Krieviski runājošiem cilvēkiem vajag “savus” pasākumus Rīgā. Rīgas mēra amata kandidāts Oļegs Burovs 8
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tuvojoties Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām 29. augustā, “Latvijas Avīze” iztaujās lielāko partiju sarakstu līderus. Šoreiz intervija ar “Gods kalpot Rīgai” (“GKR”) partijas Rīgas mēra amata kandidātu Oļegu Burovu.
Vai tagad jums zināms, kādēļ no “Saskaņas” frakcijas aizgāja četri deputāti, atšķelšanās rezultātā sabruka domē desmit gadus valdījusī koalīcija un tagad tiek rīkotas domes ārkārtas vēlēšanas?
O. Burovs: Kas no viņiem teiks taisnību? Novērotāji netic, ka tas notika ideoloģisku iemeslu dēļ. Tas nozīmē, ka bija saimnieciskas pretrunas. Tās nav lietas, par kurām runā atklāti. Tās notiek ēnā, tās kārto zem galda.
Zinu, ka saskaņieši plānoja iebiedēšanai izslēgt no šķeltniekiem vienu cilvēku, bet kāpēc izslēdza visus četrus, nepadomājot par sekām, ka koalīcijai vairs nav vairākuma, – man grūti spriest.
Varbūt lēmumu balstīja uz sašutuma emocijām. “Saskaņa” vienmēr stāsta, ka viņi ir lielākā partija, viņi uzvarējuši domes un Saeimas vēlēšanās, tālākajā gaitā šim spēkam bija grūti pierast, ka viņi nav galvenie, bet “GKR” virza savu pārstāvi uz mēra amatu.
Otra lieta, ka Ušakovs bija spilgts līderis, bet aiz viņa nebija it nekas. Pats esmu Nilam teicis, ka aiz viņa nestāvēja komanda. Visi darīja kā zaldāti. Kā lika nobalsot, tā balsoja. Ja pavēlēja iet pa kreisi, gāja pa kreisi, ja pa labi – devās pa labi.
Vai Baraņņika kompānijas aiziešanu nevar vērtēt ar krievu teicienu – sāka trakot no pārāk taukas dzīves? Viņi taču, iesēdināti amatos, pelnīja līdz 100 000 eiro gadā! Nav saprotams, kāpēc bija jāputina desmit gadu garumā iebetonēta sadarbība.
Mūsu bloks 2017. gadā ar lielām grūtībām izvilka uzvaru vēlēšanās. Toreiz vismaz pāris procentu balsu pazaudējām Baronielā ieilgušo remontdarbu dēļ. Bet Baraņņiks, Satiksmes komitejas vadītājs, mīnusus paradoksālā kārtā nesaņēma.
Kāpēc? Tāpēc, ka viņš neasociējās balsotājiem kā Rīgas satiksmes ministrs. Baraņņiku zināja kā organizācijas “9. maijs” vadītāju. Jau minēju, ka promiešanu raisīja tāda lieta, kas nebija zināma ne rīdziniekiem, ne domes deputātiem.
Konkurenti jums pamatoti pārmet “noplukušu infrastruktūru”, neglītus darījumus – pat Krievu savienības mēra kandidāts Mitrofanovs sūrojas, cik riebīgi būšot runāt ar korupcijā iestigušajiem bijušajiem pilsētas tēviem, un tā ir ne vien “Saskaņas”, bet arī “Gods kalpot Rīgai” atbildība. Esat sevi saucis par “rīcības cilvēku” – vai esat arī atbildības cilvēks?
Viennozīmīgi jā. Savulaik garantēju ar amatu, ka Mākslas muzejs tiks nodots 15. decembrī pulksten vienpadsmitos 2015. gadā. Tas bija izdarīts. To pašu teicu par Mežaparku – 18. jūnijs, 2018. gads, kad estrāde būs gatava pirms Dziesmu svētkiem.
Es nebaidos atzīt kļūdas un neizdošanos. Kā vadītājs nekad nestāstīšu, ka kaut ko nav izpildījis manas komandas cilvēks, – pats uzņemšos atbildību. Tāda ir komandas kapteiņa vēsturiskā loma – ņemt visu uz sevi.
Programmā rakstāt, ka remontēsiet tiltus, labosiet ielas. Ar ko būvēsiet tiltus, koalīciju veidojot? Saprotu, ka plānojat pārvarēt 5% robežu.
