Rīgas Latviešu biedrības pirmsākumi laikā, kad badā “brīnumdaudz cilvēku mira” 2
“Ļoti slapja vasariņa”
Pēdējā reize, kad laika apstākļu izraisīts bads Eiropā pļāva tūkstošiem dzīvību, piedzīvota 1867. – 1868. gadā. Vissmagāk toreiz cieta Ziemeļeiropa, īpaši Krievijas impērijas pakļautībā esošā Somija, taču pārtikas pietrūka arī Igaunijā un atsevišķos Latvijas teritorijas apriņķos. 1868. gada 17. aprīlī “Latviešu Avīzēs” var lasīt: “Bads un maizes trūkums – tas tik vien skan no ļaužu mutēm un visām avīzēm”…
Regulāro neražu izraisītais trūkums jau kopš 1862. gada daudzās sētās Somijā bija audzis ar katru gadu lielāks, pamazām tuvinot katastrofu. Ārkārtīgi lietainā 1866. gada vasara izrādījās pēdējais piliens. Labība saveldrējās un sadīga, sakņaugi apslīka, ievāktās ražas apjoms bija tik mazs, ka pārtikas aptrūka jau tā paša gada rudenī. Masveida miršanas gadījumu gan vēl nebija, tomēr tas bija ievads notikumiem, kas Somijas vēsturē palikuši kā “Lielais bads”. Somu zemē tas izkāva 15% iedzīvotāju, bet dažos rajonos – pat līdz 20%. Triju gadu laikā par tā upuriem, tajā skaitā Ziemeļzviedrijā, kļuva aptuveni 270 000 iedzīvotāju.
Igaunijas un Latvijas teritorijās ļaudis gan vēl iztika itin labi un ar lielām cerībām gaidot pavasari, kas solīja izraušanos no trūkuma valgiem. Taču 1867. gada pavasaris postu nevis mazināja, bet padarīja lielāku, jo laiks turējās neierasti vēss un tāds palika arī vasarā. Maijā Helsinku apkaimē vidējā gaisa temperatūra bija +1,8 °C jeb par astoņiem grādiem aukstāks nekā ierasts. Ledus uz upēm un ezeriem turējies līdz pat jūnija sākumam.
Arī Kurzemē 1867. gada pavasaris bija vēls. Rucavas pusē 25. martā vēl varēja droši braukt pāri visiem purviem un ūdeņiem ar ragavām, jo tie bija ledū iekalti. Kurzemnieki pagaidām tikai priecājās, jo pagarinātā meža darbu sezona nozīmēja papildu peļņas iespējas. Daži gan kļuva bažīgi par to, ka lopiem kūtīs var pietrūkt siena. Veci ļaudis runāja, ka tādos gadījumos, ja sniegs nokusis, varot lopus barot ar mārsilu.
Sēja togad iznāca vēla, bet vasara – slapja un auksta. Lietavās pārplūdušās upes aizskaloja sēklu no laukiem. Vidzemē vēl nekas, bet Igaunijā un Somijā siens pļavās sapuva, labība vārpās sadīga. Somijā jau jūnijā daudzviet cepa maizi, bagātīgi piejaucot sakapātus salmus un koku mizu. Un tad negaidīti agri septembrī sākās salnas, kas daudzviet iznīcināja jau tā vārgos sējumus. “Latviešu Avīzes” 1867. gada septembra beigās no Kandavas puses ziņoja: “Ērmīgs bij mums tas pavasaris, ērmīga tā vasara, tāpat arī ērmīgs tas rudens. Citiem gadiem ap šo laiku visi lauki jau bija nogodīti (…), bet tagad nekā. Jau vairāk nekā nedēļas laiku gandrīz dienu no dienas līst, un šis pārliecīgs slapjums miežiem, zirņiem un rāceņiem aplam lielu skādi dara. Paši kalnu gali ir no ūdeņa mirktin piemirkuši un visi ūdeņi jo lieli sacēlušies. Ar bēdām skatāmies uz nākošo gadu. Jau pērnais gads bija knaps, bet šis rādās vēl knapāks būs.”
