– Romānā “Jelgava 94” mana acs apstājās pie frāzes “1995. bija baiss gads”. Dzirdot vārdu salikumu “baiss gads”, vispirms nāk prātā 1940. gads. Ir pat filma “Baigā vasara”. Šis vārdu salikums romānā droši vien nav nejaušs. Vai apzināti mēģināji radīt kontrastu starp jēdziena “baiss” izpratni dažādos laikos un paaudzēs? 0
– Protams, tik baiss kā 1940. gadā manos pusaudža gados nekas nenotika. Kad biju grāmatas varoņu vecumā – daļēji romānā parādās arī mana biogrāfija –, man patika Bulgakovs. Romānā “Jelgava 94” ik pa brīdim ir rindkopas, kas it kā atsaucas uz Bulgakova darbiem – visvairāk uz “Meistaru un Margaritu”. Protams, nav runa par ļoti atpazīstamiem, spilgtiem citātiem. Minētā frāze ir atsauce uz “Balto gvardi”, kur viena no nodaļām tā arī sākas – “briesmīgs bija 1918. gads”. Tas ir pilsoņu karš Kijevā. Jā, frāze par “baiso 1995. gadu” manā grāmatā ielikta kontrastam, ironiskam pretstatījumam, jo deviņdesmit piektajā mūsu pasaulē un Latvijā, protams, nenotika nekas tik baiss kā 1918. gadā Kijevā vai 1940. gadā Latvijā. 1995. gadā nebija ne kara, ne tamlīdzīgu šausmu, bet pusaudzim notikumi alternatīvajā mūzikā, tā dēvētajā metāla pasaulē, līdz ar dažu jaunu disku iznākšanu, noslāņošanās īstajos un neīstajos, paša identitātes meklējumi un centieni iekļūt sabiedrībā likās tik svarīga, ka šķita – viņš dzīvo vulkāna krātera malā. Atsauces uz Bulgakovu vairāk man pašam, jo tās pamanīt grūti pat labam Bulgakova zinātājam, kāds, piemēram, ir tulkotājs uz krievu valodu Roalds Dobrovenskis.
– Nupat romāns iznācis Francijā. Nekas nav “pazudis tulkojumā”?
– Nezinu, kā būs norvēģu izdevumā, šo valodu nepārvaldu, taču franču tulkojumu pārlasīju četras reizes. Par 85 procentiem vēstījums saglabājies, taču kaut kas jau tulkojumā neizbēgami pazūd. Taču ir arī pozitīvais. Franču tulkotājs ik pa laikam uzdeva jautājumus, meklēja savā vidē atbilstošus vārdus un reālijas. Viņiem, piemēram, nav tik precīza vārda kā mūsu “urla”, kas nozīmē ne vien bandītu, bet noziedzīgās vides noteiktu ģērbšanās stilu un uzvedības modeli. Norvēģijā šī neizpratne bija vēl izteiktāka.
– Uzmetot acis romāna nosaukumam “Jelgava 94”, gluži neviļus prātā iešaujas Orvela “1984”. Neesi maķenīt aizņēmies?
– Apzināti nē. Bet Orvela darba nosaukums ir tik ikonisks, ka arī manā galvā neizbēgami palicis. Taču arī Priedem bija “Mans astoņdesmit ceturtais”, ir daudzi citi darbi ar konkrētiem skaitļiem un faktiem, piemēram, Viktora Igo “deviņdesmit trīs”. Uz pārlieku oriģinalitāti nemaz nepretendēju. Starp citu, patiesībā šo nosaukumu izdomāja mans redaktors Kārlis Vērdiņš.
– Kā sajuti, ka vari rakstīt?
– Vēlme rakstīt bija jau kopš bērnības, jo ļoti daudz lasīju. Tā slinki ik pa brīdim kaut ko pamēģināju arī rakstīt. Īstā debija sanāca 33 gadu vecumā, tā pavēlāk. Jā, vēlme urdīja jau agrāk, bet īsti nebija idejas, par ko. Pēkšņi – blīkšķ! – par jaunību. Ja nepierakstīsi, kas zina, varbūt aizmirsīsies (pasmaida). Sāku rakstīt bez domas par publicēšanu. Vēlāk teātra lietās uzrunāja Mārcis Lācis. Pats droši vien nekad nebūtu meklējis cilvēku, kuram teikt – taisīsim izrādi.
– No pirmizrādes nav bail?
– Ir. Izrādē jau galvenais ir režisors, tomēr arī autoram tikt iestudētam ir tāpat kā mazliet publiski izģērbties. Starp citu, komentārus par romānu “Jelgava 94” sāku lasīt tikai vairākas nedēļas pēc grāmatas iznākšanas. Bet grāmata un teātris jau ir tikai spēle. Tāpat kā savā ziņā pati dzīve. Tāpēc ļoti baidīties arī nav vērts.
