Rīgas pašvaldības pēdējā laikā veiktie pasūtījumi kāda ietekmīga politiķa dēlam vieš aizdomas… Arī dārgās tirdzniecības nojumes
0
Nav problēmu, ja kāda politiķa bērns gūst panākumus kādā jomā. Ja ir talants un centība – visu cieņu! Problēmas sākas gadījumos, kad šos panākumus gūst, izmantojot vienam no vecākiem formāli vai neformāli pieejamos administratīvos resursus.
Nav arī problēmu, ja kādu reizi kāds ar politiķa radiem saistīts uzņēmums godīgas konkurences ceļā iegūst kādu valsts vai pašvadību pasūtījumu. Aizdomas sākas, ja tas ar vienu un to pašu personu notiek regulāri, pat ja ir bijusi negatīva pieredze, un ja (dīvainā kārtā?) nav konkurences attiecīgajos iepirkumos.
Nav arī problēma, ja pašvaldība konstatē kādu jaunu būvju nepieciešamību un konkursa kārtībā atrod labāko risinājumu. Aizdomas sākas, ja izvēlas to vienīgo, kas piesakās, un gala pasūtījuma summa ir acīmredzami neadekvāti liela, bet galaprodukts tā lietotājiem izrādās neapmierinošs.
Šajā gadījumā stāsts ir tieši par to, ka aizdomīgi ir kļuvuši Rīgas pašvaldības pēdējā laikā dotie pasūtījumi arhitektam Tomam Kamparam – kādreizējā Vienotības ģenerālsekretāra Arta Kampara dēlam. Un tas notiek laikā, kad Rīgas mērs ir tieši “Vienotības” politiķis.
Protams, arī šajā gadījumā spēkā ir nevainīguma prezumpcija – kamēr nav pierādīta ietekmes izmantošana, par to varam runāt vien pieļāvuma vai retorisku jautājumu formā. Varbūt tiešām tas, ka jau ne pirmo reiz pašvaldība finansē kādu Toma Kampara projektu, ir vien sakritība. Bet varbūt arī nē.
Atgādināšu, par ko konkrēti ir runa.
Pērn augustā Doma laukumā tika uzstādīts vides mākslas objekts “Kopā pie Doma”, kura autoru vidū ir arhitekts Toms Kampars. Plašāku uzmanību tas piesaistīja ar to, ka šī instalācija ietvēra šūpoles, kas īsi pēc atklāšanas tika slēgtas, jo vairāki bērni, tās izmantojot, guva traumas. Pēc negadījumiem toreizējais Rīgas mērs Vilnis Ķirsis atvainojās cietušo bērnu ģimenēm, un objekta darbība tika apturēta, lai veiktu rūpīgu pārbaudi un novērstu trūkumus. Kaut arī bija paredzēts to eksponēt no 29. jūlija līdz 30. septembrim, 165 tūkstošus eiro pašvaldībai izmaksājušais objekts reāli tika lietots vien nedaudz ilgāk par mēnesi – to atklāja 2024. gada 10. augustā, bet pēc vairākiem negadījumiem, kuros bērni guva traumas, slēdza jau 14. augustā, tad atkal atvēra apmeklētājiem 20. augustā un demontēja 30. septembrī. Dārgs prieks, ja rēķina, cik dienas bija lietojams, vai ne?
Te, protams, iederīgs ir jautājums: kas bija pirmais – arhitekta ideja par objektu un skaidrība par tā izgatavošanas laikiem un izmaksām vai pašvaldības vēstījums par iepirkumu? Pašvaldība sludināja konkursu par četriem objektiem – kā zināja, kurš no tiem cik maksās? Un vēl – vai tiešām šo naudu bija jāiztērē kaut kam tik īslaicīgam, nevis kam paliekošam – kādam pastāvīgi pilsētvidē esošam vides objektam?
Nākamais gadījums. Tieši pirms gada Rīgas dome nāca klajā ar ziņu, ka pilsētā tiks uzstādīti jauna dizaina ielu tirdzniecības nojumes. To autors – arhitekts Toms Kampars. Pirmais iespaids – lieliski! Iepriekš izmantoto dažāda dizaina soliņu un galdiņu vietā tirdzniecības vietas solīja veidot ar jumtu un sienām, lai pasargātu tirgotājus no lietus, vēja un saules. Moduļu dizains piemērots izvietošanai dažādās kombinācijās atbilstoši katrai āra tirdzniecības vietai. Katram modulim paredzēti funkcionāli elementi, lai pielāgotu noēnojumu tirgotāja piedāvātajiem produktiem.
