Rihards Endriksons: “Man ir zināms fetišs uz skaņām!” 0
Latvijas Radio 3 “Klasikas” programmā mēneša pēdējās trešdienās klausāms jauns raidījums “Tāda mūzika” – pirmoreiz uzmanības centrā ir laikmetīgās mūzikas avangards, brīvā improvizācija, eksperimentāla elektroniskā mūzika. Tā vadītājs Rihards Endriksons ir žurnālists, viens no ilggadējiem nepieradinātās mūzikas festivāla “Skaņu mežs” programmas veidotājiem, arī kultūras programmas “Radošā Eiropa” mūzikas platformas “SHAPE” koordinētājs. “Gan ar festivālu, gan ar radio raidījumu cenšos iedrošināt cilvēkus censties būt labiem, sagatavotiem klausītājiem,” par sevi teic Rihards.
Rihard, par melomānu piedzimst vai tomēr kļūst – kāpēc jums būtiska tieši mūzika?
Tā man allaž bijusi pašsaprotama vērtība. Man reizēm ir jāpiespiežas nopļaut dārzā zāli, bet nekad nav bijis jāpiespiežas ilgstoši koncentrēties uz kādu kultūras produktu. Kaut kā sagadījās, ka mana aizraušanās ir mūzika – tas laikam saistīts ar audzināšanu, varbūt nervu sistēmu. Aizraujoties ar kaut ko kultūrā, es varu nonākt līdz fetišam (neuztveriet burtiski) – man ir zināms fetišs uz skaņām, piemēram, dažas no tām aplūkoju kā tādus bezjēdzīgus, skaistus priekšmetus.
Kāds ir jūsu ceļš, kas aizvedis ārpus populārās mūzikas jeb “meinstrīma”?
Vienkāršojot, mūziku var dalīt, piemēram, vieglāk klausāmā un sarežģītākā. Pirmajā gadījumā esam gatavi klausīties teju jebko, otrajā – paliek kaut kas līdzīgs neredzamai pazemes pasaulei, ko mēs nekad neiepazīstam. Man tas vienmēr bijis saistīts ar to, ka meklēju kaut ko vairāk, meklēju spilgtus iespaidus. Bērnībā meklēju kaut ko ārpus popmūzikas, gadījās, ka tas bija reps vai metāls, nesmejieties. Mazliet pieaugot, atklāju brīvo improvizāciju. Atklāju, ka akustisku instrumentu radīts troksnis vienmēr spēs radīt lielāku estētisku satricinājumu nekā jelkādi elektroniski signāli. Divus gadus apzināti klausījos instrumentālu, atonālu, agresīvu improvizēto mūziku, tajā laikā apzināti neklausoties neko, kur būtu melodija vai vokāls. Uztrenēju ausi tā, ka vairs skaniski nešokēja jebkura žanra atonāla, sarežģīta mūzika. Biju sevi “atlauzis” līdz tam, ka varu “aiz mūzikas” sākt saskatīt tās struktūru vai konceptuālo ietvaru tā vietā, lai vēl joprojām “lauztos” ar tās ārējo skanisko slāni. Tagad, klausoties, piemēram, Šēnberga Otro stīgu kvartetu, šķiet – tāds jocīgs romantiķis, taču, pirms sāku trenēt ausi, man tā šķita radikāla, nesaprotama mūzika.
Lielu daļu cilvēku neuztrauc tas, ka mūzikā nav nekā jauna. Vēl vairāk, populāro mūziku klausās tieši tāpēc, ka tā, nemitīgi atkārtojot pazīstamus motīvus, sniedz drošības sajūtu. Piedāvāt kaut ko ārpus šīs komforta zonas ir izaicinājums, tomēr pārsteidzošā kārtā “Skaņu meža” koncerti kļūst arvien apmeklētāki.
