AEV īpašais statuss citu tirdzniecības iestāžu vidū nepalika nepamanīts privāto tirgotāju aprindās. Latvijas Tirgotāju savienības galvenā valde 1927. gada martā vērsās pie valdības ar rakstu, pieprasot pārtraukt “nelikumīgo sacensību” no AEV puses, jo tā nodara lielus zaudējumus brīvai tirdzniecībai un plašām nodokļu maksātāju masām.” Kara ministrijas iebildumi, ka veikals apkalpo nabadzīgākās tautas šķiras, neizturot kritiku, “jo tām nav iespējams iepirkties veikalā zīda zeķes, kaviāru un delikatešu krājumus”. 4
1928. gadā valdība 81. panta kārtībā pieņēma noteikumus par AEV, paredzot, ka veikals maksā nodokļus, kādi paredzēti likumā par tirdzniecības un rūpniecības nodokli un ienākumu nodokli. Noteica arī veikala peļņas sadalījumu: līdz 30% kara zinību, izglītības un kultūras veicināšanai armijā, karavīru labierīcību pabalstīšanai un pabalstu izsniegšanai, līdz 15% veikala darbinieku stimulēšanai, nepārsniedzot triju mēnešu algu (summas nosaka kara ministrs),10% – valsts budžetā, bet pārējo tīrās peļņas daļu – rīcības kapitāla palielināšanai, līdz tas būs sasniedzis 3 miljonus latu (pēc tam – valsts budžetā).
Izskanēja prasība, lai veikals atgrieztos tikai pie karavīru un viņu ģimenes locekļu apkalpošanas, atstājot plašu publiku privāto konkurentu ziņā. 1928. gadā saistībā ar dažu atlaistu darbinieku sūdzībām, kā arī ar kara ministra rīkojumu par lielākas summas izmaksu no veikala peļņas strēlnieku arhīva pārvešanai Saeimas Petīciju komisija veikalā ierosināja revīziju. Tās gaitā atklāja, ka dažas lietas kārtotas “pilnīgi familjāri” (tā Saeimas 1931. gada 6. februāra sēdē izteicās sociāldemokrāts P. Lejiņš) – dažiem nodaļu vadītājiem bijuši pašiem savi uzņēmumi (vienam, piemēram, marmelādes un ievārījumu fabrika), un operācijas notikušas krustām šķērsām, ceļiem nereti krustojoties ar atsevišķu Saeimas frakciju politiķu interesēm. Īpašu varas iestāžu uzmanību izpelnījās veikala priekšnieka pulkveža Lejassausa tirdznieciskais palīgs Kleinhofs, kura personība un nopelni pat tika iztirzāti Saeimas sēdē, viņa nopēlējiem sevišķi uzsverot, ka “viņš bija audzis straujāk nekā pats veikals”, gadā saņemot “30 000 latu naudā (vairāk nekā Valsts prezidents!) bez dažādiem nobirumiem graudā”. (Pēc P. Lejiņa publiskotā revīzijas atzinuma, Kleinhofs esot no apavu nodaļas gadā paņēmis 42 zābaku pārus.) Arī Apgabaltiesa bija konstatējusi, ka četru gadu laikā veikalam nodarīti zaudējumi par 142 677 latiem. Lieta toreiz tika izbeigta un “veikala dvēsele” Kleinhofs pat atgriezās savā darbā. Toreiz baumoja, ka kāda politiska partija par to saņēmusi prāvu naudas summu. Pēc tam, kad valdības līmenī bija izskanējusi vēlme likvidēt autonomos uzņēmumus, veikalnieku grupa, ko veidoja divi ebreji un viens vācietis (starp citu, tas pats jau pieminētais Kleinhofs) vērsās pie valdības, lūdzot viņiem pārdot Armijas ekonomisko veikalu. Pret ieceri kategoriski iebilda Latvijas augstākie virsnieki un arī karavīri, pat piedāvājot veikalu nodot tieši karavīru īpašumā, izveidojot akciju sabiedrību, kas atpirktu veikalu no Kara ministrijas, samaksājot tai desmit gadu laikā.
“Dot spekulantiem izdevību iznīcināt savu spēcīgāko konkurentu, lai viņi vieglāki varētu izvilkt no iedzīvotājiem to grūti pelnīto naudu, būtu noziegums,” 1930. gada 8. janvārī rakstīja “Latvijas Kareivis”. Bet kāda anonīma “Balss no provinces” laikrakstā “Latgales Ziņas” paredzēja: “Kungi, nemaldāties un nepieviļaties – armija jūs nepiemirsīs. Būs laiks, kad jums atkal armija būs vajadzīga.” Iecere pārdot Armijas ekonomisko veikalu neīstenojās, jo pret to stingri iestājās kara ministrs.
