Rīgas vēsture līdzīgu gadījumu nezina 6
Pēc notikušā rakstura un upuru skaita Rīgas vēsturē Zolitūdes traģēdijai grūti atrast ko līdzīgu ne tikai atjaunotās Latvijas, bet arī daudz senākos laikos. Tamlīdzīgi gadījumi gan reģistrēti Latvijas vēsturē, taču arī tad nelaimi izraisījuši kādi ārēji faktori, nevis nekvalitatīva būvniecība.
Miera laikā, 1666. gada 11. martā, stiprā vējā negaidot sagāzās Sv. Pēterbaznīcas tornis. Tornis bija stipri bojāts 1656. gadā, kad pilsētu aplenkuma gaitā ar lielgabaliem apšaudīja cara Alekseja Mihailoviča karavīri. Rāte nebija turējusi par vajadzīgu būves konstrukcijas labot, un tās nogāžoties iznīcināja vieno no lejā esošajiem namiem. Bojā gāja astoņi cilvēki.
Aizgājušajos gadsimtos Rīgā visai regulāri notika incidenti, kad cilvēki zaudēja dzīvību vai tika sakropļoti, sagāžoties namu sienām, iegrūstot griestu konstrukcijām, sabrūkot skursteņiem. Parasti upuri bija strādnieki, jo tāda veida traģēdijas gandrīz vienmēr atgadījās vēl nepabeigtās vai jau nojaucamās ēkās.
1889. gada 10. novembrī Aleksandra (Brīvības) ielā 67 iegruva mūrēta velve, ko strādnieki mēģināja demontēt, lai tur iekārtotu maizes krāsni. Bojā gāja divi cilvēki.
1898. gadā – atkal jau novembrī – Balasta dambī vējainā laikā sagāzās fabrikas ”Zelm & Boehm” skurstenis. Ķieģeļu krusa trāpīja fabrikas ēkai. Viens strādnieks tika uz vietas nosists, vairākus ievainoja.
1902. gadā Ģertrūdes ielā 135, nojaucot kādu koka namu, iegruva tā griesti, apberot divus cilvēkus. Viens zaudēja dzīvību, otrs tika smagi ievainots.
Kaut kādā veidā drošības situāciju pilsētas būvniecībā regulēja tradicionālais noteikums, kas bija spēkā vēl 30. gados, ka mūra ēkas Rīgā nedrīkst būt augstākas par pieciem stāviem, bet koka – par diviem stāviem.
Runājot par situāciju citās pilsētās – lielu rezonansi izraisīja 1925. gada septembra sākuma traģēdija Liepājā. Tur, nojaucot kara laikā sašautu ķieģeļu ēku, tās daļa nogruva, aprokot četrus cilvēkus. Bija divi bojāgājušie. Sabiedrību šokēja tas, ka viņu vidū bija sieviete pēdējos grūtniecības mēnešos.
Bet 1939. gada 9. septembra rītā pamatīga rīboņa pamodināja jelgavniekus – bija sagruvis Jānim Šiliņam piederošais trīsstāvu mūra nams Virspavēlnieka ielā 51. Par laimi, ēka kalpoja tikai kā noliktava un neviens cilvēks necieta.
Daudz smagāka katastrofa Jelgavā atgadījās 1969. gada 12. janvārī. Toreiz gāzes noplūdes izraisīta eksplozija sagrāva daļu padomju laika piecstāvu dzīvojamās ēkas Raiņa ielā 9. Sprādziens agrā rīta stundā paņēma 39 dzīvības. Nepilnus desmit gadus vēlāk, 1978. gada 24. augustā, nepārdomātu būvdarbu un, iespējams, zemu pārlidojošas padomju kara lidmašīnas izraisītā gaisa viļņa spiediena dēļ iegāzās Limbažu 2. vidusskolas ēdamzāles griesti. Nelaime notika brīdī, kad zālē vakariņoja skolēni no Rīgas, kas Limbažos uzturējās vasaras sporta nometnē. Gāja bojā septiņi bērni. Kā galveno iemeslu izmeklēšana minēja faktu, ka skolai tika celts ceturtais stāvs un uz jumta bija izvietoti celtniecības materiāli. Sabiedrībā par abiem šiem gadījumiem klīda daudzas baumas, jo oficiālā vara atbilstoši padomju valstī pieņemtajam, ka PSRS nekas TĀDS nevar notikt pēc definīcijas, nekādu informāciju nesniedza.
