– Kā nākas, ka Hansa Eislera Mūzikas augstskolas maģistrantūrā bijāt vienīgā studente? 1
M. Zālīte: – Šajā augstskolā maģistrantūrā katru gadu vispār ir tikai viena vieta. Bet gadu pirms manis maģistrantu izmeta no skolas un pēc manis nevienu neuzņēma. Šī patiesi ir ārkārtīgi stingra skola ar lielām prasībām. Sanāca diezgan ilgi maģistrantūrā būt vienai (pasmaida). Taču bija iespēja ārkārtīgi smalki apgūt operas – pa taktīm, pa vārdam, tiku vairāk pie darīšanas.
– Kaliksto Bjeto ir viens no pieciem slavenākajiem operas režisoriem pasaulē ar divdesmit gadu pieredzi. Kāds ir viņa jums dotais radošais mantojums?
– Apziņa, ka režisors nav gaismas nesējs. Tāda ir pati mūzika, tad diriģents. Režisora ziņā visu sakārtot un sekot procesiem, turklāt ar ārkārtīgu mīlestību pret mūziku un dziedātājiem. Un jājūt konteksts – kur atrodas pilsēta, kurā opera tiks rādīta, kurā posmā ir pati opera, kas tajā iestudēts līdz šim, kurp tā virzās un kādā attīstības posmā ir dziedātāji.
– Protams, mēs visi esam eiropieši ar līdzīgu kultūras un mākslas uztveri, un tomēr, vai ir kas raksturīgs tieši Vācijas režijas skolai, ar ko tā atšķiras no tradīcijām Latvijā?
– Vāciski runājošajā telpā ir lielāks ironijas procents pret teātri – gan pret pašu materiālu, gan sevi, gan skatītāju, jo pieredze liela, šķiet, viss ir redzēts, darīts, izmēģināts. Arī mentalitātes ziņā vācieši ir ironiskāki. Bet man patīk strādāt ar cilvēkiem un cilvēkiem, kuri mīl mūziku tieši, nevis uzdod tai piecsimt jautājumu. Tādēļ labprāt veidoju iestudējumus Austrumeiropā, jo tur skatītājs un mākslinieks it kā apskauj mākslu. Patlaban kopā ar Lietuvas producentu grupu veidojam interaktīvu operas projektu Viļņas baznīcās, pēc tam kopā ar poļu komponistu rakstu operu pilnā garumā, kuru uzvedīs 2015. gada decembrī Varšavas kameroperā. Mēs visu sākam divatā no nulles – gan rakstīt mūziku, gan libretu, iesaistīti labākie poļu dziedātāji.
– Vai, strādājot ārzemēs, esat bijusi radošā kopdarbībā arī ar kādu no mūsu varbūt ne tik slavenajiem dziedātājiem?
– Nesen Antverpenē satiku solisti Lieni Kinču. Kaliksto Bjeto tur iestudē Šostakoviča operu “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”. Liene Kinča ir vienā no galvenajām lomām. Mani ārkārtīgi iedvesmo cilvēku spēja ar tādu entuziasmu būt brīvprātīgā mūsdienu izsūtījumā, jo tas prasa disciplīnu, gara spēku, lai milzīgā konkurencē noturētos, nesabruktu un dotos tālāk. Bet radošās brīvības cena ir dārga. Uz visiem mākslas altāriem jānoliek ļoti liela vientulības pētnieka un ārpusnieka maksa. Nākas maksāt ar ikdienišķām lietām, pasargātību, drošības sajūtu. Vislielākajās biržās nav tik liela riska kā mākslinieciskā procesā, kur nepārtraukti dodies ideju, finansiālos un pārliecības riskos.
