Rīgas koalīcija mierīgi strādā. Saruna ar N. Ušakovu 0
“Latvijas Avīzē” viesojās Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (“Saskaņas centrs”). Ar viņu tikās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Vai tā varētu saprast, ka Rīgas domes svarīgākais uzdevums ir atgūt Krājbankā palikušos 10 miljonus latu?
N. Ušakovs: – 10 miljoni ir svarīgi, jā. Uzskatām, ka ieceltie Krājbankas administratori pārkāpj likumu. Viens piemērs – viņu izvēle sākt bankrota procedūru, nevis iedarbināt kādu no piedāvātajiem sanācijas plāniem. Likums tomēr paredz – ja plāni ir atbilstīgi prasībām, galīgo lēmumu pieņem kreditoru sapulce, nevis administratori vienpersonīgi pasaka nē. Dome teorētiski sliecas atbalstīt bankas sanāciju, tiesa gan – tas atkarīgs no sanācijas plāna. Skaidrs, ka sanācijas gadījumā kreditoriem ir lielākas izredzes atgūt savus līdzekļus nekā pēc bankrota izsludināšanas. Gribu uzsvērt, ka sanācijas gadījumā nedrīkst ieguldīt valsts līdzekļus, noteikti būtu jāmeklē privātie investori. Vai piedāvātie bankas atveseļošanas plāni bija labi vai slikti, nevaram teikt. Ar RD neviens nekonsultējās, kaut esam zaudējuši 10 miljonus. Cits pārkāpums, ko sūdzam tiesā, ir nepareizi uzskaitīta administratoru atlīdzība. Tā jāsaņem no atgūtajiem līdzekļiem, nevis no augļiem, ko nes izvietotie līdzekļi. Kā liecina mūsu rīcībā esošā informācija, janvārī un februārī administratori sev sarēķinājuši pāri par 400 000 latu honorārus. Uzskaitot šos gadījumus, vērsāmies tiesā, uzskatot, ka notiek klaja bankas naudas izšķērdēšana – pretrunā ar kreditoru interesēm. Citas pretenzijas domei ir “Air Baltic” sakarā. Ļoti apsveicami, ka valsts atguva kontroli pār lidkompāniju. Taču kādā veidā? Valsts paņēma akcijas par 230 tūkstošiem latu, kaut gan savulaik Krājbankā tās bija ieķīlātas par 23 miljoniem. Ja valsts kaut puscenu samaksātu, kaut 10 miljonus, tad par tik miljoniem būtu vairāk bankā pieejamo līdzekļu, tā ka tas arī darīts uz rīdzinieku rēķina un pret kreditoru interesēm.
– Sakiet, pilsētā jau jūt gatavošanos pašvaldību vēlēšanām?
– Vēlēšanas pierasta lieta – katru gadu notiek. Mans princips – strādā, dari, cilvēki pēc tam vērtēs. Bieži kritizē – jūs darāt to un to, lai izpatiktu vēlētājiem. Ko kritiķi piedāvā – darīt rīdziniekiem netīkamas lietas? Domes priekšsēdētāju ievēlē, un viņam ir pienākums veikt to, ko pilsētnieki pieprasa.
– Un par ko pilsētai patlaban jātur lielākā rūpe? Ja jums lietas sokas, varbūt nemaz nav uztraukuma, pārvēlēs vai ne?
– Izveidotā koalīcija mierīgi strādā, nemēģinot viens otram ieriebt. Esam nolikuši darba kārtību, lai izpildītu to, ko rīdziniekiem esam solījuši. Jau no sākuma vienojāmies par galvenajām prioritātēm: sociālā joma, drošība, skolu, bērnudārzu un kultūras namu remonts, tūrisms. Pie šīs programmas turamies.
Šogad atkal rekordlielā apjomā atjaunināsim skolas, teiksim, “Rīdzi” un Kalpaka pamatskolu. Ja atliek brīvie līdzekļi, varam sakārtot pilsētvidi. Šovasar tāda lieta būs tunelis pie Centrālās stacijas. Tas nav cienīgā, bet 1992. gada paskatā, un tuneli gaida lielas pārmaiņas.
