Vērmanes zelts un pašnāvnieks 4
Nevar būt spoku stāstu bez tā stāsta, kas vēsta par to, “kā nauda kaltējas”. Tā tas ir arī Lielajos kapos, kur zinātājs Pokrova draudzes teritorijā (tagad gandrīz var sacīt: hokeja SIA “Pokrova kapi”) atradīs Vērmaņa dzimtas kapliču. Tajā dažkārt uzplīvojot zila liesmiņa un atskanot žēlas vaimanas – kapličā spokojas pašnāvnieks, kurš savu dzīvību zaudējis Vērmanes dārzā apslēptu bagātību dēļ.
Patiesais stāsts ir šāds: “1836. gadā Rīgas zeltkaļi satraucās, jo pilsētā parādījās vairākas ārkārtīgi retas zelta monētas – dubloni, cehīnas, dināri. Iesaistīja policiju, kas drīz vien notvēra monētu pārdevēju, latviešu zemnieku puisi, kurš bija Rīgā braucis maizīti ar sviestu pelnīt. Un “nopelnīja” arī? Rokot pamatus Vērmaņdārza minerālūdeņu iestādei (mūslaikos tā vienubrīd bija kļuvusi par bēdīgi slaveno “Vernisāžu”), puisis bija uzracis ar zeltu apkaltu lādīti, pilnu monētām. Lādītē bijis arī kāds sens pergamenta rullis, taču to muļķītis sadedzinājis – slēpdams sava bagātīgā atraduma pēdas. Monētas viņš pārdevis pa vienai, visai neveikli melodams, ka tās mantotas, nopirktas no čigāna, remonta laikā atrastas aiz tapetēm vai nezin kur vēl. Policija lādīti savāca, taču pilsētas rātskungi nolēma, ka atradējam pienākas likumīgā daļa. Pilsētas valdes ierēdnis svinīgi devās uz puiša īrēto pažobeles kambarīti, lai līksmo vēsti darītu zināmu zemnieciņam, taču… atrada to aiz bailēm pakārušos pie sijas. Laucinieks savā biklumā pārbijies, ka nu viņam pārmetīšot rīdzinieku zelta zādzību. Tā nu pašnāvnieks esot radis paspārni Vērmaņu kapličā, kur kaltē Vērmanes dārzam piederošo zeltu, labākus laikus gaidīdams. Diezin kad tie vēl pienāks?”
