“Rīgas pilsētbūvnieks” izstrādā priekšlikumus pilsētas ilgtermiņa attīstības stratēģijai 0
Pašvaldības uzņēmuma “Rīgas pilsētbūvnieks” viens no galvenajiem uzdevumiem ir jaunu dzīvojamo namu celtniecība galvaspilsētā, kā arī esošo uzturēšana. Izvērtējot pašreizējo situāciju nekustamā īpašuma tirgū, kā arī demogrāfisko rādītāju attīstību, uzņēmums secinājis, ka tuvākajā laikā pieprasījums pēc daudzdzīvokļu namu celtniecības pazemināsies.
Kā šādā situācijā uzņēmums plāno savu turpmāko darbu un ar kādiem rīdzinieku jautājumiem sastopas, vaicājām uzņēmuma valdes priekšsēdētājam Andrejam Požarnovam.
Zemesgabali arī ražošanai
– “Rīgas pilsētbūvnieka” pamatkapitālā ir daudzi zemes gabali, kas paredzēti jaunu namu būvniecībai. Kā nonācāt pie secinājuma, ka vērienīgs dzīvojamā fonda papildinājums tuvākajā laikā nebūs sagaidāms?
– Pašlaik strādājam ar priekšlikumiem RD Attīstības departamentam, kurus iekļaut Rīgas domes attīstības stratēģijā turpmākajiem gadiem. Lai tos sagatavotu, esam analizējuši mūsu uzņēmuma pamatkapitālā ieguldīto pašvaldības zemju izlietojumu. Tā kā mūsu pamatuzdevums ir daudzdzīvokļu namu būvniecība, vispirms jāizvērtē, kāds ir pieprasījums nekustamā īpašuma tirgū, kāda ir demogrāfiskā situācija un nākotnes perspektīvas šajā jomā.
Pašlaik mēs realizējam divus lielus būvobjektus – Imantas 8. līnijā un Gobas–Gaigalas ielas daudzdzīvokļu namu kompleksu.
Gaidām arī, vai turpmāk būs pasūtījums no Rīgas domes jaunu dzīvokļu būvniecībai. Pēdējo gan ietekmē divi aspekti. Pirmais – pilsētai pašlaik jau ir pietiekami lielas finanšu saistības. Otrais – kopējās demogrāfiskās tendences Latvijā, piemēram, Rīgas iedzīvotāju skaits pašlaik turpina mazināties.
Tādēļ saistībā ar jauno pilsētas attīstības plānu meklējam jaunu pielietojumu mūsu pamatkapitālā esošajiem zemesgabaliem.
– Vai jau ir skaidrs, ko vēl bez dzīvojamiem namiem uzņēmums šajos zemes gabalos varētu darīt?
– Daudzdzīvokļu namu projektu attīstīšana bez pilsētas finansējuma šobrīd ir nerentabla, jo brīvajā dzīvokļu tirgū pašlaik notiek to dzīvokļu pirkšana/pārdošana, kas pieder banku dibinātiem nekustamā īpašuma uzņēmumiem. Attiecīgi, izvēloties tos iegādāties, pircējs saņem kredītu ar labākiem nosacījumiem, savukārt īpašuma iegādei no cita pārdevēja bankas hipotekāros kredītus izsniedz nelabprāt.
Diezgan pieprasīti ir īres dzīvokļi, bet tos var būvēt vai piedāvāt kompānijas, kam ir pašām savi pietiekami lieli naudas līdzekļi, lai atļautos ieguldījumu, kas atmaksāsies vien pēc divdesmit gadiem.
No citu valstu pilsoņiem ir pieprasījums pēc ekskluzīviem dzīvokļiem Jūrmalā vai citās skaistās vietās, bet procentuāli tas ir neliels skaits gribētāju.
Taču mūs piesaistījis fakts, ka pēdējā laikā ievērojami audzis pieprasījums pēc dažādām sabiedriskām ēkām. Ņemot vērā, ka mūsu pamatuzdevums ir dzīvojamo namu celtniecība, jaunajā stratēģijā būtu jāparedz, ka varam pretendēt arī uz minēto nišu, jo, manuprāt, pilsētai jādomā ne tikai par dzīvokļiem, bet arī par citādu ēku celtniecību, kas piemērotas pilsētnieku vajadzībām. Piemēram, tirdzniecības un sabiedrisko pakalpojumu centri, kā arī ļoti svarīgi būtu piedāvāt ēkas ražošanas uzņēmumu attīstībai.
