Haralds Matulis: Faktiski tas ir signāls, ka jūs neesat vajadzīgi un Rīgā netiksiet atbalstīti 7
Haralds Matulis, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Iepriekšējās domes vadības laikā Rīga bija pilsēta bez kultūrpolitikas ambīcijām. Jā, tika finansēti pašvaldības kultūras kolektīvi, remontēti un atjaunoti kultūras nami, taču tas viss vairāk uzturēšanas un saglabāšanas režīmā. Lai arī stratēģijās šad tad izskan par Rīgu kā ziemeļvalstu kultūras metropoli, tas palicis lozungu līmenī.
Kultūras piedāvājums Rīgā, protams, ir, taču profesionālās kultūras institūcijas tiek finansētas caur Kultūras ministrijas dotāciju, bet kultūras pasākumi lielākoties – caur Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursiem.
Līdz ar politiskās vadības maiņu šajā Rīgas domes sasaukumā kultūrpolitika (plašā izpratnē) kļuvusi draudzīgāka rīdziniekiem. Pirmkārt jāmin publiskās ārtelpas atdošana rīdziniekiem – brīžam radikālie, bet kopumā ļoti atbalstāmie centra ielu apzaļumošanas pasākumi, kas vasarā ļauj justies mājīgi uz ielām. Tas ir liels solis uz priekšu domāšanā, jo līdz tam ielas piederēja mašīnām un cilvēkiem tā bija vien nedraudzīga tranzīta zona.
Vēl viens virziens, kur nepieciešama aktīvāka politiķu rīcība – publiskās iekštelpas Rīgā. Ielu apdzīvošana ir jauki, taču no oktobra līdz martam uz ielām mūsu platuma grādos atrasties nav patīkami. Līdz Nacionālās bibliotēkas atklāšanai 2014. gadā Rīgā vispār nebija publisku iekštelpu, kur cilvēks var atrasties – vienīgi lielveikali. Tagad klāt nācis arī renovētais Nacionālais mākslas muzejs (tiesa, ar biļeti un uzsvaru uz mākslas baudīšanu, ne laika pavadīšanu).
Varētu cerēt, ka šie divi piemēri ļaus pārvirzīt izpratni, ka Nacionālā koncertzāle un vēl vairāk Laikmetīgās mākslas muzejs Rīgā ir vajadzīgi sabiedrībai kā publiskas telpas, kur visa gada garumā iespējams cilvēciski atrasties un kvalitatīvi pavadīt laiku. Pie pozitīvajām pārmaiņām jāpiemin arī pasākumu programma “Rīgas drosmes un prieka vasara”, kas 2022. gadā no mega pasākumiem krastmalā transformējusies mazākos, draudzīgākos formātos un ietiekusies apkaimēs, pie cilvēkiem.
Tiktāl par pozitīvajām pārmaiņām. 2021. gadā aizsākās un 2022. gadā rezultējās Rīgas domes iniciatīva, kas bija labi domāta, taču izvērtās apšaubāmi – festivālu mērķprogrammas reforma. Finansējums tur ir samērā (ļoti) neliels, ap 350 tūkstošiem eiro gadā, un līdz šim no tā tika finansēti ikgadēji notiekoši kultūras pasākumi Rīgā, ko jau gadiem un dažkārt desmitiem gadu ilgi organizē galvenokārt laikmetīgās kultūras nevalstiskās organizācijas. Administratīvi formāla pieeja pārmaiņu vadībā un neuzmanība ar datumiem noveda pie tā, ka finansējums 2022. gada festivāliem kļuva pieejams tikai 2022. gada maijā.
Šeit tuvāk gribētu pievērsties divām nostādnēm, kas iekļuva 2022. gada festivālu mērķprogrammas nolikumā, un, manuprāt, liecina nevis par ļaunprātību, bet par ideoloģisku pārliecību. Pirmā nostādne: jo lielāks festivāls, jo labāk visiem – Rīgas pilsētai, rīdziniekiem.
Nolikumā tas tika iestrādāts, sašķirojot pieteicējus trijās kategorijās – A (pasākuma budžets virs 300 000 eiro), B (100 000 līdz 300 000 eiro) un C (zem 100 000 eiro), nosakot, ka A kategorija var pretendēt uz 30% līdzfinansējumu no kopējās tāmes, B kategorija – uz 20%, C kategorija – uz 10%. Tas ļāva piešķirt lielāku finansējumu festivāliem / pasākumiem ar lielākajām tāmēm, “atsijājot” projektus ar mazāku kopējo budžetu, piemēram, 2022. gadā Rīgas dome vairs neatbalstīs “Dzejas dienas” un “Prozas lasījumus”.