Kviešu un rudzu raža vidzemniekiem un kurzemniekiem sanāca gaužām vāja. Septembrī labība vēl nebija nobriedusi, zirņi tikai ziedēja, vasarāji vietām nebija pļaujami pat novembrī. Regulārās lietavas un to izraisītie plūdi aiznesa siena kaudzes un sabojāja savākto, piedzenot to ar smiltīm. Avīzēs apsprieda: vai zirga gaļa ir ēdama vai ne? Vidzemē un Kurzemē to uzskatīja par “riebīgu”, bet prātīgākie to ieteica kā “veselīgu un smeķīgu”, jo pārtikā to lietojot daudzas tautas. Tomēr runāt par īsta bada draudiem Latvijas teritorijā tad vēl bija pāragri.
Somijas posts
Somijā un Igaunijā 1867. gada neražas posts bija lielāks. Tur ātri kļuva skaidrs, ka ražas nebūs vispār un jau rudenī gaidāms bads. Autonomās Somijas valdība, kas iepriekš bija izsargājusies ņemt lielus aizņēmumus labības iepirkšanai, 1867. gada beigās beidzot izšķīrās par aizņēmumu Rotšildu bankā. Taču labības cenas Eiropā neražas un spekulāciju dēļ tajā brīdī jau bija krietni kāpušas.
Nojaušot, ka labi nebūs, Somijā varas iestādes oktobrī nosūtīja uz lauku apvidiem īpaši apmācītus instruktorus, kuru uzdevums bija iedzīvotājus laikus pamācīt, kā pārtikā izmantot Islandes ķērpi, sēnes un purva purenes ‘caltha palustris’ saknes. Tradicionāli par bada barību uzskatīja priežu un egļu mizu mīkstumu, taču mācīti vīri to atzina par tādu, “kas maz spēka dod”. Ķērpji esot labāki. Lai noņemtu rūgtumu, tos ieteica vairākas dienas mērcēt ūdenī, vislabāk – sārmainā pelnūdenī. Tā kā trūka arī siena lopiem, ieteica sagādāt zaru slotas ar lapām.
Neskatoties uz gatavošanos, 1867./1868. gada ziema Somijā izvērtās par katastrofu. Ziema pienāca tik barga un sniegiem bagāta, ka ļaudis nevarēja tikt pat pie sūnām. Somijā un Zviedrijas ziemeļos ātri par sevi lika manīt vēl cita problēma: kuģi ar iepirkto labību ostās gan ieradās, taču kravu izrādījās teju neiespējami nogādāt no pārējās pasaules nogrieztajos bada apgabalos – dzelzceļu nebija, sauszemes ceļu maz un tie paši slikti un aizputināti. Daudzas apdzīvotas vietas ūdeņiem bagātajā Somijas iekšzemē bija sasniedzamas tikai pa ezeriem un kanāliem, taču agrajā ziemā ūdeņi strauji pārklājās ar ledu. Sagādātās labības kravas galamērķi vairs sasniegt nespēja.
1867. gada novembrī kādā kanālā iesalušas palika vismaz desmit liellaivas ar pārtiku. Īpaši baisa situācija izvērtās Turku pilsētas apkaimē – tur sāka plosīties bada pavadonis tīfs. “Pie lielceļiem redz līķus guļam, veselas mājas palikušas bez iedzīvotājiem, tāpēc, ka viņu iedzīvotāji vai badā miruši jeb aizgājuši uz citu vidu, kur priekš citu ļaužu durīm pārtiku izlūgties,” toreiz rakstīja latviešu presē. Strauji vairojās noziegumu skaits. Cietumi bija pārpildīti. Vairākos apriņķos novembrī nekā cita vairs nebija ko ēst, tikai koku miza un tas, ko sarūpēja palīdzības komitejas.
Igaunijas laukos, par spīti trūkumam, situācija tik traģiska neizvērtās, jo daudz darīja palīdzības organizācijas, turklāt labību, lai arī par bargu naudu pirktu, ieveda no Krievijas, kur raža togad padevās laba. Vācbaltu pilsoniskās aprindas attiecīgu palīdzības komiteju vēl 1867. gada vasarā nodibināja Rēvelē (Tallinā). Tā vērsās arī pie kaimiņu Baltijas guberņām ar lūgumu uzsākt “lielo mīlestības darbu priekš trūkuma cietējiem”. Rīgā iedzīvotājus aicināja žāvēt sausiņus un ziedot tos sūtīšanai uz Rēveli. Arī vēl mazskaitlīgās latviešu pilsonības aprindas aptvēra, ka šis ir ģeniāls brīdis, lai palīdzēšanu kaimiņiem apvienotu ar gadiem loloto, bet līdz šim vietējās administrācijas aizdomīgās un noraidošās attieksmes dēļ neīstenoto sapni – izveidot pašiem savu latviešu biedrību. Tagad pamats bija cēls un neatraidāms!
