– Filma Igaunijā jau izrādīta. Kā to uztvēra skatītāji? 1
– Pirmizrāde bija jau februāra vidū, un to joprojām rāda kinoteātros. Satikos ar skatītājiem Tartu, kur cilvēki ir nopietnāki nekā Tallinā, tomēr pat viņi smējās un smaidīja. Ja jau pat viņi saprata filmas humoru, tad man ir cerība, ka to uztvers arī Latvijā.
– Kino ir pateicīga valoda, lai arī nāciju vēsturiskie stāsti varētu nokļūt pie plašākas auditorijas. Vai jums bija apzināts mērķis pasaulei, rietumniekiem pavēstīt par padomju laiku mūsu pagātnē viegli uztveramā veidā, piemēram, nevairoties kultivēt tipisko stereotipu par austrumeiropiešiem?
– Šis ir ļoti interesants jautājums, jo patiesībā nekad neesmu domājis, ka man vajadzētu kādam – Rietumu skatītājam vai jaunajai paaudzei – paskaidrot, kas un kādi mēs esam. Tas nenozīmē, ka nevēlos, lai mūsu stāstu nesaprastu. Tieši pretēji! Tomēr neesmu domājis filmu izmantot kā instrumentu, ar kura palīdzību Rietumu skatītājs kaut kā didaktiski izprastu mūs. Šī nav izglītojoša filma. Tā ir filma par jauniem cilvēkiem tajos laikos. Šī ir filma mums. Man ir svarīgi, lai filmā būtu labs temps, lai tā ir plūstu organiski. Manuprāt, skatītāji ir noguruši no nopietnās, melnbaltās kino valodas, kādā aplūkojam vēsturi. Mums nav melnbaltā, nav pat pelēkās krāsas, mums ir krāsas! Tas ir pats svarīgākais – izveidot aizraujošu filmu. Nenoliegšu, ka filmā ir iekļauti zināmi stereotipi par austrumeiropieša tēlu. Tie tur tiešām ir! Tomēr ir ļoti svarīgi, uzsveru, ļoti svarīgi – mūsu puiši nav vardarbīgi, un vardarbīgums laikam ir viena no šā stereotipiskā tēla iezīmēm. Man šis nevardarbīgums ir viens no atslēgas vārdiem filmā. Viņi ir tādi sīki blēži, nevis gangsteri, viņi vienkārši izmanto situāciju. Viņi nešauj, nesit. Šajā nozīmē mēs piedāvājam diezgan pretrunīgu austrumeiropieša tēlu. Varbūt tādā veidā izdosies izveidot mazliet saprotamāku šo austrumeiropieti un viņa pagātni.
– Tomēr gluži bez sociālpolitiskas neitralitātes neesat izticis, proti, filma pamanās paust jūsu nostāju tagad tik aktuālajā bēgļu jautājumā.
– Jā, pārsteidzošā kārtā Igaunijā ir liels skaits cilvēku, kuri ir pret imigrāciju un bēgļu uzņemšanu. Mēs tikai vēlējāmies viņiem atgādināt, ka arī paši reiz bijām bēgļi – jauni, enerģiski vīrieši bez ģimenēm, kas dodas uz pārtikušākām zemēm. Atzīstu, filmā ir jaušama mūsu nostāja imigrācijas jautājumā. Protams, šī problēma ir sarežģīta, un es nevaru dot nopietnu atbildi uz visiem jautājumiem, kas saistīti ar imigrāciju un bēgļiem. Vienmēr ir cilvēki, kas patiesi ir cietuši, un noziedznieki, kas vēlas izmantot izdevīgu situāciju.
– Šī filma nav pirmais projekts, ko veidojat, sadarbojoties ar Latviju. Filmējāt vienu no stāstiem Eiropas kultūras galvaspilsētas projekta “Force Majeure. Riga” ietvaros tapušajā filmā “Pāri ceļiem un upei” – jūsu dokumentālais kinostāsts vēstīja par Lucavsalas dārziņiem.
– Jā, tādēļ es visai ilgu laiku esmu pavadījis Rīgā un to pamatīgi iepazinis, īpaši Lucavsalu.
– Šobrīd top dokumentālā filma “Cilvēki no nekurienes”, ko veidojat kopā ar Gintu Grūbi. Tā ir visai personīga spiegu stāsta restaurācija aukstā kara laikos, jo pagātnes notikumus izmeklē CIP un VDK dubultaģenta meita.
– Jā, projekts aizsākās vairākus gadus pirms “Ātrajiem igauņu puišiem”, sadarbojoties ar Latvijas filmu studiju “Mistrus media”. Šis stāsts norisinās Latvijā aukstā kara laikā, kad darbojās amerikāņu un padomju spiegi, slepenās aģentūras. Šeit nav runas par spiegu spēlītēm, bet par spēlēm uz dzīvību un nāvi. Lai arī stāsti ir dramatiski un šī noteikti nebūs komēdija, tomēr dažas tēmas joprojām tiek stāstītas vieglākā veidā – mēs rekonstruējam situācijas, izmantojot aktierus. Filmas darbība notiek divās valodās – latviešu un angļu. Mani patiesi interesē, kā manu latviešu filmu uztvers Igaunijas skatītāji. Ceru, ka Latvijas skatītāji to ieraudzīs pēc gada.
– Ko filmējat šobrīd?
– Veidoju filmu par jauniešiem mūsdienās. Šī vairs nebūs tik jautra, drīzāk – visai tumša. Iesākums varbūt ir rotaļīgs, tomēr stāsts izvēršas nopietnāks.RADOŠĀ VIZĪTKARTE
JĀKS KILMI (1973)
* Igauņu dokumentālo un spēles filmu režisors, producents. Ievērojamākās filmas – “Disko un atomkarš” (2009, Varšavas Starptautiskā filmu festivāla galvenā balva par labāko dokumentālo filmu), “Cūku revolūcija” (2004, Maskavas Starptautiskā filmu festivāla žūrijas speciālbalva)).
* Pazīstams kā sociāli kritisku filmu režisors, īpašu uzmanību pievēršot padomju laikam un tā atbalsīm mūsdienās.
“Ātrie igauņu puiši” (“Sangarid) Igaunija, Somija, Latvija, 2017
* Režisors: Jāks Kilmi, scenārija autors – Martins Alguss, galvenajās lomās – igauņu aktieri Merts Piuss, Karls Andreass Kalmets un Veiko Porkanens; filmas budžets – 1 127 000 eiro, saņēmusi Latvijas Nacionālā kino centra līdzfinansējumu – 7500 eiro.
* Producents: “Taska Film”, “MRP Matila Röhr Productions”, “Film Angels Productions”.
* Seansi: k/t “Splendid Palace” – no 3. maija; “Kino Citadele” – no 5. maija.