Mēģināšu pateikt diplomātiski – par koalīciju sāksim domāt pēc rīdzinieku balsojuma. Nāk atmiņā smieklīgi gadījumi, stāsti par krustu šķērsu vilktām sarkanajām līnijām, kuras vēlāk pazūd kā nebijušas.
Šobrīd valsti vada partijas ar diametrāli pretējiem uzskatiem, liberāļi un konservatīvie kopā vienā laivā. Izskatās, dažreiz viens otru nevar ciest, bet, saprotot, ka citas izejas nav, ticami, ka valdība var nostrādāt visus četrus gadus.
Tādi mēs esam, tāda ir situācija Latvijā. Mums ir 4000 zīmju programma, kurā aprakstām redzējumu par Rīgu. Tie, kas piekrīt, ir atbalstoši mūsu priekšlikumiem, var būt sabiedrotie. Tie, kam tas nav atbalstāms, – kā varam kopā strādāt?
Nacionālās apvienības saraksta 1. numurs Einārs Cilinskis sveras uz to, ka ne tikai “Saskaņa”, bet arī “GKR” jāatstāj opozīcijā.
Ja Cilinskis būs cilvēks, kurš pieņems lēmumu, ko ņemt, ko neņemt Rīgas varā, tad no viņa tas būs atkarīgs. Man netīk politizēšana, nodalīšana.
Būdams pēc tautības krievs, kurš dzimis Rīgā, mūžu nodzīvojis Rīgā, nedomāju, ka visiem cittautiešiem vajadzētu balsot tikai un vienīgi par “Saskaņu”.
Esmu atzinies, ka nekad nebalsoju par šo spēku, iekams nebijām sagājuši vienā vēlēšanu blokā.
Mēs sekmīgi sadarbojāmies ilgu laikposmu, un nepiekrītu izteikumiem, ka Rīgā viss brūk. Daudzviet domes īpašumi savesti kārtībā, ēkas remontētas, fasādes mainās. Vēl šovasar redzamas daudzas sastatnes, kur rakstīts “finansē ar domes atbalstu”.
Tai pašā laikā ir nesakārtota transporta infrastruktūra, ir bijis nesaimnieciskums, kas novedis līdz skandāliem, tai skaitā korupcijai. Bet runāt, ka viss ir slikti, nozīmē ļoti nemīlēt Rīgu.
Jūsu vadītajā listē esot 11 skolu direktori. Ar ko esat izpelnījies tādu izglītības darbinieku atsaucību?
Šādu attieksmi nopelnīju ar draudzīgām attiecībām. Īpašuma departaments ar domes priekšsēdētāja rīkojumu skolas pārņēma savā valdījumā pirms 19 gadiem. Šai laikā esmu pabijis katrā Rīgas skolā no pagraba līdz bēniņiem.
Esmu nonācis labās attiecībās ar daudziem direktoriem, ņemot vērā, ka viņi pārsvarā strādā ilgi. Kāpēc uzskatīju par nepieciešamu piedāvāt kopīgu startu vēlēšanās tik daudziem direktoriem? Direktori ir kā menedžeri.
Ik dienu komunicē ar skolēniem, vecākiem un vecvecākiem, atrodas pastāvīgā kontaktā ar skolotājiem – viņi kā barometri jūt jebkuras izmaiņas sabiedrībā! Kad vecāki dodas prom – kā klājas pie vecvecākiem palikušiem bērniem?
Kāpēc daudzi dodas studēt uz ārzemēm pēc skolas beigšanas? Kādas ir jauniešu intereses? Ko viņi domā par darbu šeit? Vai pietiek kvalificētu skolotāju vai ne? Tās ir tēmas, par ko runāju direktoru kabinetos, kad tur ierodos.
Tie ir mani tuvākie sabiedrotie. Daži mazākumtautību skolu vadītāji iestājās mūsu partijā, negribēdami spiedienu no “Saskaņas”.
Kādu spiedienu?
Par to, ko vajag runāt un darīt, par pareizu politisko izvēli – negribēja tādu spiedienu. Ar direktoru nevajadzētu runāt pavēlošā tonī – tev jādara tā un tā! Jārespektē, ka savā mācību iestādē viņi ir priekšnieki, pilnā mērā atbildīgi saimnieki.
Vai Tērbatas iela Rīgā kā gājēju iela ir pareizā izvēle?