Tādēļ tajās vietās, kas ir mazāk simpātiskas dzīvokļu būvniecībai, varētu izveidot infrastruktūru, pievadot nepieciešamās komunikācijas, lai tur varētu attīstīt ražošanas objektus. Tad šo sagatavoto zemesgabalu varētu izīrēt kādam uzņēmējam, kas gatavs izveidot rūpniecisku objektu.
Esam izstrādājuši priekšlikumus lielo zemesgabalu, tādu kā Rumbula un Lucavsala, tālākai attīstībai. Tam nepieciešams investors, kas minētās teritorijas būtu gatavs attīstīt kopumā – izveidojot, piemēram, dzīvojamo māju mikrorajonu, kur ir ielas, bērnudārzi, veikali, sabiedrisko pakalpojumu objekti. Šo objektu specifika – vienu māju uzbūvēt tur ir ārkārtīgi dārgi, jo jāiekārto visas komunikācijas – ielas, apgaismojums, notekūdeņi un viss pārējais. Vēl gan rodas jautājums – kas dzīvos tādā vietā, ņemot vērā joprojām lielo aizbraucēju skaitu? Ar priekšlikumiem šo teritoriju attīstībai “Rīgas pilsētbūvnieks” ir piedalījies daudzās starptautiskās izstādēs. Potenciālie investori gan ir ļoti piesardzīgi, jo Latvijā ir negatīva demogrāfiskā situācija un lielas naudas investēšana ir ļoti riskanta.
Tādēļ šābrīža emigrācija un demogrāfiskā situācija pierāda, ka Latvijas uzdevums Nr. 1 ir nodrošināt jaunas darba vietas. Turklāt demogrāfisko situāciju neatrisinās ar jaunu politisku regulējumu grūtniecības jautājumā, bet gan tieši ar darba vietu radīšanu. Te nu gribētos mest akmeni valdības dārziņā par to, kā tā veido valsts pamatus. Lai tie būtu stabili, būtiska ir pašvaldību ieinteresētība dažādos procesos, tostarp – jaunu darba vietu veidošanā. Pašvaldību ieņēmumi veidojas tikai no divām pozīcijām – no iedzīvotāju ienākuma un nekustamā īpašuma nodokļa. Lielās pilsētas pašlaik domā par jaunu darba vietu radīšanu, bet mazās pašvaldības, kas ir ap tām, jau a priori nolēmušas, ka būs lielo pilsētu guļamrajoni, kur nekas nav jāattīsta, bet jāsaglabā tīrs gaiss un skaista ainava.
Šīs pašvaldības savus ieņēmumus plāno no tiem cilvēkiem, kas brauc strādāt uz Rīgu, Liepāju vai Daugavpili. Šādu politiku atbalsta arī valsts, piedāvājot diskusijas raisījušos “pārcelšanās pabalstus”. Tieši šo iemeslu dēļ uzņēmējdarbība nelielajās pašvaldības nespēj attīstīties vispār.
Lai šo situāciju mainītu, ir jāmaina iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadales princips Latvijā. Pusei no šī nodokļa jāpaliek tajā pašvaldībā, kur cilvēks strādā, un pusei tajā, kur dzīvo. Tad visi būtu ieinteresēti veidot lielākus vai mazākus uzņēmumus, parādītos jaunas darba vietas un ekonomiskajiem emigrantiem rastos vietas, kur atgriezties.
Bažas par veselības reformu
– “Rīgas pilsētbūvnieka” pārziņā ir arī sociālās mājās. Kāda ir situācija tajās, ar ko apmierināti vai, gluži pretēji, neapmierināti ir to iemītnieki?
– Mūsu apsaimniekošanā ir 13 sociālās mājas, un kopumā mūsu pārziņā ir 1214 sociālie dzīvokļi, jo daži no tiem atrodas atsevišķi – vispārējā tipa dzīvojamās mājās. Tajās kopīgi ar Rīgas domi risinām jautājumus par apsaimniekošanas maksas un komunālo maksājumu kompensācijām, jo šo dzīvokļu iemītnieki nemaksā pilnu summu kā pārējie. Veicam arī visus remontdarbus, kādi vien šajos dzīvokļos nepieciešami. Sūdzības, ko saņemam no sociālo māju iemītniekiem, bieži vien pat īsti neattiecas uz mūsu kompetenci, bet, ja reiz jautā, cenšamies atbildēt. Liela daļa jautājumu skar sadzīves lietas, valsts atbalsta politiku dažādās jomās, piemēram, saistībā ar nodarbinātību.