E. Līcītis: – Vai pastāvat par kopējas listes veidošanu ar Amerika partiju uz domes vēlēšanām?
– Mums ir bloka līgums, ko parakstījuši pašreizējie domes koalīcijas deputāti. Tajā nekas nav mainījies, ieskaitot punktu, ka neizslēdzam iespēju veidot kopēju sarakstu. Abas partijas par to lems rudenī.
V. Krustiņš: – Referendums finišēja, bet šķiet, sabiedrība gaidīja kādus rezultātus. Tā vietā frontē iestājās klusums. Partijas teica – ejiet, balsojiet, katrs pēc sirdsapziņas tā arī darīja, taču tagad partijas kā gaisu izlaidušas.
– Rīgā, piemēram, frontes līnija netika ievilkta. Daļa nobalsoja tā, otra daļa tā, bet pēc tam visi aizgāja mājās un darīja to, ko parasti katrs dara. Varbūt politiķiem ir līnijas un frontes, bet rīdziniekiem nav. Ko dara “Saskaņas centrs”, ko es kā domes priekšsēdētājs? Aprīlī iedosim vēl 100 tūkstošus latu latviešu valodas kursiem. Jau gada sākumā piešķīrām 60 tūkstošus, bet apmācībām paredzētās 1300 vietas aizpildīja nepilnas dienas laikā! Pieprasījums milzīgs, cilvēki grib mācīties valodu. Visdrīzāk, ka starp viņiem ir arī tie, kas referendumā balsoja “par”, bet tas nenozīmē, ka viņi nevēlas prast runāt latviski. Bolderājā uz kursiem pierakstījās 250 cilvēki. Pirmajā piegājienā naudas Bolderājai nepietika, taču kur gan citur visaktīvāk jāmāca latviešu valoda kā Bolderājā vai Maskavas priekšpilsētā. Tāpēc, redzot, cik daudz cilvēku vēlas apgūt latviešu valodu, arī “Saskaņas centrs” ir organizējis bezmaksas valodas kursus Bolderājā. Pašlaik tajos mācās jau 150 cilvēki. Šī interese ir liels solis uz priekšu. Nākamais solis būs atsevišķa programma bērnudārzu darbiniekiem, lai visi mācētu latviski.
Mana pozīcija ir, ka bērnudārzos latviešu valoda jāpasniedz tā, lai bērni no agrām dienām iegūtu priekšzināšanas. Tas nenozīmē, ka visam par 100% dārziņos jābūt latviski, taču pats par sevi saprotams, ka trīs četru gadu vecumā mazie var iemācīties valodu visai labi.
E. Līcītis: – Par latviešu valodu bērnudārzos iestājas visas partijas no NA līdz Zatlera partijai, un jūs arī. Kur ir pozīciju atšķirības?
– Mēs piedāvājam tā: bērnudārzniekiem ir valodas stundas latviski un citas aktivitātes, taču paralēli ir nodarbības krieviski, arī pamatsaziņa krieviski. Taču es jau teicu, ka ir darbinieki, kuriem bieži vien pašiem jāapgūst valoda. Tādu iespēju dosim par rīdzinieku naudu, un lai viņi pēc tam strādā ar bērniem. Citas partijas orientējas – ai, rakstīsim visos nolikumos, ka viss notiek tikai latviski. Manuprāt, tas ir politiski aplam un praktiski nerealizējami.
V. Krustiņš: – Vai esat parakstījis pilī mācītāja Rubeņa “Manifestu”?
– Nē. Manifests ir ļoti labs un precīzs. Bet to nevajag parakstīt – vajag īstenot. No parakstīšanās nekas nemainīsies. Es labāk strādāšu, lai ir pilnvērtīgas programmas valodas apguvei, tajos pašos bērnudārzos – aug bērni, saglabājot nacionālo identitāti, bet reizē zinot latviešu valodu.
– Jūs šad un tad esat ticies ar Raivi Dzintaru, un par to nebija sliktas atsauksmes. Vai līdz ar to šo publisko tikšanos limits ir izsmelts?
