– Kā vispār sāki interesēties par pilsētas leģendām? 0
– Nezinu, vai pareizi būtu teikt – modernā vai laikmetīgā folklora. Taču arī jēdziens “pilsētas leģenda” īsti neatklāj, par ko ir runa. Tie ir stāsti par baisiem nelaimes notikumiem ar spocīgiem elementiem, un ir pamats apšaubīt šo stāstu patiesumu. Agrākā jaunībā man likās, ka šajos stāstos saduras mūsu racionālais prāts un zemapziņa, emocionālā, kārtu kārtām no senčiem mantotā netveramā atmiņa un pieredze, noskārsmes… Kā viena meitene sacīja – ticēt Dievam esot ļoti muļķīgi, bet citā sarunā pavisam nopietni apgalvoja, ka uz Liepājas Karostu nekad nebrauktu, jo tur noteikti spokojas. Izrādās, vienā cilvēkā acīmredzamas pretrunas domāšanā ļoti labi der kopā. Tiem sīkajiem, muļķīgajiem stāstiem it kā jau neticam. Bet, jo ilgāk sākam par tiem runāt, kāds gluži normālā kompānijā pēkšņi atzīstas, ka pašam vai drauga draugam nācies saskarties ar līdzīgu, nelaimi vēstošu detaļu. Kultūras akadēmijā maģistrantūrā mēģināju pētīt šīs lietas. Maģistra darbam bija šausmīgi sarežģīts nosaukums “Naratīvi par paranormālām parādībām Latvijā”. Kultūrantropoloģiskā aspektā centos skatīties uz šo leģendu struktūru, daļēji meklējot atbildes, kādēļ cilvēki izdomā stāstus un rada leģendas. Bet tā īsti jau atbildi laikam neizdevās rast. Stāsta struktūrās ir viena raksturīga tendence – parasta ikdienas situācija, kurā varētu būt ikviens no mums, un pēkšņi negaidīts, baiss pavērsiens, no kura neviens nav pasargāts. Interesanti, ko htoniskā pasaule cenšas mums pateikt?
– Ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ, tev būtu interesanti parunāties ar kopš iepriekšējiem gadsimtiem slaveno latviešu novelistu Jāni Ezeriņu…
– Un varbūt arī par rakstnieka darbos saskatāmo Edgara Alana Po mantojumu, kurš formulējis mūsu bailes. Baiļu arhetips jau velkas līdzi cauri gadsimtiem, neesam daudz mainījušies.
– Varbūt šis fenomens savā ziņā izmantots, aicinot uz dažādām naktīm – ir Muzeju naktis, Zinātnieku naktis, pat autoservisa vīri savus pakalpojumus sākuši piedāvāt naktī. Un pulcējas cilvēku rindas, pūļi.
– Jā, cilvēkiem patīk tumsā urķēties, patīk arī baidīties, tur būtu dziļi psiholoģiski jārok. Neizmantojot mūsos dabas ielikto baidīšanas mehānismu, nejūtamies līdz galam dzīvi. Gribas izbaudīt visu cilvēkam pieejamo emociju klāstu.
