Žaneta Ozoliņa: “Rīgas konferences 2021” pievienotā vērtība 1
Žaneta Ozoliņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sarunās ar Latvijas un ārvalstu žurnālistiem viens no apspriestajiem tematiem bija šī gada starptautiskā drošības un politikas foruma “Rīgas konference” atšķirība no iepriekšējām. Pārsteidzoši, to ir negaidīti daudz. Nākamās rindkopas varētu sākt ar “pirmo reizi”.
Pirmo reizi konference notika hibrīdā formātā, pulcējot 89 runātājus un 560 dalībniekus no 26 valstīm klātienē un tiešsaistē. Jaunais formāts ļāva konferencei pievienoties 150 000 skatītāju no 56 valstīm, kā arī Latvijas iedzīvotājiem sekot sarunām latviešu valodā kanālā “TV4”.
Pirmo reizi Rīgas konferences programmā iekļauti aktuāli jautājumi par drošības situācijas attīstību Indijas un Klusā okeāna reģionā, par konkurenci un sadarbību Baltijas valstu starpā diskutēja trīs parlamentu ārlietu komisiju vadītāji, gatavojoties Trīs jūru samitam Rīgā, pulcējās pilsoniskās sabiedrības pārstāvji un eksperti, lai apspriestu jauno iniciatīvu.
Konferencei bija liela pievienotā vērtība politikas veidotājiem. Tuvākajos mēnešos norisināsies asas diskusijas par diviem jautājumiem, kas svarīgi Latvijai, Eiropas Savienībai (ES) un Transatlantiskajai telpai. ES iestāžu gaiteņos jau notiek domu apmaiņa par ES Stratēģiskā kompasa izstrādi, kura mērķis ir panākt vienošanos par kopēju draudu uztveri, izaicinājumu apzināšanu un stratēģisko virzienu noteikšanu. Eiropā ieilgusī divdomīgā situācija, kuru raksturo vienlaikus ambīcijas kļūt globālai spēlētājai un politiskās gribas trūkums vienoties par kopīgu rīcību, padara to vāju un apšauba spēju ietekmēt starptautiskos procesus. Pirmā diskusija Rīgas konferences ietvaros bija veltīta tieši šai pretrunīgajai tēmai. Eksperti bija vienprātīgi, ka ilgstoša ES starptautiskās rīcībspējas jautājuma ignorēšana Eiropu padara vāju iepretī augošajai Ķīnas un Krievijas ietekmei un nepilda savu tiešo pienākumu – pilsoņu drošības garantēšanu. Savukārt NATO dalībnieces gatavo jauno stratēģisko konceptu, kas balstīsies uz ekspertu izstrādāto ziņojumu “NATO 2030”. Draudu spektra aptvere mūsdienās ir 360º, kas nozīmē arī alianses spēju apzināšanu atbilstoši šodienas un nākotnes riskiem. Taču diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka NATO nedrīkst atļauties mazināt kolektīvās aizsardzības politisko un militāro potenciālu, jo arī nākotnē svarīgākais uzdevums būs atturēšanas politikas stiprināšana. Secinājums ir samērā vienkāršs – jaunais stratēģiskais koncepts nedrīkst vājināt vai apšaubīt esošo NATO misiju. Jebkādi centieni novērst uzmanību no atturēšanas spēju stiprināšanas ietekmēs alianses spēju aizsargāt Baltijas valstis un Poliju.
Par tradīciju kļuvusi Krievijas ārpolitikas tendenču apspriešana Rīgas konferencē. Iepriekšējos gados lielāka uzmanība bija vairāk vērsta uz iekšpolitisko procesu izvērtēšanu, bet pēdējos divos gados viedokļu apmaiņa koncentrējas uz Krievijas darbību starptautiskajā laukā. Klausītājiem bija iespēja uzklausīt oficiālo viedokli un opozīcijas skatījumu uz kaimiņvalsts augošajām ambīcijām un atgādinājumu, ka sodu saņems tās postpadomju valstis, kas vēlēsies pievienoties ES un NATO. Lai arī vēstījums nebija jauns, tas vairs neraisīja pārsteiguma vai samiernieciskuma reakciju lielākajā daļā auditorijas, kas ir pierādījums pēdējos gados Transatlantiskajā telpā pieaugošai izpratnei par Krievijas ārpolitikas nemainīgo un prognozējamo dabu.
Viena no Latvijas ārpolitikas prioritātēm tuvākajiem gadiem ir kandidēšana uz ANO Drošības padomi. Tādēļ vairākas konferences programmas daļas bija veltītas šai tematikai, pievēršot uzmanību jautājumiem, kurus Latvija uzskata par svarīgiem nacionālā un starptautiskā līmenī: tehnoloģiju attīstības ietekme uz ekonomiku, pētniecību, izglītību un sociālo taisnīgumu, sieviešu loma konfliktu risināšanā un atjaunošanā, kā arī ANO Drošības padomes “Rezolūcijas 1325 par sievietēm, mieru un drošību” ieviešanā, kuru aplūkoja no Izraēlas, Kanādas un Ukrainas perspektīvas; klimata pārmaiņu radīto seku mazināšana un daudzi citi.