Taču nu sociālo māju iedzīvotāji nopietni satraukušies par tēmu, kas absolūti nav mūsu kompetencē, – par Veselības ministrijas iecerēto veselības apdrošināšanas reformu, kas plānveida medicīnisko palīdzību paredzēs tikai tiem, kas maksās iedzīvotāju ienākuma nodokli. Jautājumus par šo tēmu saņemam ik pārdienas.
Kā bijušajam labklājības ministram man šķiet, ka šī reforma absolūti nav pārdomāta, jo, to īstenojot, ārpus plānveida medicīniskās palīdzības saņēmēju loka paliks aptuveni 130 līdz 170 tūkstoši valsts iedzīvotāju. Starp šiem cilvēkiem būs ilgstošie bezdarbnieki, grūtnieces, kas līdz grūtniecībai nav strādājušas, maznodrošinātie, kas saņem sociālo palīdzību, bijušie ieslodzītie, daudzbērnu ģimenes, audžuģimenes un citas iedzīvotāju grupas.
Par bijušajiem ieslodzītajiem dažs saka – paši vainīgi, bet der atcerēties, ka viņi jau nekur nepazūd un ir tajā pašā publiskajā telpā, kur mēs. Ja viņus būs skārusi kāda infekcijas slimība, mēs viņus nespēsim nodalīt, viņi ir jāārstē, lai nesaslimtu pārējie. Tā nevar būt, ka nodokļu maksātājs saņem ārstēšanu, bet tas, kurš nav samaksājis, netiek ārstēts. Arī dažādos starptautiskos dokumentos – Eiropas Sociālajā hartā, Cilvēktiesību deklarācijā – skaidri noteikts, ka valstis apņemas mazināt infekcijas slimību draudus, bet ar šādu soli mēs to nespēsim nodrošināt. Turklāt iecerētā reforma neatbilst arī Latvijas Satver-smei, kurā noteiktas ikviena cilvēka tiesības uz medicīniskās palīdzības minimumu, kas ir ievērojami plašāks jēdziens par neatliekamo medicīnisko palīdzību, kā to mēģina pasniegt Veselības ministrija.
Atsevišķu personu norādes uz to, ka ir valstis, kurās darbojas līdzīga sistēma, neiztur kritiku, jo tur tā darbojas citādi. Latvijā plānotā reforma tiem, kas maksājuši nodokļus, nepiedāvā neko vairāk par to, kas pieejams jau tagad, vienīgi atstāj bez palīdzības tos, kas nav maksājuši iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Tādējādi tiek samazināts medicīniskās palīdzības saņēmēju loks. Savukārt citās valstīs medicīniskās palīdzības minimumu nodrošina visiem, bet tam, kas apdrošināts, piedāvā jau augstāka līmeņa servisu un palīdzību.
Jāpiebilst, ka VM sagatavotā reforma pašos pamatos ir greiza, jo piedāvā balstīt veselības apdrošināšanas modeli uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas iezīmēšanu, kad jau pieņemts lēmums par tā kopējās likmes samazināšanu trīs gados no 25% uz 20%. Tā ir kļūda, kas neizbēgami novedīs pie kopējā naudas līdzekļu apjoma samazināšanas un ievērojama izdevumu sloga palielināšanās pašvaldību sociālas palīdzības budžetos.
Izstrādājot veselības apdrošināšanas modeli, ir izmantojams cits finansēšanas avots un ir veicama būtiska nodokļu sistēmas pārstrukturēšana. Tas gan ir Finanšu ministrijas kompetences jautājums. Veselības ministrijai ieteicams atkārtoti izvērtēt savu misiju un uzdevumus. Tā ir atbildīga par tautas veselības aprūpes jautājumiem, nevis par finanšu politiku.
Pozitīvi, ka par šo jautājumu sabiedrībā raisās diskusija, arī tiesībsargs izteicis savu viedokli, ka neviens nav atļāvis Veselības ministrijai neievērot Satversmi. Uzskatu, ka valdība un arī premjers, kurš apgalvo, ka ar šo reformu viss ir kārtībā, nav iedziļinājušies tās būtībā. Tādēļ reformas apstiprināšanas gadījumā tā var tikt apstrīdēta Satversmes tiesā.
Publikācija tapusi sadarbībā ar “Rīgas Pilsētbūvnieku”
