No kurienes Lielie kapi? 4
Tas esot noticis Lielā mēra laikā, pirms pārsimt gadiem, kad cilvēki Rīgas ielās krituši un miruši gluži kā mušas. Kapu velves baznīcās bijušas piebāztas ar nomelnējušiem līķiem. Tad nu visas Krievijas ķeizariene, par Lielo sauktā Katrīna, izdevusi bargu pavēli: mirušos pilsētās vairs nedrīkst glabāt, kapu velves baznīcās uz visiem laikiem aizmūrējamas. Bet mirušos taču zemes virsū nevar atstāt! Pilsētas runasvīri izvēlējuši vietu jauniem kapiem, aptuveni divas verstis ārpus tolaiku Rīgas, klajā laukā, aiz Pēterpils vārtiem.
Tikmēr mēra upuri, pilsētas baznīcu kapu velvēs vairs mieru nerazdami un nesatilpdami, spokojušies uz nebēdu. Jaunavas pat gaišā dienas laikā, Jāņa baznīcai garām iedamas, sajutušas saltas rokas pieskārienus sakarsušai pierei. Brašie puiši, kuri par to ņirgājušies, pēkšņi sākuši raustīt valodu un nav spējuši no tā atsvabināties līdz pat kapa malai, kas, cita starpā, tad arī vairs nav tālu bijusi. Birģermeistara kaza uz līdzenas vietas norāvusi pienu, rātskunga Virlofa gailis sācis runāt cilvēka valodā, lopu tirgonim Liģerim puse iepirkuma apsprāgusi, bet izdzīvojusī puse palikusi traka. Un tā tas bijis tik ilgi, kamēr ārpilsētas kapi iesvētīti, nodēvējot tos par Jēkaba kapiem. Tad gan tie spoki lielā barā pārcēlušies turp, kur šiem īstā vieta.
