Rīgas leģendu tumšie noslēpumi. Saruna ar Jāni Joņevu pirms pirmizrādes JRT 0
Jānis Joņevs (1980) literatūrā parādījās pēkšņi un spilgti. Viņa debija – romāns “Jelgava 94” par 90. gadu pusaudžu problēmām, alternatīvā dzīvesveida galējībām, smagās mūzikas vēsturi Latvijas kontekstā – piedzīvoja sešus grāmatas laidienus, saņēma vairākas godalgas, tostarp Latvijas Literatūras gada balvu un Eiropas Literatūras balvu. Kopš 9. marta šis romāns ar autobiogrāfisku pieskaņu ir pārdošanā grāmatnīcā Francijā. Tūlīt to varēs lasīt Slovākijā, bet 6. maijā grāmatu atvērs Norvēģijā. Jaunais latviešu režisors Jānis Ābele iecerējis veidot filmu, kuras scenārija pamatā būs grāmata “Jelgava 94”. Pēc Jāņa Joņeva romāna motīviem Jelgavas Jaunajā teātrī tapis iestudējums, savukārt dramaturģijā Jānis Joņevs ir debitējis ar lugu “Bārdas” – par vīriešu attiecībām ar varu, tradīcijām un kompleksiem – Mārča Lāča režijā “Dirty Deal Teatro”.
9. maijā Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē priekškaru vērs jauns abu mākslinieku kopdarbs – izrāde “Rīgas urbānie stāsti”. Par Rīgas tumšo pusi – spokiem, nelaimi nesošām vietām, nenotvertiem slepkavām. Tās patiesi ir pilsētas izpausmes vai arī mūsu iekšējās bailes? Šo Jāņa Joņeva debiju profesionālā teātrī un režisora Mārča Lāča debiju Jaunajā Rīgas teātrī var uzlūkot arī kā savdabīgus meklējumus htoniskajā pasaulē.
– Jāni, saki – kura tad ir pati tumšākā Rīgas puse?
J. Joņevs: – Katram sava. Uzveduma pamatā ir mūsdienās dzirdētas leģendas, deviņi stāsti. Vai tiešām noticis, kā leģendās teikts, droši vien nezina arī paši stāstītāji. Taču ir dzirdēti bērnu stāsti par sarkaniem zābaciņiem, kas klejo pa Rīgu un nes nelaimi, par Iļģuciemā klīstošu garu un melnu radījumu. Leģendās iepūtām savu dzīvību, lai viss varētu notikt uz skatuves. Man mamma bērnībā mācīja, ka neko nevajag ņemt no kapiem. Bet – kas notiek, ja šo pareizo mācību jauši vai nejauši pārkāpj? Ne jau visas leģendas ir baisas un pārdabiskas, bieži ir muļķīgi un smieklīgi atgadījumi, kas tiek stāstīti kā dzīvē notikuši, bet, no cita gala padzirdēti, liek apšaubīt to patiesumu. Man tas šķiet jo interesantāk. Mani īsti nesaista un neinteresē, vai viss pa īstam noticis. Drīzāk – kāpēc mēs šādus stāstus izdomājam, kāpēc tas vajadzīgs? No garlaicības? Dabas doto adrenalīnu gribas iztērēt? Un tad domājam, ka mums kāds uzglūn un grib nogalināt… Bet, no otras puses, darbojas arī mūsos pašos jau esošās iekšējās, reālās bailes, ko izpaužam pārdabiskos tēlos. Bailēs no vientulības meklējam spoka kompāniju. Dzīvē pietiek īsto problēmu, taču gribas arī ko romantiskāku… Izrādes gaitā meklējot, izrādās, vienā vietā runātais citur noticis pat vēl ļaunākā versijā. Savulaik cilvēki taču runāja par maniaku Juglā, kurš nogriež galvas… Toreiz tas izklausījās pēc pļāpām, kas apauga ar baisām detaļām, bet dažus gadus vēlāk tādas lietas tiešām notika… Jāuzmanās ar leģendu sacerēšanu, jo realitāte mīl mūsu izdomāto atkārtot. Lielais scenārists arī ir ar humora izjūtu… Dažreiz īstie stāsti nežēlībā un baisumā pārspēj mūsu fantāziju un izdomāto.
– No kā pašam bail?
– No suņiem. Bet Latvijā lielākoties suņus mīlam, tādēļ šajās savās bailēs esmu diezgan vientuļš. Bet varbūt ne tik ļoti – ne velti radušies stāsti par Jūrmalā un Maskavas forštatē klīstošiem suņiem, kas pulcējas baros un uzbrūk cilvēkiem. Kaut kas baiss ir arī sabiedriskais transports. Naktī, tumsā, vienatnē atgriezties mājās tramvaja vagonā, iesprostotam metāla kastē, nezinot, kas var iekāpt vai kas jau brauc tev līdzās… Leģendas atklāj bailes no kauna situācijas. Nedrošam cilvēkam ik pa brīdim parādās sapnis, ka viņš izgājis ārā bez biksēm. Nonācis kaunpilnā situācijā, cilvēks cenšas šo kaunu slēpt, bet tas neizdodas.. Jā, šīs bailes no kauna… Un droši vien – arī no laika. Vienā brīdī pieķer sevi apziņā, ka laiks rit nepielūdzami. Un pilsēta kļūst spocīga. Skaties uz kādu Vecrīgas namu un domā – te tas bija, pirms es ierados šajā pasaulē, un, visticamāk, paliks, kad te vairs nestaigāšu… Tā nama priekšā drīzāk mēs esam kā spoki. Šī pilsēta mūs pārdzīvos. Un arī tajā ir kas baiss. Namiem nav emociju, un vienaldzība no viņu puses šķiet vēl baisāka. Esplanādes koki arī redzējuši vairākas paaudzes, tā atgādinot, cik mēs esam pārejoši.
– Varbūt Rīga tik šķietami baisa tādēļ, ka pats esi jelgavnieks?
– Manu draugu lokā retums, kas Rīgā dzīvojuši vairākās paaudzēs. Bērnībā dažkārt dzirdēju baisas leģendas par Rīgā notiekošo. Pat domāju – nekad uz Rīgu nebraukšu. Bet tā nesanāca (pasmaida).
