Kā sāpīgs pārmetums 4
Vēlo nakšu staigātāji mēdz drebināties, jo aiz Pokrova kapsētas jaunceltā žoga manījuši kādu bāli baltu tēlu. Sieviete brīžiem slīdot stalti kā karaliene, brīžiem sagumstot izmisuma raudās. Gaišais tēls nākot no melnā marmorā iekaltas nesenas kapavietas. Apkārt vecie kapi līdzināti un nīcināti.
Vija Artmane, dzimusi Alīda, pareizticībā kristīta par Elizabeti kādas svētās vārdā, latviešu teātra karaliene, nerod mūžīgo mieru. Viņas dzīve ļaužu valodās izvazāta, viņas kapa vieta nav Mākslinieku kalniņā Meža kapos, bet gan svešā malā. Kapos, ko pareizticīgā baznīca izīrējusi apsaimniekošanai SIA “Atols HK” (HK nozīmē: hokeja klubs). Kapos, kur latviešu aktrises vārds ir garantija brangām atdusas vietu cenām. Jo tuvāk Artmanei, jo dārgāk.
Karaliene skumst par savas tautas neatsaucību: viņas piemineklim saziedoti veseli 300 lati. Kamēr par devēju pieteicās baltkrievu naudinieks. Tikmēr garāmgājējs nezina un nekad neuzzinās: vai pareizticība mūža nogalē aktrisei bija glābiņš no latviešu nenovīdības? Varbūt velte mīļotajam – meitas Kristiānas tēvam, arī jau mirušajam pareizticīgajam aktierim Jevgeņijam Matvejevam? Varbūt praktiska vajadzība – sak, ēst reizēm gribas pat karalienēm, kamēr dzīvas? Jā… Kas gan tā būs par sabiedrību apkārt apbrīnotajai latviešu māksliniecei pastardienā, kad visi celsimies augšā? Lai gan… Alīda Artmane vispār bija vācieša un polietes meita.