Latvieši izmanto brīdi
Notikumu laikabiedrs rakstnieks Augusts Deglavs grāmatā “Latviešu attīstības solis no 1848. līdz 1875. gadam” apgalvo, ka Rīgas Latviešu biedrības (RLB) dibināšanai palīdzējusi nejauši noklausīta saruna. Divi latvieši – A. Spunde un skolotājs J. Kaktiņš –, sēžot iecienītākajā Rīgas krodziņā “Klostera pagrabs” (tur, kur tagad Filharmonijas garderobe), nejauši izdzirdējuši, kā pie blakus galdiņa tolaik pazīstams vācu sabiedrības aktīvists Ivans Hīmillers sūdzas, ka valdīšana vairs neļaujot viņam dibināt jaunas biedrības, bet no paša agrāk dibinātajām viņu izstumjot. Ierēdnis Hīmillers bija izslavēts kā veikls un profesionāls dažādu biedrību dibinātājs, kurš zinājis, kurās durvīs un kam kādi papīri jāiesniedz. Varētu sacīt, ka biedrību dibināšana bija viņa hobijs. Abi latvieši iesaistījās sarunā ar Hīmilleru un apjautājās, vai viņš negribētu nokārtot latviešu biedrības lietu. Hīmillers misiju uzņēmies ar prieku.
Kā zināms, 1868. gada 22. februārī latviešu Rīgas amatu un izglītotāko aprindu pārstāvji nolēma, ka dibināma “Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem” un jālūdz Rīgas ģenerālgubernatoram Pjotram Albedinskim atļauja vākt ziedojumus. “Igauņu bads iekustināja Rīgas latviešus,” tā šo procesu 30 gadus vēlāk nodēvēja “Baltijas Vēstnesis”. Formāli biedrībai būtu ļauts pastāvēt līdz brīdim, kad Igaunijā rimsies bads, taču šī biedrība izrādījās viena no daudzajām pagaidu lietām, kas kļūst ilgmūžīgas.
Pateicoties līdzekļu vākšanai, 1868. gada 10. martā Rīgas Jāņa ģildes zālē notika vēsturē pirmā publiskā lekcija latviešu valodā. “Cik mēs zinām, tad, kamēr Rīga stāv, pirmā reize bija, ka runa tika turēta Jāņa ģildes namā latviešu valodā. Klausītāju bija tāds liels pulks, ka lielajā zālē tikko nepietrūka rūmes, un tas gan par godu pirmai latviešu sanākšanai. [Veterinārārsts] Rozenberga kungs, savu runu iesākdams, tūliņ izteica, ka viņš to nedarot sev par labu, bet trūkumu un badu ciezdamiem igauņiem. Pate runa bija jauka un klausītājiem ne vien derīga, bet arī patīkama, jo runātājs pa starpu iejauca dažus tautas niķus un ieradumus, par ko ir negribušam bija jāpasmejas,” ziņoja “Mājas Viesis”.
Kad lektors sācis stāstīt par badu Igaunijā, daudziem klausītājiem saskrējušas asaras acīs. Lekcijas apmeklējums, kā pauda tā laika laikraksti, nemaksāja dārgi, taču ienākums bija itin solīds – pārsniedza 100 rubļu. Pēc nedēļas ar priekšlasījumu par dabu uzstājās inženieris un uzņēmējs Rihards Tomsons. Dažos mēnešos igauņu vajadzībām ar dažādiem koncertiem, priekšnesumiem, teātra izrādēm biedrībai izdevās savākt un nodot tālāk 1300 rubļu.
