Pierādījums ir prokremliskās Rīgas domes sociālās inženierijas eksperimenti ar latviešu ģimenēm bērnudārzu jautājumā, ko tās pazemīgi pieņem. Gļēvulīga politiķu varza runā par visu ko, bet nav spējīga adresēt jautājumu pēc būtības – latviešiem Rīgā tiek radīti apstākļi, lai viņu šeit nebūtu. Tad tie, kuri šeit paliktu, “de facto”, būtu beztautieši – iebaidīti un izskaloti pašvaldības darbinieki, pie Krievijas TV kanāliem intravenozi piestiprinātas pilsones, vidējās paaudzes nominālie latvieši, kas mērkaķa ātrumā pāriet uz krievu valodu darba kolektīvā, palīdzot pazemot un vajāt jauniešus, kas vēlas darba vidē runāt latviski. 17
Šobrīd no Rīgas sākusies personu izdeklarēšanās, kas nevēlas maksāt savu ienākuma nodokli Rīgā. Sajūta attiecībā uz šo akciju ir divējāda. Dzīvoju apkaimē, kas nav “Saskaņas”/”Gods kalpot Rīgai” vēlēšanu resurss. Bērnu laukumu pašvaldība neveido, latviešu bērnudārzos rindas garas un bezcerīgas. Skolās – ļoti labās un iecienītās – klases pārpildītas. Apkārtnei draud “Saskaņas” un Skanstes attīstītāju iecerētais “kapu tramvajs”, izcirsti koki, maģistrālās ielas izveidošana zem cilvēku logiem. Izdeklarēšanās ir loģiska. Ja nodokļus maksā visi, bet tie tiek tērēti tikai savu atbalstītāju vajadzībām, tad Satversme ir pārkāpta. Vēl vairāk – pārkāptas ir cilvēktiesības.
Ir divi veidi, kā uz to reaģēt, proti, bēgt vai pretoties. Negribētu, lai izdeklarēšanās no Rīgas nozīmētu bēgšanu. Darbojoties pret “kapu tramvaju”, sadūros ar sev jaunu subkultūru – Pierīgā un mazliet tālāk zaļā, tīrā un latviskā vidē dzīvojošiem labklājīgiem ciniķiem, kam Rīga ir ienākumu vai peļņas gūšanas vieta. Viņi strādā pašvaldībā, plāno Skanstes “kosmodromus”, tramvajus un tirgo nekustamos īpašumus. Viņi nedzīvo Rīgā! Mēs – rīdzinieki – viņu plānu kontekstā esam tikai traucējoši mehāniski šķēršļi, kuri kaut ko murkšķ par vēsturisku kapsētu, par tīru gaisu, par velojoslām, iebilst pret ielas paplašināšanu, koku izciršanu un traucē viņiem nopelnīt kārtējo naudas žūksnīti. Vistraģiskākais būtu, ka tie, kas tagad izdeklarējas, pārvērstos par šādiem pašiem sociālās inženierijas produktiem, kas kļuvuši tik noderīgi Rīgas valdniekiem. Pēdējā laikā aizvien vairāk tiek lietots termins “nevarmācīga pretošanās” un “pilsoniskā nepakļaušanās”. Es vēlētos, lai izdeklarēšanās no Rīgas būtu tieši nepakļaušanās, nevis bēgšana.
Rīgas domes vara savos krēslos vēlēšanās izspraucās pa atslēgas caurumu, šie četri gadi viņiem neļaus atspringt. Visur, kur vien varēs, tiks sadētas dzeguzes olas – vispirms tajos pilsoniskajos segmentos, kas var apdraudēt peļņas plānus vai reputāciju. Apkaimju biedrībās uzradīsies ļaudis, kuru ienākumi saistīti ar RD labvēlību, tiks barotas paklausīgās nevalstiskās organizācijas un reiderētas nepaklausīgās, plaģiātiski tiks pakamptas labas idejas un tēmas. Cilvēkiem tiks piedāvāti āķi, citreiz pavisam tādi mazi āķīši, uz kura paķertais labu gribošais vientiesis būs kļuvis par sociālās inženierijas būves paklausīgu skrūvi. Āķi ierijušie piedalīsies kopējā izrādē. Visvairāk viņi nīdīs bijušos savējos. Un nav svarīgi, vai viņi nēsās RD apmaksātas arodbiedrības plakātus vai sēdēs valsts visaugstākajos amatos.