Tas sākās no manis organizētās sanāksmes decembrī, kur atnāca sociālantropologs Viesturs Celmiņš, pilsētas aktīvisti, domes pārstāvji, lai atbildētu, ko darīt, lai atdzīvinātu pilsētas centru.
Viesturs, kam pieder autortiesības, teica – taisām vienreiz mēnesī ciet kādu centra ielu transportam, atstājam tikai gājējiem. Tā aizgāja sākumā Tērbatas, tad Blaumaņa, Ģertrūdes iela un pēc tam sākās Covid.
Jau toreiz parādījās sabiedrisko organizāciju viedoklis, ka mērķim gājēju iela piemērotākā ir Tērbatas iela. Pirmkārt, kā paralēlā Brīvības ielai.
Otrkārt, pēc pastaigas Vecrīgā ieejam Vērmanes dārzā, nokļūstam uz gājēju ielas un pa to aizejam līdz Vidzemes tirgum.
Man patīkami redzēt, ka Tērbatas ielā āra kafejnīcās sēž daudz apmeklētāju, un pieņemama ideja par gājēju ielu. Mēs, būdami ārzemēs, vienmēr meklējam gājēju ielu. Vai tā nevar būt cita iela? Domāju, lai paliek Tērbatas. Diez vai visā garumā.
Turpmāk varētu sākt veidot to par ielu bez transporta katrās brīvdienās. Cits variants – paplašināt ietves, laist transportu vienā virzienā, ar ātrumu ne vairāk kā 30 km stundā.
Pašreiz no priekšvēlēšanu darba kārtības kā “ugunsnedrošs” pazudis jautājums par tūristu piesaisti galvaspilsētai?
Šobrīd – ko runāt par tūrismu? Lai strādā birojs “Live Riga”, bet mans priekšlikums ir uzlikt jaunas funkcijas – atbildēt arī par investīciju piesaisti. Pēc “Go Vilnius” parauga, kas ir atsevišķa institūcija, kas nodarbojas ar pilsētas mārketinga un investīciju politiku.
Rīga pēdējos gados neko nedarīja, lai piesaistītu ieguldījumus. IKEA veikals atrodas pārsimt metru aiz Rīgas robežām! Vajadzēja darīt visu, lai dabūtu tādu klientu. Viļņā lielu investoru sagaida premjers, mērs, lai kopā pārliecinātu par gatavību saņemt ieguldījumus.
Mums izveidota siena, mūris starp valdību un valsts svarīgāko pašvaldību. Sienu mūrēja no abām pusēm. Sadarbība jānoliek uz pavisam citiem pamatiem.
Liekas, tas bija satiksmes ministrs, kurš teica, ka iepriekšējā dome nav pievērsusies “Rail Baltica” ienākšanai pilsētā. Vai to apstiprināt?
Jā, to pamatoti teica Linkaits, bet kritiku vērsa domes vadībai pirms manis. Sākotnēji Rīgas vadītāju attieksme bija pavirša, jo likās, šāds dzelzceļš ir virtuāls projekts, kam nauda neatradīsies.
Tāpēc sēdēja krūmos, bez sava piedāvājuma. Kad kļuvu mērs, sapratu, ka bumba ir mūsu pusē. Izveidoju darba grupu, kur sagatavojām Rīgas piedāvājumu ātrvilciena ienākšanai pilsētas centrā.
Tas maksā papildu 110 miljonus. Būdams domes priekšsēdētājs, teicu – ja būs ES līdzekļi, esam gatavi līdzfinansēt projektu. Domes vadībai jākļūst par moderatoru starp “Rail Baltica” būvētājiem un rīdziniekiem.
Uzskatu, nākamajā sasaukumā domes priekšsēdētājam vai vienam no vietniekiem vajadzētu būt atbildīgiem par “Rail Baltica” un, iespējams, jāveido atsevišķa grupa Attīstības departamentā.
Kādēļ gribat būt pilsētas galva?
Negaidīju, ka kļūšu domes priekšsēdētājs. Man nebija iespējams strādāt politisko intrigu, juku dēļ, bet sapratu, ka varu to darīt. Sapratu, ka cilvēki pieņem mani un var veidot komandu.
Man ir sajūta, ka vajag nopietni rīkoties, atvainojiet, dažreiz kā Pinočetam. Izpilddisciplīnai jābūt labākai. Valsts iestādēs, pašvaldībā strādājam par algu, ko maksā nodokļu maksātāji, iedzīvotāji.
