Rīgas pils rāda slēpto 1
Tiem rīdziniekiem, kas piedzīvojuši reiz populāro kafejnīcu “Kārlis” pret Daugavu vērstajā Rīgas pils terasē, tāds skats varētu īpaši interesēt – pils senākās daļas, tas ir, konventa, pārbūves un restaurācijas gaitā bastions ir daļēji attīrīts no aizbēruma, atklājot uz dažādiem laika periodiem attiecināmas mūra konstrukcijas, kuras agrāk bija skatienam slēptas.
Zviedru laikā 17. gadsimta vidū tapušā Rīgas pils Horna bastiona arheoloģiskā, kā arī pašas pils viduslaiku kapelas un ordeņbrāļu ēdamzāles jeb remtera arhitektoniskā izpēte ir ievads VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) kūrētajai pils rekonstrukcijas otrajai kārtai. Horna bastionā pēc projekta nākotnē izvietos pils tehniskās iekārtas, bet, ja vēsturiski, tad pret Daugavu vērstā pils daļa allaž izmantota tualetēm un kanalizācijai, ko arī nācies konstatēt arheoloģisko darbu vadītājam, SIA “Archeo” speciālistam Mārtiņam Lūsēnam. Atsegtie sanitārajiem nolūkiem domāto mūra konstrukciju fragmenti izskatās ļoti solīdi. Piemēram, 19. gadsimta pirmajā pusē no ķieģeļiem velves veidā rūpīgi izbūvētais ķieģeļu kanalizācijas izvadtunelis tikpat labi varētu tikt uzdots par “slepenu eju zem Daugavas”. Iespaidīga un apjomīga ir arī vairākus metrus dziļā uz 18. – 19. gadsimtu attiecināmā tualetes bedre, kas, kā runā, izmantota vēl 20. gadsimtā.
“Šajā vietā pie pils rietumu fasādes vienmēr atradušās tualešu izbūves. Viduslaikos tur bija tā saucamais “danskers” – Daugavas virzienā izbīdīts un koka pāļiem balstīts koka tunelis otrā stāva līmenī,” stāsta Lūsēns. No šīs izbūves arheologi gan nekā nav atraduši. Toties, sasniedzot zināmu dziļumu, labi kļuvis redzams intensīvs būvgružu slānis. Tā ir liecība no 1484. gada, kad rīdzinieki, kārtējā karā uz brīdi uzvarējuši Livonijas ordeņbrāļus, nekavējoties ķērās pie 14. gadsimta 30. – 40. gados uzbūvētās ordeņa mūra pils nojaukšanas līdz pagrabu līmenim. No šī slāņa nāk vairāki masīvi akmens būvfragmenti. Piemēram, daudzskaldņainas kolonnas daļa. Mūslaikos redzamā pils tapusi 1491. – 1515. gadā, kad kara laime mainījās ordenim par labu un tas savu cietoksni uzbūvēja no jauna. Pats interesantākais atklājums ir no dolomītu bluķiem veidotā Rīgas pilsētas mūra fragments, ko Lūsēns datē ar 1220. – 1230. gadu. Kad ordeņbrāļi 14. gadsimtā šajā vietā sāka būvēt pili, to daļēji cēla uz pirmā Rīgas aizsargmūra pamatiem.
Izrakumi priekšmetiski nav bagātīgi. Sastop apgleznotas keramikas un krāsns podiņu lauskas, būvkalumus un detaļas. Tās nav senākas par 17. gadsimtu. Horna bastionā var konstatēt, cik pārsteidzoši gadsimtu gaitā šajā vietā audzis kultūrslānis. Speciālisti lēš, ka no agrākā kafejnīcas terases līmeņa līdz pamatzemei, tas ir, līdz līmenim pirms pils būvniecības, ir aptuveni septiņi metri. Mūra sienās zem zemes var uziet šaujamlūkas un logu vietas. Gadsimtu gaitā iepriekšējie mūrējumi izmantoti, lai pili celtu aizvien augstāku un lielāku. Tikmēr Daugavas krasts no pils mūriem “atspiests” aizvien tālāk. Līdz 13. gadsimta līmenim arheologi sistemātiski rakties gan neplāno.
Jāatzīmē, ka paralēli arheologu darbam pils iekštelpās, bijušās kapelas altārdaļā un remterī atklāti dekoratīvie sienu gleznojumi. Rīgas pils izpētes arhitekts Ilmārs Dirveiks atzīst, ka pagaidām pēc atsegtajiem fragmentiem altārdaļas gleznojuma sižetu vēl nevar nolasīt, taču skaidrs, ka tie ir ar sakrālu jēgu, iespējams, attiecināmi uz 16. gadsimtu. Nav arī skaidrs, cik lielā mērā zem apmetuma slāņa tie saglabājušies. Apmetuma gleznojumi atklāti arī remtera telpā līdzās kapelai. Dirveiks uzsver, ka Rīgas pilī šāda rakstura interjera rotājumi agrāk nav konstatēti.
Pēc arheologa Lūsēna domām, apvērsumu pils būvvēstures priekšstatos atradumi nerada, taču zināšanas par pili gan papildina.
Atklāts paliek jautājums, kad īsti sāksies Rīgas pils atjaunošanas otrās kārtas būvniecības fāze. VNĪ valdes priekšsēdētājs Ronalds Neimanis stāsta, ka šobrīd konkursam par pils atjaunošanas otro kārtu kvalificējušies četri pretendenti. Lai izsludinātu otro kārtu, kurā parādīsies gaidāmās būvdarbu izmaksas, vispirms nepieciešams projekts. Iepriekšējais, jau saskaņotais projekts būs jāmaina arheoloģiskajos izrakumos izdarīto atklājumu dēļ: “Horna bastionā bija paredzētas tehniskās telpas. Ja atsevišķas atsegtās vēsturiskās konstrukcijas jāsaglabā, tad jāmaina atrašanās vieta plānotajiem agregātiem un izvadiem.”
Būvdarbi varētu prasīt divarpus līdz trīs gadus. Taču tos varēs sākt skaitīt tikai no nākamā gada beigām, kad, pēc optimistiskā scenārija, noslēgs līgumu ar konkrētu konkursā uzvarējušu būvnieku. Būvdarbu sākumu tātad varētu gaidīt 2018. gada beigās vai 2019. gada sākumā. Taču Neimanis arī brīdina – vairāk nekā 500 gadu senā pilī jārēķinās, ka, demontējot jebkuru sienu, var uzdurties vēsturiskam slānim, kas atkal var radīt kavējumus. “Bet tāda nu ir šādu būtisku vēsturisku objektu atjaunošana,” konstatē VNĪ vadītājs.