No neoliberālas biznesa loģikas tas var šķist veiksmīgs rezultāts. Taču faktiski tas ir signāls atsijātajām kultūras nevalstiskajām organizācijām, kas gadiem ilgi veidojuši kultūras pasākumu ekosistēmu Rīgā, ka jūs neesat vajadzīgi un Rīgā netiksiet atbalstīti. Laikā, kad pasaule pāriet no intensīvas monokultūras uz lokālo apriti, nišas produktiem, personīgu iesaisti, tas šķiet dīvains virziens, kas turklāt ir arī pretrunā ar iepriekš minētajām Rīgas domes aktivitātēm padarīt pilsētu draudzīgāku cilvēkiem.
Otrs, projektu izvērtēšanā tika ieviesta jauna shēma – visi projekti tika vērtēti pēc pieciem vienlīdz nozīmīgiem kritērijiem: “Festivāla programmas mākslinieciskā kvalitāte”, “Festivāla starptautiskā atpazīstamība”, “Festivāla izglītojošais aspekts”, “Festivāla publicitāte”, “Festivāla pieejamība”.
Uz papīra tas varbūt izskatās labi un sakrīt ar jauno “caurviju pieeju”, kas tagad īstenota izglītības reformā. Bet praksē tas nozīmē, ka mazāka nozīme ir projekta kultūras kvalitātei. Manuprāt, kultūras projektus (kam tiek piešķirts publiskais finansējums) vajadzētu vērtēt pēc diviem kritērijiem: projekta mākslinieciskā kvalitāte un projekta pieejamība sabiedrībai (šajā gadījumā, rīdziniekiem).
Kā projekta kvalitāti ietekmē publicitātes esamība vai starptautisko tūristu īpatsvars publikā? Nekā. Tāpat izglītojošais aspekts ir brīnišķīga lieta, bet tā uzspiešana nolikumā mudina veidot ķeksīša pasākumus, aizmirstot, ka atrašanās kultūras pasākumā jau pati par sevi ir apgaismojoša, kā klausīšanās Mahābhāratā.
Pārfrāzējot ievērojamu politisko darbinieku – ekonomikai jābūt ekonomiskai, izglītībai – izglītojošai, ārstniecībai – ārstējošai utt. Ja Rīgas dome prasa kultūras projektiem izglītojošo un komercdimensiju, tad būtu samērīgi prasīt arī no Rīgas izglītības iestādēm komercdarbību, no Rīgas slimnīcām kultūras funkcijas un no uzņēmējdarbības ārstēšanu. Citādi rodas iespaids, ka ar kultūras ļoti niecīgo budžetu Rīgas dome mēģina risināt citu jomu uzdevumus.
Nu labi, kā ideja – par papildu kritērijiem un caurviju dimensijām – tā nav slikta. Bet praksē tas nestrādā. Konkursos, kur ir ļoti liela konkurence par finansējumu, piemēram, Sabiedrības integrācijas fondā, papildu punkti, kas sākotnēji ieviesti, lai atalgotu tos, kas dara vairāk, kļūst par Prokrusta gultu, kas milzīgās konkurences apstākļos jāizpilda, ja gribi cerēt uz projekta atbalstu.
Tas, protams, veicina nevis projekta kvalitātes uzlabošanos, bet reālās dzīves vajadzību pielāgošanu administratīvās valodas konjunktūrai un projektu rakstītāju un projektu lasītāju kastas izveidošanos. Kultūras projektu vērtēšana līdz šim lielā mērā bija pasargāta no šīs pārlieku administrēšanas, atstājot projektu vērtēšanu kultūras nozares profesionāļiem. Cerams, ka, veidojot nolikumu Rīgas domes festivālu programmai 2023. gadā, šie trūkumi tiks laboti!
Noslēgumā gribētu tomēr atzīmēt pozitīvo – par spīti nepilnībām, Rīgas domes deputātu interesē par festivālu mērķprogrammu bija vērojama patiesa interese padarīt Rīgu starptautiski pazīstamu kā vietu, kur notiek kultūras festivāli. Šajā virzienā noteikti ir vērts doties, ja Rīgai ir parādījušās kultūras ambīcijas.
Izpētīt citu pilsētu starptautiski nozīmīgu kultūras festivālu (piemēram, “Documenta” Kaselē, Berlīnes kinofestivāls, Baireitas festivāls u. c.) darbības programmas, stratēģiju, finansējumu un izstrādāt mērķētu stratēģiju starptautisku festivālu atbalstam un rīkošanai Rīgā, ar tam speciāli paredzētu līdzfinansējuma budžetu piecu līdz desmit miljonu eiro apmērā, kā minētajos festivālos. Bet primāri – spēcināt esošos kultūras festivālus un pasākumus Rīgā, kas nodrošina kultūras pieejamību rīdziniekiem.