– Mēs mēģinām komunicēt, ļoti labi saprotot, ka mums ir ārkārtīgi atšķirīgas vīzijas. Ir liela starpība piedāvājumā par latvisku Latviju un, teiksim tā, multikulturālu Latviju.
Taču personīgi man ir vieglāk komunicēt ar Raivi Dzintaru. Viņam ir pārliecība, es tai nepiekrītu, taču zinu, ka tas ir tas, ko viņš domā. Ar citiem, kam šodien ir tā, rīt citādi un nez kas vēl notiek galvā, ir krietni grūtāk, jo viņi orientējas pēc konkrētas konjunktūras. Tāpēc par grūtākajiem jautājumiem, etniskajām, vēstures lietām pēc referenduma esam runājuši tieši ar Raivi Dzintaru.
– Urbanovičs arī ieminējās par iespēju runāt, lai mazinātu domstarpības, taču tas tā arī palika. Vai šī ideja nav turpināma?
– Minimālā programma ir, lai mūsu diskusijas un debates, kas politiski ir pilnīgi normāls process, nekaitētu sabiedrībai. Mūsu un citu spēku vīzijas diez vai ir pielīdzināmas, taču sarunāties vajag.
– Gapoņenko kungs izteicies, ka jūs neesat tie “īstie” krievu pārstāvji. Vai nav tā, ka citiem ir pārdomu brīdis, bet tikām rīkojas “trešais” spēks?
– Ir sabiedrisko organizāciju cilvēki, kuri grib pārstāvēt noteiktas sabiedrības daļas intereses. Gapoņenko kungs atbalstītājus izvēlējies, raugoties tieši pēc tautības vai, precīzāk, pēc vienas dzimtās valodas. Viņam uz to ir visas tiesības, bet “SC” jau no paša sākuma veidots kā starpetnisks politisks spēks. Kā bija mums krievi un latvieši, tā arī palika. Urbanovičs, Zariņš, Elksniņš un citi ir kopā ar mani un krieviski runājošiem. Vienā gadījumā, piemēram, kad pensijas apcirpa, gājām uz Satversmes tiesu, cīnījāmies par visu pensionāru tiesībām. Citā gadījumā ieguldījām pūliņus, lai atbal-stītu to sabiedrības daļu, kura gāja uz referendumu ar “par” balsojumu. Tas nenozīmē, ka, atbalstot pensionārus, esam pret uzņēmējiem, un nenozīmē, ka, atbalstot “par” balsotājus, esam pret latviešiem. Konkrētā situācijā atbalstām tos, kuri ir vājāki. Tā arī turpināsim darīt. Pēc socioloģiskajām aptaujām redzu, ka nebija būtisku svārstību mūsu piekritēju vidū nedz pirms, nedz pēc referenduma dienas. Cilvēki, kuru dzimtā valoda ir latviešu, ir 19% no “SC” atbalstītājiem. Vienā agrākā aptaujā šis skaitlis bija pat 24%. Tas ir daudz. Tie cilvēki ir kopā ar mums un saprot, ka necīnāmies, lai ieriebtu latviešiem. Mūsu izpratnē tā bija cīņa par labāku Latviju.
– Jā, bet uz ko var cerēt Lindermans? Viņš taču grib kaut ko dibināt!
– No konkurences nebaidāmies. Esam piedzīvojuši “PCTVL” un citus, kuri ar mums tieši konkurē, un katrs, kurš vēlas, var veidot partiju atbilstoši Latvijas likumiem. Ir krievu valodā runājošie, kuri uzskata, ka ir problēmas ar viņu dzimtās valodas lietošanu. Taču nevienam no viņiem tā nav vienīgā problēma. Pievienojas sociālie jautājumi, ekonomika.
Pilsētā kādam varbūt jāstāv bērnudārza rindā, citam rūp ceļa salabošana pie mājas, un es neticu tā politiskā spēka izredzēm, kurš ir “viena jautājuma” partija. Ja Lindermans veido partiju tikai valodas dēļ, vai kāds cits to veido par ceļu remontiem – tas nav pareizi.