Tikmēr Igaunijas salās 1868. gada marta sākumā maize jau bija kļuvusi par retumu. Par Somiju rakstīja, ka tur bada skartajos apgabalos “brīnumdaudz cilvēku mirstot”. Ļaudis miltus atļāvās tērēt vien šķidras putras pagatavošanai. Kad iestājās vasara un uzlabojās laika apstākļi, bads kaut cik mitējās, taču joprojām par sevi lika manīt “bada pavadones” – infekcijas slimības.
Palīdzējusi kaimiņiem, latviešu biedrība mainīja nosaukumu un pārtapa par “Latviešu palīdzības biedrību priekš trūkumu ciezdamiem”, ar domu arī “visādu gara apgaismošanu starp latviešiem izplatīt”. 1868. gada beigās RLB jau bija tiktāl nostabilizējusies, lai saņemtu vajadzīgās atļaujas darbības turpināšanai. Tās biedru skaits tuvojās tūkstotim. Šķiet, nav jāstāsta, par kādu dzinējspēku latviešu sabiedrības politiskajai, ekonomiskajai, izglītības un kultūras dzīvei turpmākajos gados pārtapa RLB.
“Nāves eņģelis” Subatē
1868. gada gaitā trūkums un bads pamazām aizsniedzās arī līdz Latvijas teritorijai. Sevišķi to izjuta Kurzemes guberņas apgabali ap Liepāju, kā arī Ilūksti un Subati. Aprīļa sākumā miltu krājums Liepājā un tās apkaimē pie tirgotājiem, melderiem un ceptuvju īpašniekiem bija sarucis līdz tādam apmēram, ka, lietojot kā ierasts, maizes pietiktu ne vairāk kā sešām nedēļām. Kurzemes piekrastes novados “bērni cauru ziemu maizes vietā rāceņus vien bija ēduši”. Dzīves dārdzības dēļ asu trūkumu izjuta Liepājas, Piltenes un citu pilsētu nabadzīgie, taču tas nebija gluži bads, no kura mirst. Uz jauno ražu varēja cerēt tikai augustā, līdz ar to trūkstošo labību nācās ievest no Krievijas.
Agrāk no Kurzemes labību izveda, bet kopš 1867. gada graudi bija jāgādā no Sanktpēterburgas. Cenas, protams, cēlās. 1868. gada septembrī “Latviešu Avīzes” atzina, ka “riktīgs bads jau vēl nav, bet liela dārdzība”. Lai nodrošinātu iztikšanu, dažam bija jāpārdod lopi vai vērtīgākā iedzīve. Par notikumiem “Piņņuzemē”, kā tolaik latviešu presē dēvēja Somiju, “Latviešu Avīzes” tā paša gada 16. oktobrī vēstīja: “Lasītāji labi zina, ka Piņņuzemē sešus gadus no vietas bijis bads, līdz kamēr pagājušajā ziemā trūkums tur bija palicis tik liels, ka ļautiņi aiz bada sākuši mirt. Tanī vienā apriņķī Lan Kuopio tanī laikā no 1. janvāra līdz 1. jūlijam šajā gadā no 217 506 iedzīvotājiem 17 055 ir nomiruši, kamēr caur to 1867. gadu tur tik miruši 6224 cilvēki.”
1868. gada vasara uz sevi liktās cerības diemžēl neattaisnoja. Latvijā posta smaguma centrs tagad bija meklējams Augškurzemē, Ilūkstes apriņķī, īpaši Subatē un tās apkaimē, kur tolaik kopumā dzīvoja 895 “dvēseles”. Kūtīs sāka plosīties “lopu sērga”. Daudzās sētās izmira pilnībā visi lopi. Pļaujas laiks atkal padevās lietains, līdz ar to trūkums sāka spiest jau rudenī. No tā vispirms cieta bērni, kuru novājinātie organismi kļuva uzņēmīgi pret masalām, garo klepu un šarlaku. Laikabiedri liecinājuši, ka tamdēļ bijušas “reti kuras mājas, pie kurām nāves eņģelis nebūtu piestaigājis”. Līdz 1869. gada pavasarim Subates draudzē nomira apmēram 100 bērnu, dažās ģimenēs pa vairākiem. Nākamie sekoja vecie ļaudis, bet drīz jau arī spēcīgi pieaugušie. “No jaunā gada vien 102 cilvēki ir miruši, kamēr citos gados tas miroņu skaitlis mūsu draudzē par veselu gadu tikai 120 līdz 130,” 1869. gada 30. aprīlī rakstīja Subates mācītājs Grīners.
