Skaisti, ērti, izsmalcināti 4
1938. gada jūnijā sākās darbi pie vērienīgā uzsākuma otrā posma izbūves gar Audēju ielu. Jau 1939. gada novembrī presē parādījās ziņas, ka drīz veikals varēs izvietoties arī celtnes otrajā daļā. Šajā pašā laikā apritēja arī 20 gadi kopš tā dibināšanas, ko neatzīmēja ar spožu banketu, bet veikala darbinieki saņēma prēmiju algas apmērā un daudzi arī augstus valsts apbalvojumus. Ar Viestura ordeņa II šķiru apbalvoja, piemēram, kapteini Jāni Muzi (vēlāk viņš trimdā izdeva atmiņas par veikalu), Atzinības krusta godazīmes 1. pakāpi saņēma kasiere Amilda Pavelkopfa (viņa bija no tiem darbiniekiem, kas AEV strādāja jau kopš tā dibināšanas 1919. gadā), mājturības nodaļas vadītājs Mārtiņš Bērziņš, 4. pakāpi – apkopēja Anna Villere, strādnieki Fricis Grīns, Jānis Zankevičs u. c.
Lai gan darbi vēl nebija līdz galam pabeigti, lielās pircēju intereses dēļ AEV sāka dzīvi jaunajā namā jau 1939. gada Ziemassvētkos. Veikals bija īsta iepirkšanās paradīze, kur visos sīkumos piedomāts par pircēju prasībām, labsajūtu un ērtībām – bija pat speciāla suņu garderobe. Liftus apkalpoja tikai iznesīgi zēni. Un kur nu vēl preču pārbagātība nodaļās, kuras visas nu bija vienuviet, slīdošā lente, pa kuru pirkumi devās uz centralizēto izdalīšanas galdu pirmajā stāvā. Garšīgās kūkas un cepumi, ko cepa konditorejas cehs turpat veikala ceturtajā un piektajā stāvā. Pirmajā stāvā ar īpašu ieeju atradās vīna tirgotava, kurā tirgoja gan vislabākos ārzemju, gan arī paša AEV vīna un liķiera fabrikā ražotos vīnus un šampaniešus.
Veikalā bija arī dažādi tehnikas jauninājumi – siltūdens centrālapkure ar silta klimatizēta gaisa apkuri (“Philips” gaisa ozonators darbojās līdz 1943. gadam). Visās telpās bija mehāniskā vēdināšana. No ārpuses visas ēkas augstumā bija vertikāli piestiprinātas neona spīdcaurules. Veikalā bija arī speciāla ietaise, kas 12 sekunžu laikā dotu elektrisko strāvu, ja pilsētā tā izslēgtos. Iekštelpu interjeru autors bija arhitekts Kārlis Plūksne. Tos veidoja 30. gados valdošajā neoeklektisma stilā. Veikalā bija ierīkotas arī īpašas ātro brokastu telpas ar desmit galdiņiem, kur varēja dabūt siltus uzkožamos – desiņas, ceptas nierītes, aknas vai citus veikala gardumus. Piektajā stāvā jaunums bija mājīga, ērta un plaša kafejnīca 250 apmeklētājiem. Veikals īpaši lepojās, ka tās kafijas vārāmais aparāts ir viens no trim modernākajiem Eiropā un maksā dažus tūkstošus latu.
Sāpīgas pārmaiņas AEV rimtajā dzīvē ieviesa Otrais pasaules karš, kas sākās 1939. gada 1. septembrī. Latvija vēl joprojām bija miera osta apkārt trakojošajā viesulī, tomēr jau 6. septembrī “Jaunākās Ziņas” vēsta, ka AEV sākusies preču normēšana – katrs pircējs var dabūt tikai puskilogramu cukura, kilogramu putraimu, divus kilogramus miltu, ziepju gabalu, paku sērkociņu. 1939. gada rudenī veikalā sāka tirgot gāzmaskas – par 12 latiem gabalā. Bet Ziemassvētkos AEV rotaļlietu nodaļā bērnu vecāki varēja nopirkt milzumu kara lietu – arī rotaļu tanku, kas maksā 20 latus.
Atmiņa atkal jāceļ godā
Pēc padomju okupācijas tiek nomainīts tā ilggadējais (no 1931. gada) priekšnieks pulkvedis A. Lejassauss ar viņa vietnieku pulkvežleitnantu Romānu. Abus jau 1941. gadā deportēja. Par AEV likteni pirmajos padomju okupācijas mēnešos būtu nepieciešami sīkāki pētījumi. Vēsturnieks un bijušais Rīgas centrālā universālveikala vadošs darbinieks Uldis Lasmanis arhīva dokumentos atradis pavēles, ka, piemēram, 21. jūlijā “visiem no darba brīvajiem un atbrīvojamiem – uz gājienu sakarā ar Saeimas sasaukšanu” utt. Meklējot rakstos, atradu ziņas, ka 1940. gada 14. septembrī AEV noticis ugunsgrēks. Oficiālā versija – veikala administrācija un kalpotāji (kuri taču bija tik priekšzīmīgi uzturējuši kārtībā AEV visu brīvās Latvijas laiku!) nav ievērojuši noteikumus par ugunsgrēku apkarošanu. Jāpiebilst, ka, pēc A. Galindoma iepriekšēja atzinuma, ugunsgrēka gadījumam visās kāpnēs un stāvos bija ierīkoti hidranti. Turklāt bija ierīkota automātiskā signalizācijas sistēma no visām veikala telpām, kas automātiski savienojās ar ugunsdzēsēju depo.