– Kā liela politiska veidojuma vadītājs – lūdzu, tomēr novērtējiet pašreizējo iekšpolitisko situāciju! Kas ir tie meklējumi, kamdēļ rodas jaunas biedrības ar manāmi politisku ievirzi?
– Mēs, lūkojoties no ārpuses, redzam ārkārtīgi nestabilu koalīciju. Tā apmainās ar savstarpējiem pārmetumiem. “Vienotības” iekšpusē visu laiku notiek diskusija, kas ir vairāk nekā diskusija. Nacionālā apvienība ienākusi koalīcijā ar atšķirīgu skatu daudzos jautājumos, plus Olšteins ar “sešnieku”. Tur nav stabilitātes. Vai viņi aizvilks līdz 2014. gadam vai kritīs, un tas var notikt jebkurā dienā, ir atkarīgs no ne mazuma subjektīvu faktoru. Laiks ir atbildīgs. Iekšējā konsolidācija pabeigta. Pirms gadiem desmit bija mērķis iestāties ES un NATO. Gludāk, negludāk, vienotāk, drumstalotāk tas strādāja. Sakārtoja likumdošanu, izpildīja normas, prasības. 2004. gads – iekļuvām ES, viss, varam atpūsties. Kaut gan tieši no šīs maija dienas vajadzēja sākt izmantot visas iespējas, ko piedāvāja ES. To nedarījām. Tāpat Kembridžā iestājies students varētu sūdzēties, ka viņš palicis duraks, jo nav apmeklējis nevienu lekciju! Tagad ar sāpēm un mokām viss ir nokonsolidēts, 80% cilvēku dzīvo no algas līdz algai, un ne vienmēr ar to pietiek, simtiem tūkstošu aizbrauc, bet – ir nokonsolidēts. Vai strīdēties, vai varēja humānāk veikt apgriešanu, taču to izdarīja papilnam. Kā kara laikos. Un tieši tagad tā vietā, lai domātu, ko un kā attīstīt, mums ir valdība, kura neko savā starpā nevar sarunāt. Visas pārdzīvotās sāpes – kā pilnīgi pa tukšo. Kur ir vīzijas? Izdomāja attīstīt Latgali, piespieda “Latvijas dzelzceļu” tur atvērt vienu rūpnīcu. Arī nav slikti, bet ar ko pārsimts jaunu darba vietu palīdzēs visam reģionam? Tur desmitiem ciematu ir tukši.
– Kādu taktiku jūs izvēlētos pēc šīm konstatācijām?
– Pašreizējā taktika, pie kuras pieturēsimies, ir piedāvāt savus risinājumus. Dažās pašvaldībās – Rīgā, Rēzeknē, mazākā mērā Daugavpilī “SC” ir iespēja tieši rīkoties. Tur ar darbiem parādām savu pieeju, kad ir idejas, ir instrumenti, teiksim, ideāla koalīcija, lai rīkotos. Un ir otrs variants. Valdošais vairākums bez vīzijas, bet tā nav mūsu taktika.
– Izstāstiet, kas notiks ar Melngalvju nama nodošanu vai izīrēšanu Valsts prezidenta kancelejai!
– Ja prezidenta kancelejai grib nodrošināt pilnas iespējas funkcionēt, jāizīrē vēl vienas blakustelpas. Tur pašreiz strādā domes darbinieki. Viņus vajag kaut kur pārvietot. Jau pasen plānojām veikt īpašuma maiņu ar valsti, pretī saņemot vienu namu Vecrīgā, kur iekārtot domes darbiniekus. Galīgais lēmums par prezidenta pārcelšanos vēl jāpieņem, bet skaidrs, ka Melngalvju nams rezidencei ir piemērotākā vieta. Mēs tikai priecātos, ja prezidents tur apmestos. Gan paša Bērziņa kunga dēļ, gan tāpēc, ka iegūstam pastāvīgu īres klientu. Taču īres cena nepārsniegs to kvadrātmetru cenu, kādu kanceleja pašlaik maksā par pili Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai. Domes vienīgā prasība ir, lai Melngalvju nama koncertzāli varētu turpināt izmantot sarīkojumiem.