Postu Subatē lūkoja dzēst ar ziedojumu vākšanu gan Rīgas pilsoņu, gan vācu muižniecības aprindās. Grīneram izdevās savākt 765 rubļus, kas bija ievērojama summa, kā arī miltus un kartupeļus, taču “priekš tik daudz nabagiem, kas mums šoziem bija jāapgādā, nepietika vis”. Mācītājs žēlojās, ka dažs lūkojot uz bada rēķina iedzīvoties – Dinaburgā (Daugavpilī) labības cena jau tā bijusi ļoti dārga, “un ta vēl Dinaburgas žīdiņi mūs piekrāpa ar mēru un svaru, un arī labs naudas vērdiņš bija jāmaksā par atvedumu”. Iepriekš daļu labības varēja dabūt valsts noliktavās, tā sauktajās “magazīnās”, taču, vairākumu labības atdevušas 1868. gadā, nākamā gada pavasarī tās kļuva skopākas. “Gandrīz visos pagastos magazīnas jau tukšas. Tad nu kalpiem, piedzīvotājiem, atraitnēm un bāreņiem vēl liela trūcība; dažs labs sameklē sūnas, papardes, kosu mizas, ko kaltē un saberž, un tad, drusciņ miltu piemaisījuši, izvāra,” “Latviešu Avīzēs” liecināja Grīners.
Bada atskaņas
1868./1869. gada ziema reti kurā Kurzemes vai Vidzemes draudzē nebija grūta. Īpaši to izjuta kalpu un vaļinieku ģimenes, kurās maize kļuva retums. Tās vietā reizi dienā strēba ūdenī izšķīdinātu rudzu vai miežu miltu putru. Kad barības trūka arī lopiem, tiem sāka izbarot salmu jumtus. Bads piespieda ubagot, zagt un laupīt. Arī slepkavot. Šie netikumi tajā laikā pieņēma agrāk nepieredzētus apmērus. 1869. gada pavasarī Jelgavā no Lietuvas puses saplūda daudz ubagu. Runāja, ka Kurzemē pierobežā uz ceļa esot atrasti divi badā miruši bērni. Viens no viņiem bija ēdis zāli. Grobiņas apriņķī kāda sieviete piedāvājusi pārdot savus matus par 10 kapeikām, lai būtu ko nopirkt maizi bērniem. Cita kurzemniece bija pametusi krogā desmit nedēļas vecu zīdaini, jo ēst nekā nav bijis ne vairs pašai, ne bērnam. Cilvēki bija gatavi kilometriem tālu stiept uz pilsētām žagaru nastas, lai tās pārdotu kā kurināmo un saņemtu dažas kapeikas.
Hroniskais trūkums lielos apmēros veicināja latviešu un igauņu izceļošanu uz Krieviju. Baumoja, ka tur dalot zemi, tomēr avīzes pret izceļošanu izturējās kritiski un publicēja stāstus, cik grūti aizceļotājiem svešumā klājas. Tomēr tikai 1869. gadā no Liezeras Liezēres pagasta vien izceļot gatavojās 400 – 500 cilvēku. Kurzemnieku kolonija Mogiļevas guberņā, atbilstoši vietējā luterāņu draudzes mācītāja ziņām, tā paša gada beigās bija 865 cilvēku liela. Simbirskas guberņā gadā bija ieceļojušas aptuveni 100 latviešu ģimenes no Kurzemes. No Igaunijas 1869. gadā labākas dzīves meklējumos uz Krievijas iekšieni oficiāli izbrauca vairāk nekā 4400 cilvēku. Tostarp no Zviedrijas un Somijas ļaudis šajos gados masveidā emigrēja uz ASV.
Un tomēr 1869. gads izrādījās lūzuma brīdis bada pārvarēšanā. Labība beidzot izauga, saknes arī. Siena gan varējis būt vairāk, taču varējis izlīdzēties ar salmiem. 1869. gada 13. oktobrī “Mājas Viesis” konstatēja: “Saka, ka pēc pārciestiem grūtiem laikiem tagad varot priecāties par to Dieva svētību, ko šogad esot saņēmuši, un priecīgi cerēt, ka tādas bēdas vairs nebūšot, kādas nupat bijušas.”
