– Jūsuprāt, var piedot visu, vai tomēr ir nepiedodamas lietas? 1
– Manuprāt? Nav runa par mani, manu pasaules redzējumu. Esmu tikai “Rigoleto” stāsta tulks. “Rigoleto” pamatā ir Viktora Igo luga “Karalis, kurš smejas”, darbs, kuru Verdi pats atrada. Starp citu, Verdi ļoti mīlēja Šekspīru, taču viņu aizrāva arī Viktora Igo tumšais pasaules redzējums. Kad “Rigoleto” piedzīvoja pasaules pirmizrādi, tā bija izteikta sava laikmeta kritika. Verdi pat bija spiests izrādes notikumus pārcelt uz citu gadsimtu, jo viņam aizliedza uz skatuves uzvest stāstu par reāli eksistējošu karali, kurš tik tiešām Parīzē tolaik pavedināja meitenes. Tālab sižets tika pārcelts divus gadsimtus senākā pagātnē un stāstīja par mazpilsētas lielkundziņa izvirtībām. Tad nu sabiedrībai politiskais pārmetums bija paciešamāks. Man ļoti patīk “Rigoleto” plakāts. Titulvaroņa atveidotāja Samsona Izjumova vaigā ierakstīta visas cilvēces sāpe. Diemžēl cilvēkiem patīk citam citu emocionāli ievainot, sāpināt. Nez kādēļ tā iekārtota pasaule. Man arī dzīve jau kopš dzimšanas nav rādījusi un pavērusi vienkāršāko ceļu, tāpēc domāju, cilvēks ir spējīgs piedot ļoti daudz ko. Man ir ticība Džildai. Redzu viņā savā ziņā arī Latviju. Džilda var būt kā mūsu valsts simbols. Simbols tam, kā Latvijai pāri gājušas lielvaras un cilvēki, kas lēmuši par tās likteni, pašai neko nejautājot. Bet Džilda spēj būt gaiša un pēc katra trieciena atkal piecelties un doties tālāk. Man liekas, operas beigās Džilda nemirst, bet aiziet citā dimensijā.
– Kādā?
– To mēs nezinām. Tur beidzas opera.
