– Jūs dēvē par vāgneristi. Vai tiesa? 1
– Jā? Kas tā saka?
– Tādas muzikālās intereses līdzšinējo iestudējumu kopsakarā. Mūsu Opera lepojas ar visu Vāgnera “Nībelunga gredzena” tetraloģiju, jūs šīs četras operas, tiesa, gan Berlīnes Mākslas akadēmijas ietvaros, esat iestudējusi kopā ar kursabiedriem.
– Man patīk lielas formas, dzeja, pasaka uz skatuves, fantāzijas lidojums ar citas dimensijas domāšanu, kas cilvēkam atver ar sadzīvisko nesalīdzināmas citas pasaules.
– Berlīnē esat iestudējusi Verdi “Traviatu”. Cik tuva jums ir šī komponista pasaule?
– Ļoti tuva. Mani Verdi saista arī kā cilvēks. Protams, viņš ir pilnīgs pretmets Vāgneram. Vāgners un Verdi, šie divi ģēniji, ir dzimuši vienā – 1813. gadā. Aptverat, kāda intriģējoša sakritība, zīme?
– … Divas atšķirīgas pasaules.
– … Un tik pretējas, ka saplūst vienā. Fizikā ir tādas lielās patiesības. Kāds lielums par patiesību kļūst brīdī, kad tam pretī stājas tikpat liela cita patiesība. Ja tavai pārliecībai nav atbilstoša līmeņa pretēja tikpat liela apgalvojuma, tas nozīmē, ka vēl neesi pie patiesības nonācis. Iedomājieties krustu – to veido vertikāle un horizontāle. Vāgners mūzikā it kā iet pa vertikāli, Verdi – pa horizontāli. It kā pa zemes virsu, paņem klausītājus pie rokas, ir kopā ar tevi šeit un tagad, kopā ar cilvēka sāpēm, viņa visjūtīgāko daļu. Verdi saprot, ko nozīmē zaudēt meitu, kā tas notika Rigoleto, jo arī skaņradis pats to pārdzīvojis, agrā jaunībā zaudējot sievu. Verdi pārcietis milzīgas dziļas traumas dzīvē, tādēļ viņš cilvēka dvēselei stāv ļoti tuvu. Tā ir tā horizontāle. Savukārt Vāgners tikai vienā – vertikāles un horizontāles krustpunktā – sastopas ar zemi. Viss pārējais viņa mūzikā ļoti dziļi, tumši vai arī ļoti gaiši, kā jau debesīs. Vāgners savā mūzikā runā par gara vertikāli.
– Verdi “Rigoleto” mūsdienās ir bijis pārnests uz visdažādākajām vidēm – Ņujorkas 1950. gada mafijas pasauli, Lasvegasas kazino, Musolīni fašistisko Itāliju, pat Berluskoni bēdīgi slavenajiem notikumiem. Kur nonāksim jūsu “Rigoleto” redzējumā?
– Operā eju nevis pa režijas, bet mūzikas teātra līniju. Jau uzrakstītajam neklāju virsū jaunas idejas un situācijas, nepārlieku darbību uz citu laikmetu, neradu jaunus varoņus, nesaku, ka Rigoleto būs mafijas priekšnieks vai par tādu kļūs augstmanis Duka. Uzskatu, ka avangarda laikmets beidzies. 21. gadsimts atvēlis milzu informācijas cunami, esam pārplūdināti ar variācijām, interpretācijām, iespējām. Visticamāk, ka nupat mākslā piedzīvojam vai tūlīt piedzīvosim klusēšanas laikmetu, kurā sakārtosim domas. Nav jāsāk ar simtu piekto jauno “Rigoleto” interpretāciju, bet jāieklausās pašā stāstā un mūzikā.
– Nupat Ņujorkā studijas beigusī kostīmu māksliniece Liene Dobrāja teikusi, ka izrāde būšot kā iedomāta pasaule ar atsauci uz renesansi un moderniem simboliem un iedvesma smelta no augstās modes.
– Jā, uzvedums būs ārpus laika. Plus mūsu komandas jaunība spraucas pa visām vīlēm un atbalsojas uz skatuves. Ādās ievākoto seno grāmatu katrs lasām savā balsī, taču ar cieņu pret avotu. Sekojam tam, bet ar šodienas sajūtu. Neko nekopējam. “Rigoleto” ir pilns ar dažādiem līmeņiem – tajā ir politiskais, mākslinieciskais, ideālistiskais līmenis, un trešais ļoti svarīgais – psiholoģiskais, ģimeniskais – līmenis. Visvairāk gribu runāt tieši par tēva un meitas attiecībām. Kāpēc un kā mēs cits citu, savus tuvākos mīlam? Mana pārliecība, ka Rigoleto no galma visu slēpto meitu Džildu mīl tikai tādēļ, lai iegūtu viņas pretmīlu. Mūsos bieži vienam pret otru valda egoistiska mīlestība, tā, kas paģērē. Turpretim Džilda mīl absolūti nesavtīgi. Tas ir lielais “Rigoleto” konflikts: tēvs mīl egoistiski ar nolūku pēc pretmīlas, bet meita gaiši, tieši, bez jebkāda aprēķina.
– Tomēr operā ir vēl kāds konflikts: pazemojums un tā izraisīta atriebība. Izvirtušais dzīves baudītājs Hercogs, kam svēts nav nekas, pavedina sava ciniskā āksta Rigoleto meitu. Vai var būt vēl sāpīgāks pazemojums? Taču atriebība vēršas pret Rigoleto pašu… Pazemojuma sajūta arī šodien nav sveša daudziem. To pacieš visdažādākajās dzīves situācijās, jo aiz muguras ir vai nu kāds apgādājamais, vai bērni…
– Arī Rigoleto nav spējīgs nedusmoties un neapvainoties uz pasauli, viņš nepārtraukti audzē savu apvainojumu. Uz piedošanu nav spējīgs neviens varonis, izņemot Džildu. Tāpēc saku – šajā operā ir divi varoņi: Džilda un pārējie.
