglāk pakļaut un ar tiem manipulēt. Tāpēc starptautiskās sabiedrības un arī mediju uzdevums ir reaģēt ar kategorisku un stingru nostāju par mūsu kopējām vērtībām, ļaujot skaļāk izskanēt tām balsīm, kas pauž demokrātijas ideālus.
Tehnoloģijas dara brīvu – pieeja informācijai ir demokrātijas pamatos.Apgalvojums, ka viedtālrunis mūsu rokās, portatīvais dators klēpī vai televizors istabā ir apliecinājums demokrātijai un pilsoniskajai brīvībai, pirmajā mirklī šķiet pārspīlēts. Bet pieeja informācijai un zināšanām ir pamats demokrātisko procesu virzībai un cilvēka brīvību iedibināšanai sabiedrībā.
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