Man nav grūti runāt ar izpildvaras cilvēkiem, jo neesmu politiķis, esmu saimnieks – esmu tāds pats kā viņi. Bet esmu dzimis Rīgā, esmu pilsētas patriots – nebaidīšos uzņemties atbildību, un visu var izdarīt, ja tev ir stipra komanda.
Nebūdams politiķis, droši vien neiesiet pie pieminekļa 9. maijā, bet kas jādara ar šo objektu Uzvaras laukumā?
Atzīstu 9. maiju kā notikumu tāpēc, ka mans tēvs dzimis 1925. gadā Rīgā, bet mamma piedzima Ļeņingradā. Aizbrauca ar pēdējo ešelonu, pirms vācieši ielenca pilsētu, bet vectēvs pārcieta visu blokādi.
Tāpēc 9. maijs ir diena, kad gribu aizbraukt uz kapiem, klusi pieminēt radiniekus, nolikt ziedus. Negribu, ka mani šajā dienā izmanto kā instrumentu jebkādi politiski spēki.
Negribu, lai taisa šovu. Krieviski runājošiem cilvēkiem nepieciešami “savi” pasākumi Rīgā.
Teiksim, februārī organizējām Masļeņicu. Ārzemnieki bija sajūsmā, krieviem patika, latvieši atbildēja – labs pasākums, ja runājam par sabiedrības integrāciju.
Ja būtu vairāk tādu sarīkojumu, iespējams, 9. maijā nepulcētos tik daudzi rīdzinieki. Bet, vai pieminekli nojaukt vai, kā citi politiķi sakās, nepieļaut un gulties ceļā nost jaucējiem, ir realitātei neatbilstoša diskusija.
Realitātē pastāv starpvalstu līgums, kurā noteikts, ka šim piemineklim jābūt.
Ir cilvēki, kas grib iet pie Brīvības pieminekļa 16. martā, un ir, kas vēlas pulcēties 9. maijā. Te derētu iztikt bez provokācijām, un nevajag no datumiem taisīt šovu.
3 jautājumi Rīgas mēra kandidātiem
1. Vai un kurš sēdēs cietumā “Rīgas satiksmes” lietā?
Neesmu ne prokurors, ne tiesnesis – lai tiesa pieņem lēmumu. Bet tiem, kam vajag sēdēt cietumā, jāsēž.
2. Kuru pilsētas zemes gabalu esat ar mieru atdāvināt valstij koncertzāles būvei?
Nepiekrītu, ka šo jautā politiķiem. Varat man jautāt kā rīdziniekam, kā bijušajam Īpašuma departamenta vadītājam, bet, nedod Dievs, par šo lemt politiķiem. Jālemj profesionāļiem.
Kā rīdzinieks esmu pret koncertzāles būvi bijušās CK ēkas vietā. Piedāvāju ar vairākiem arhitektiem apspriesto iespēju nojaukt RTU ēku Daugavmalā.
Tā ir praktiski tukša, jo palicis vien rektorāts, ēkai nav kultūrvēsturiskas vērtības, tā celta Hruščova un Brežņeva laikā un ir nolietotā tehniskā stāvoklī.
Tai vietā būvēta koncertzāle būtu uz vienas ass ar Nacionālo bibliotēku pār Akmens tiltu.
3. Kādam jābūt sociāli taisnīgam nekustamā īpašuma nodoklim (NĪN), piemēram, trīsistabu dzīvoklim Purvciemā vai savrupmājai Ziepniekkalnā?
NĪN projekta sagatavotājiem patiešām liekas, ka gribējuši pirms vēlēšanām parādīt, kā labāk, sanācis, kā vienmēr. Tur noteikts, ja mājoklis maksā līdz 100 000 eiro, tad nodoklis nav jāmaksā.
Bet, ja dzīvoklim ir vērtība līdz 150 tūkstošiem, tajā, deklarējot divus cilvēkus, nodoklis arī būs 0. Mežaparkā mājā par 500 000 eiro deklarējiet lauku radiņus – un neko nemaksājiet!
Tā ir “radoša pieeja”, bet diez vai tā būs pareizi darīts. Šoreiz pareizākais būtu sākt pārskatīt kadastrālās vērtības no jauna.