Bildēs un aprakstos viss šķiet skaisti. Kad jau bija uzstādītas pirmās šādas nojumes, radās pamats gan skepsei, gan izbrīna pilniem jautājumiem.
Pirmkārt, par izmaksām. Kā vēsta Rīgas dome, viena moduļa izgatavošana izmaksā 7023 eiro bez PVN, savukārt, uzstādīšana 600 eiro. Atbilstoši 2024. gadā piešķirtajam finansējumam, izgatavoti un uzstādīti 22 moduļi. Šogad un 2026. gadā plānots izgatavot un uzstādīt vēl 44 šāda veida ielu tirdzniecības moduļus, nomainot novecojušās tirdzniecības nojumes pret jaunām.
Protams, var piekrist ražotāja paustajam, ka šis nav sērijveida produkts (lai gan pie tāda apjoma jau var teikt, ka ir), tāpēc tā ražošana sanāk dārgāk nekā lielai daļai tirgū piedāvāto līdzīga izmēra dārza mājiņu. Arī projekts paredz ne to lētāko materiālu izmantošanu. Un tomēr… tā nav slēgta telpa, kas prasa lielāku materiālu izmantojumu – runa ir par faktiski metāla karkasa nojumi ar divām plaknēm, durvīm, sēdvietu un leti. Tātad stāsts ir nevis par pašizmaksu, bet gan ražotāju uzcenojumu, zinot, ka šis ir pašvaldības pasūtījums? Tā varētu būt. Jo īpaši, ja pirmais iepirkums esot izgāzies, jo ražotāji prasījuši pārāk lielu samaksu.
Vai izgatavošanas dārdzību varam pārmest Kamparam? Gan jau nē. Ja neskaita jau pieminēto – ne to lētāko materiālu izmantošanu projektā. Cik ilgi kalpos un labi izskatīsies šīs nojumes? Redzēsim. Vai nojumes to lietotājiem būs gana ērtas? To uzzināsim vasarā, kad tās pamatā lieto. Bet tas, kas jau tagad raisa skepsi – vai šādai konstrukcijai visur būs pietiekami daudz vietas? Piemēram, pie kapiem, kur tradicionāli tirgo ziedus, ne visur ir lieli asfaltēti laukumi. Kādas papildu izmaksas pašvaldībai būs, lai nobruģētu vai noasfaltētu laukumus, kur var uzstādīt šīs ielu tirdzniecības vietas, lai tās nebūtu jāuzstāda tagadējos zālienos un lai tirgotājiem nav ikdienā jāmīcās pa dubļiem? Par to informāciju neatrodu. Ir vien informācija par uzstādīšanas izmaksām, bet tas ir kas cits.
Droši vien, ka tie paši jautājumi būtu radušies arī tad, ja šo objektu tapšanā nebūtu bijis iesaistīts zināma politiķa vārds. Vai tā būtu, ka dēla projekti īpašu uzmanību piesaista vien tādēļ, ka viņa tēva politiskā darbība savulaik bijusi ilgstošiem skandāliem apvīta? Ļoti iespējams.
Lai gan pagājuši daudzi gadi, vēl tagad daudzi noteikti atceras stāstu par to, ka Artim Kamparam nauda rodas “tumbočkā”. Tiem, kas nezina, atgādināšu.
Pirmo reizi saistība starp Arti Kamparu un terminu “tumbočka” publiski parādījās 2011. gada 26. maijā, kad portālā NRA.LV tika publicēts Māra Krautmaņa raksts “Ētiskais Kampars”. Šajā rakstā autors aprakstīja Kampara finanšu darbības, izmantojot humoristisku izteicienu: “Kampara paņēmiens nr. 1: ‘Ieliek naudu sievas tumbočkā, sieva šo naudu uzdāvina vīram, kurš to ieliek savā tumbočkā otrā gultas pusē. Un viss ir likumīgi.'” Šis izteiciens saistībā ar politiķa grūtībām izskaidrot savu ienākumu avotu kļuva tik populārs, ka pats Artis Kampars jau pēc vairākiem gadiem – 2014. gada 30. septembrī – savā “X” (agrāk “Twitter”) kontā ironiski vēstīja: “Iesniegšu pieteikumu autortiesībām uz latviešu vārdu tumbočka. Lai to varētu lietot vienīgi kopā ar sugasvārdu Kampars.”
Lai nu kā, bet gan jau ne vienam vien, kurš sekoja līdzi publiskajai domapmaiņai par šiem diviem Rīgas domes iepirkumiem, pašvaldības tērētās summas lika domāt: vai tik šis nav veids, kā papildināt “tumbočkas”? Pārliecinošu atspēkojumu nav…
