Rihards Jakovels: Stringiem uz skatuves neesmu gatavs 1
No ceturtā iesaucamā, pīpētāja un darba meklētāja līdz Varim, Romeo un nu Krustiņam, par ko saņemta Gada aktiera balva – tāds ir Valmieras teātra aktiera Riharda Jakovela augšup kāpiens. Piecu spēcīgu Latvijas teātru aktieru konkurencē” Spēlmaņu nakts” žūrija izšķīrās par labu Riharda Jakovela aktierveikumam izrādē “Pazudušais dēls”.
Jakovels gan teic, ka balvas dēļ par Valmieras teātra premjeru nekļūs, jo “Valmieras teātrī ir ļoti saliedēts ansamblis, mēs visi degam par iznākumu un tik ļoti nevelkam deķi uz savu pusi”. Par teātra misiju Rihards Jakovels uzskata celt ārā problēmas, no kurām slēpjamies, norobežojamies: “Esmu runājis ar cilvēkiem, kuri nākamajā dienā pēc izrādes mainījuši savas domas vai pat ieplānoto rīcību. Man tādēļ ļoti patīk runāt ar skatītāju, redzēt, kas viņā notiek, būt iekšā visā šajā procesā.”
– Studiju laikā esat papildinājies meistarklasēs pie režisora no Itālijas Dāvida Džovanzanas, režisoriem no Polijas Rišarda Olesinska un Voiceha Koščeļnaka. Ko jums devušas šīs studijas?
– Prasmi būt atšķirīgam, iekšēji brīvam. Atnākot uz Valmieras teātri, tu uzreiz dabū lielos aktieriskos uzvedumos trenēt savus aktieriskos muskuļus. Un es esmu gatavs strādāt par visiem simt desmit procentiem. Pie Nastavševa “Makbetā” ņēmāmies līdz trijiem naktī, oficiāli neviens no mums neko tādu nevarētu prasīt, bet bijām tā pārņemti, ka, lai dabūtu mūs no teātra laukā, izslēdza visas gaismas, laikam trijos naktī… Nekad nemēģinu diskutēt ar režisoru, strīdēties, iebilst. Ja sacīs – lec vannā, es neapšaubīšu – ūdens auksts…
– Jūs mani burtiski pavedināt pajautāt, ko jūs teātrī nekad nedarītu?
– “Makbetā” kur mēs, četri aktieri, es, Inese Pudža un vēl divi kolēģi spēlējam šo vienu titulvaroni, režisors Vladislavs Nastavševs saka – nu tā, Makbets pārnāk no kara, viss asinīs, viņam jāmazgājas, ģērbieties nost, kamēr sanesīs ūdeni. Divas minūtes sēžam, nu, nav jau nekādu argumentu, lai neklausītu režisoram… Galu galā šī aina tomēr neiekļāvās izrādes kopumā. Viestura Meikšāna iestudētajos “Razpļujeva sapņos” režisoram vajadzēja, lai mans varonis karājas ar galvu uz leju veselas piecas minūtes. Tēvam – viņš man pēc profesijas ārsts – pavaicāju, ar ko šī iecere man var draudēt, bet viņš sacīja – nekas īpašs, bet, ja paliek slikti, velcies augšā… Pievilkties pie stieņa, tas jau elementāri.
Regnārs Vaivars iestudēja operu “Stokholmas sindroms”, kurā viņš puišiem bija nopircis stringus. Tad nu gan teicu – piedod, vecīt, bet uz šito es neparakstos. Pats “Bērnu pasaulē” nopirku melnas “Speedo” firmas apakšbiksītes un zem virstērpa nemaz nevarēja redzēt, ka pretēji attiecīgās mizanscēnas idejai mums mugurā apakšveļa. Tā nu pliks esmu bijis, tiesa, ne izrādē, bet tikai mēģinājumā, ar galvu uz leju esmu karājies, vienīgi stringiem uz skatuves neesmu gatavs. Tas ir mans tabu (skaļi smejas).