“Skaņu mežs” šogad notiek jau 17. reizi, tas jau kļuvis par pasākumu, kas regulāri par sevi atgādina, ar to var rēķināties – šādā ziņā tas kļūst par jūsu jautājumā pieminēto drošo pieredzi. Joprojām mēģinām piedāvāt avangarda mūziku abrazīvākās formās, taču tai blakus liekam arī pārmaiņas populārākos mūzikas žanros. Tas nozīmē, ka klausītājam ir liela iespēja atrast kaut ko sev tuvāku starp visiem māksliniekiem. Varbūt tas uzreiz nebūs stīgu kvartets, kas spēlē spatiālu mūziku, bet, piemēram, mēreni eksperimentāls hiphops, kā, piemēram, “Busdriver” pērn. Mēs piedāvājam dažādas mūzikas valodas – tu atnāc uz to vienu, kas tev saprotama, un, iespējams, tā tevi iedrošinās iepazīt vēl kādu. Gribu domāt, ka cilvēki sākuši novērtēt jaunas pieredzes valdzinājumu. Iespējams, tas rada piesaisti tāpat kā ekstrēmu sporta veidu sekotājiem – mēs taču viņiem nejautājam, kāpēc jūs slīdat lejā no milzīga kalna uz viena maza dēlīša? Festivāls kļūst par paradumu, un cilvēki arvien vairāk ir gatavi iziet ārpus komforta zonas. Arī tad, ja tā ir tikai viena reize gadā, kad viņi ir gatavi izmēģināt klausīties avangarda mūziku.
Kāds tad ir tas avangards, ko piedāvājat?
Vēl 80. gadu beigās muzikologs Boriss Avramecs varēja nonākt nepatikšanās par to, ka viņš rīko laikmetīgās mūzikas festivālu, kurā skan ap šo laiku jau aptuveni simt gadu vecais komponists Čārlzs Aivss, nevis kāds īpaši provokatīvs, agresīvs japāņu “noise” (trokšņu) mākslinieks. Padomju režīma dēļ mēs noteikti esam iepalikuši klausīšanās pieredzē – rietumnieki ir klausījušies tā saucamo pēckara avangardu, kas nemitīgi seko līdzi arī pārmaiņām sabiedrībā. Līdz ar to avangards viņiem nešķiet šādā izpratnē auksts un neloģisks, nesaistīts ar realitāti. Daļa izglītotu klausītāju Rietumos hrestomātisku avangarda mūziku ir jau, vulgāri izsakoties, “atēdušies”, un sākuši nodoties intelektuālām spēlēm, kuras mēs savukārt vēl nevaram atļauties. Var novērot, ka vadošos avangarda mūzikas festivālos pieaugoši skan savdabīga popmūzika vai tehno, taču intelektuālā augsne tam meklējama poststrukturālismā, Deridā idejās, kuras cilvēki uzsūca Rietumu universitātēs. Viņaprāt, rietumnieku domāšanas tradīcija balstīta dualitātēs, piemēram, vīrietis – sieviete, heteroseksuāls – homoseksuāls, liberāls – konservatīvs un arī – populārs – avangards. Deridā ierosināja pretstatus balansēt ar savu dekonstrukcijas konceptu. Tātad, piemēram, strādājot ar popmūziku, tas nozīmētu izcelt avangardu, un otrādi, jo šīs lietas viena otru baro. Galu galā tas nozīmē saprast, ka nav tādas populārās un avangarda mūzikas, bet ir vienkārši mūzika. Tā ir cēla un sakarīga ideja, tomēr mēs šo attīstības posmu neesam piedzīvojuši, neapzinoties, ka šā brīža popmūzikas klātbūtne Rietumu avangardā ir dekadenta intelektuāla spēle.
Avangards nereti ir vienkārši derīgs apzīmējums, lai orientētos mūzikas veikalu plauktos.
Populārās un avangarda mūzikas nodalījums ir lietderīgs kultūrpolitikā, tostarp meklējot finansējumu kultūras norisēm vai jaundarbiem, jo ar frāzi “avangards” uzreiz ir skaidrs, ka runa ir par daiļradi, kas pavirzījusi uz priekšu robežas tam, kas mūsdienu mūzikā kā tādā ir iespējams, taču joprojām ir pārāk konceptuāli vai estētiski sarežģīta, lai spētu sevi finansiāli nodrošināt ar plašas publikas atsaucību. Patīkami apzināties, ka mūsu valstī ir iespējams nodokļu maksātāju veicināts kultūras atbalsts.