“Aiz bada palika melni”
Saistībā ar 19. gadsimta 60. gadu badu daudzi Baltijā atcerējās 17. gadsimta Igaunijas mācītāja un vēstures hronista Kristiana Kelha liecības par 1695. – 1697. gada badu zviedru Igaunijas un Vidzemes teritorijā. Toreiz posts iestājās pēc tā, kad “no Jāņiem līdz Miķeļiem (ap 29. septembri) gandrīz vienā līšanā auksts lietus lija, caur ko ne vien siens samaitājās, bet arī rudzi ziedos un briešanā tika aizkavēti”. Papildu lietum vasarā uznāca negaidīta salna, kas “nokoda” miežus, pupas, zirņus un griķus. Tā kā ilgās lietavas sapūdēja pat sakņu dārzos audzēto, iestājās trūkums, kam sekoja bads, kādu Vidzeme 100 gadus pirms tā nebija pieredzējusi.
Notikumu aculiecinieks Kelhs kā lūzuma brīdi uzsver 1696. gada februāra beigas: “Starp zemas kārtas cilvēkiem izcēlās tāds trūkums pēc maizes, ka nevarēja no nabagiem, tāpat veseliem kā slimiem nekur glābties.” Daudzi klīduši apkārt un lūguši, lai tos pieņem darbā “par maizi”, citi “aiz bada palika melni un tik nespēcīgi, ka gar zemi nokrita”. Lai arī pavasarī šķita, ka posts atkāpsies, 1696. gada vasarā Vidzemē atkārtojās iepriekšējais – jau atkal lielākā daļa sējumu lietavu dēļ gāja zudumā un ievākt izdevās tikai ceturto vai piekto daļu. Šo krājumu ātri apēda, un “drīz pēc pļaujamā laika iesākās tāds briesmīgs bads, ko ar spalvu nemaz nevar aprakstīt”.
It kā ar to vēl nepietiktu, arī 1696./1697. gada ziema līdz pat pavasarim izvērtās ļoti barga. Kelhs vēsta, ka saimes un ģimenes izirušas, jo katrs devies uz savu pusi meklēt kaut ko ēdamu: “Dienu un nakti tāpat pilsētās, kā arī ciemos uz ceļiem un lielceļiem badacietēji tā vaimanāja un brēca, ka ir akmenim vajadzēja mīkstam palikt. Briesmīgi bija redzēt, ka tie nabaga ļaudis ne vien drabiņas, pelavas, mēslus un citas tādas lietas ēda, bet arī vai nu slepeni nokautus, vai sprāgušus zirgus, vēršus un citus lopus tāpat jēlus ar visu ādu un spalvām un ar iekšām, tā kā tās lopiem no vēdera izrāvuši, ierija. Citus uzgāja, sēžot pie līķiem, no kā tie gabalu nogrieza, gribēdami ar to savu badu remdēt.”
Daudzos gadījumos ilgi badinātie ļaudis pēc dāvanas kārtā saņemtas maizes gabaliņa kāras aprīšanas nomira. “Pats savām acīm tiku redzējis, ka viens kādus 12 gadus vecs zēns ņēmās pats savu pirkstu grauzt un, kad viņam kumosu maizes sniedza, tad to kā traks no rokām izrāva, un, kad ar lielu kārumu bija iekodis, tad nokrita gar zemi un bija pagalam,” apgalvoja Kelhs. Mirušos sasalušās zemes dēļ 1697. gada ziemā nevarēja apbedīt kapsētās. Labākajā gadījumā tos iekašņāja sniegā. Beigās ar līķiem pilni bija visi tīrumi, krūmi, ceļmalas. Mācītājs situāciju raksturoja ar citātu no Vecās Derības: “To cilvēku nomirušās miesas tad gulēs kā sūdi uz tīruma…”
Arī toreiz postu mēģināja mazināt, izsniedzot labību no valsts noliktavām jeb magazīnām un organizējot barošanu pilsētās. Tomēr tas nevarēja palīdzēt visiem. Kelhs rakstījis, ka Igaunijā un Vidzemē badā toreiz nomira vismaz 50 000 cilvēku.
