Kad kabatās svilpo vējš 4
30. gados AEV bija liels veikals Rīgā, kā arī – no 1937. gada 10. aprīļa – dāmu nodaļa Kalpaka un Brīvības bulvāru stūrī, bijušā a/s “M. Feitelbergs” veikala telpās, kur pircējus apkalpoja 80 pārdevējas. Tā bija vienīgā vieta Rīgā, kur varēja dabūt slavenā Holivudas grima meistara Maksa Faktora kosmētiku. AEV bija arī trīs nodaļas – Rēzeknē, Daugavpilī un Liepājā. Pēdējās atvēršanai Latvijas Bankas padome 1934. gada 20. jūnijā veikalam piešķīra 500 000 latu lielu aizdevumu.
Plašais preču klāsts kārdināja arī to, kam kabatā svilpoja vējš. Tolaik presē nav retas ziņas, ka AEV noķerts kārtējais zaglis – recidīvists. Tā nepaveicās kādam A. Bumbierem, kurš Ziemassvētku vakarā bija centies veikalā zem mēteļa pabāzt šokolādes kasti, turklāt aizturot izrādījies, ka viņš bijis “zagtām mantām piebāzies kā pūķis”. Sods nekāds maigais – gads un trīs mēneši pārmācības namā.
“Mobilizācija” uz jauno veikalu
“Karavīri neņemtu ļaunā, ja veikala namam pieaugtu klāt vēl kāds stāvs un kāda jauna nodaļa,” vēl 1926. gadā rakstīja “Latvijas Kareivis”. Veikalam attīstoties, noliktavām, darbnīcām nācās nomāt papildu ēkas Rīdzenes, Teātra un Audēju ielā. Pašas laika vēsmas pēc 1934. gada 15. maija bija labvēlīgas AEV augšanai, jo tās saskanēja ar Kārļa Ulmaņa īstenoto monumentālās celtniecības politiku, par kura sastāvdaļu kļuva arī AEV nama jaunbūve. Pēc laikabiedru liecībām, ideja par to nākusi no kara ministra Jāņa Baloža. 1935. gada 10. oktobrī valdība parakstīja līgumu par piecu namu pirkšanu Vaļņu ielā un Lielajā Ķēniņu ielā, panākot, ka 3000 kvadrātmetru lielais zemes gabals starp Mazo Vaļņu, Vaļņu, Audēju un Rīdzenes ielām pieder AEV. 1936. gada 20. janvārī izsludināja konkursu jaunceltnes idejas projektiem. Tā gaitā tika iesniegti 40 pieteikumi, taču pēc toreiz pastāvošās sistēmas godalgotos projektus izmantoja tikai kā ierosinājumus galīgā projekta izveidei. To uzticēja Kara ministrijas apgādes pārvaldes būvniecības daļas priekšniekam, pulkvedim arhitektam A. Galindomam, savukārt būvdarbus – pazīstamajam latviešu būvuzņēmējam H. Liepiņam.
Kā vēlāk atcerējās A. Galindoms, iepriekš par jaunbūves vietu bija izteiktas arī citas domas – piemēram, ka tā varētu atrasties Konservatorijas vietā, bet mūzikas augstskolai celtu jaunu ēku. Vai Vērmanes dārzā – vietā, kur atradās minerāliestāde, vai arī Aspazijas bulvāra un 13. janvāra ielas stūrī pretī prefektūrai. No tirdznieciski finansiālā viedokļa tomēr tika atzīta par labāku vieta Audēju ielā starp Vaļņu un Rīdzenes ielu. Jaunbūves novietne tika arī saskaņota ar Rīgas nākotnes izbūves plānu, kas paredzēja noplēst ēku bloku starp Vaļņu un Rīdzenes ielu no Audēju līdz 13. janvāra ielas, radot bulvāri un atsedzot skatu uz AEV jaunceltnes galveno fasādi. 1936. gada 26. maijā valdība pēc Nacionālās celtniecības komitejas atzinuma apstiprināja AEV jaunbūves galīgo projektu. Būvvadība bija uzticēta A. Galindomam, būvinženieris V. Zariņš veica dzelzs konstrukciju un betona pamatu projektēšanu un statisko aprēķināšanu. Būves tehniskajai pārraudzībai nozīmēja īpašu būvkomisiju.
Kā atcerējās A. Galindoms, vispirms jau celtnes pamatu izveidē grūtības sagādāja tas, ka daļa no apbūves gabala gar Rīdzenes ielu skāra kādreizējās Rīdzenes upes gultni. Darbi notika arheoloģiskajā uzraudzībā, un to gaitā gadījās ne viens vien pārsteigums – sākot ar senām koka pāļu konstrukcijām un interesantām senlietām – piemēram, 12. gs. ādas zābaciņiem, spēļlietiņām u. c. – un beidzot ar veselu 12. gs. koka kuģi, kas reiz bija peldējis pa Rīdzenes upi. Grunts bijušas smilšainas dūņas, vietām ar spēcīgiem avotiem. Lielākai celtnes drošībai būvnieki nolēmuši mainīt iecerēto jaunbūves pamatu veidu, darinot dzelzsbetona plātni ar masīvu pamūrējumu Rīdzenes upes gultnes rajonā. 1936. gada 26. septembrī jaunajai celtnei lika pamatakmeni. Jaunbūve bija pilnībā nodota lietošanā jau 1938. gada 24. janvārī. Kā 1938. gada 28. janvārī ziņoja “Brīvā Zeme”, sestdienas naktī līdz pat pieciem rītā, slēdzot vecā veikala durvis, sākās “mobilizācija” – preču pārvietošana uz jauno ēku, kurā bija iesaistīti visi veikala darbinieki. Vecā veikala abos stāvos sienā izsita “durvis”, pa kurām nepārtraukti vairākas stundas plūda nesēju rindas. Citi darbinieki atnestās preces novietoja jaunajos plauktos. Pusdeviņos no rīta jaunais veikals jau bija gatavs vērt durvis apmeklētājiem. AEV žilbināja ar Rīgā nekur vēl neredzētām slīdošām kāpnēm, modernām virpuļdurvīm, ātriem liftiem, daudzām jaunām nodaļām. Zivju nodaļā, piemēram, bija stikla piramīdas jumts un akvārijs, paredzēts dekoratīvajām zivīm, kā arī baltā marmora saldējamās letes. Nav brīnums, ka 1938. gada aprīlī jauno namu jau bija apmeklējuši miljons rīdzinieku. Lieldienās un Ziemassvētkos aizvien pārsteidza AEV skaistie skatlogi – 1938. gada decembrī to rotāja liels Kārļa Ulmaņa tēls un jaunās Kara muzeja celtnes makets, kā arī ainas no dažādiem Latvijas novadiem.