Šā gada «Skaņu mežā» jau esat izziņojuši vienu gana skaļu vārdu – leģendāro «Swans» līderi Maiklu Džirā.
Gan leģendārās eksperimentālā roka grupas “Swans” līderi Maiklu Džirā, gan viņa kolēģi, ilgstošu “Swans” ģitāristu Normanu Vestbergu, kurš uzstāsies ar ambientas mūzikas priekšnesumu. Džirā koncerts šoreiz būs vairāk balstīts dziesmās, nevis garās, iznīcinoši dārdošas instrumentālās atkāpēs, kā tas bija iepriekš, viņam viesojoties Rīgā. Šobrīd viņš gatavo jaunu “Swans” sastāvu, un daudzas no šim sastāvam sarakstītajām dziesmām būs dzirdamas šajā koncertā – tīrā, sākotnējā formā; tapušas, vienatnē spēlējot ģitāru un dziedot.
Pats neesat domājis izmēģināt būt mūzikas radīšanas pusē?
Nekad neesmu to apsvēris. Mācījos žurnālistiku, man nav muzikālas izglītības. Brīžiem man šķiet, ka mans darbs ir pārdot grūti pārdodamu mūziku. Pieaugoši esmu sācis novērtēt nepieciešamību pēc laba klausītāja. Un arī manis paša ambīcija ir būt par ļoti labu klausītāju. Tas varbūt nedod slavu, kādu iegūst paši mūziķi, taču tā ir tikpat vitāli nepieciešama parādība jebkurā mūzikas laukā, bez kuras daudz kas nebūtu iespējams. Gan ar festivālu, gan ar radio raidījumu “Tāda mūzika” es cenšos iedrošināt cilvēkus censties būt labiem, sagatavotiem avangarda mūzikas klausītājiem.
Mūsu plašais mūzikas skolu tīkls, kāda nav daudz kur pasaulē, taču sagatavo ja ne labu mūziķi, tad vismaz erudītu klausītāju?
Protams, ir jāizceļ izcilie latviešu mūziķi, kas sasnieguši liela mēroga atpazīstamību ārzemēs. Taču, ievērojiet, tie lielākoties ir interpreti – operdziedātāji, pianisti, diriģenti, nevis jaunraži. Mūsu prestižākais muzikālais eksports – ar izņēmumiem – lielā mērā ir cilvēki, kas izpilda citu cilvēku mūziku. Tas, iespējams, kaut ko liecina par mūsu muzikālās izglītības specifiku kopš padomju laikiem. Mums ir daudz amatnieku, cilvēku, kuri zina, kā lietot iedvesmu, kad viņiem iedod rokās muzikālu materiālu. Šādā klimatā neapzināti orientējamies uz klasisku repertuāru, jo savus izcilniekus esam pieraduši vērtēt pēc mūzikas, kas tiek atskaņota bieži un dažādos izpildījumos. Tad mums ir, ar ko salīdzināt. Tomēr mums ir arī talantīgi, mūsdienīgi domājoši komponisti. Piemēram, Jānis Petraškevics ir bijis Donauešingenas Mūzikas dienās (viens no pasaulē vecākajiem laikmetīgās mūzikas festivāliem. – A. K.) ar jaundarbu orķestrim, taču uz žurnālu vākiem kā Kristīni Opolais es viņu nemanīju. Man šķiet, ka mēs kā klausītāji gan akadēmiskā, gan populārās mūzikas laukā vēl joprojām mulstam un mēģinām saprast, ko iesākt ar avangarda un modernās mūzikas dāvātajām iespējām. Tas liek atcerēties filozofa Lorensa Kahūna frāzi: “Dažreiz, kad kultūras kritika ir pārāk radikāla, tā gluži vienkārši mūs atstāj tur, kur jau bijām līdz šim.”
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez mūzikas un kolas.
Lielākais sasniegums darbā?
Saprast, ka festivāla programma ir saistoša arī pašiem mūziķiem. Nesen kādā sarunā “Skaņu mežu” uzslavēja pats Džons Zorns.
Labākā izklaide?
Jums ausis novīstu, ja es pastāstītu.
