Trīs maisi cukura un dažas mārciņas tējas 4
Laikabiedri mēdza teikt, ka stāsts par AEV esot par to, kā “vecais zaldāts” no cirvja pieta kāpostus izvārījis. No pasakas atšķirība vien tā, ka šajā gadījumā neviens aizdaru un kāpostus nav devis. Bet citādi – tiešām fenomenāls veiksmes stāsts! Kā gan citādi vērtēt apstākli, ka veikals, kurš darbību 1919. gadā sāka ar 400 latiem skaidrā naudā, 1938. gadā jau varēja lepoties ar 25 miljonu latu lielu apgrozījumu.
AEV vēsture sākās, Brīvības cīņu laikā aktualizējoties jautājumam, kā par lētām cenām nodrošināt karavīrus it īpaši kauju rajonos ar precēm, kuras intendantūra nepiegādā vai veic to nepietiekami. Pēc Ziemeļlatvijas armijas ienākšanas Rīgā 1919. gada jūlijā Latvijas armijas virsleitnants Tetermanis bija izstrādājis armijas ekonomiskās biedrības projektu, ko iesniedza toreizējam armijas virspavēlniekam, ģenerālim Sīmansonam. Līdzekļu trūkuma dēļ projektu neapstiprināja, toties pēc kāda laika toreizējais armijas apgādības valdes priekšnieks pulkvedis Stiebris uzdeva Tetermanim pārņemt jau pastāvošo armijas saimniecības pasākumu nodaļas veikalu, kas atradās nelielās telpās K. Barona ielā 27. 1919. gada 1. novembrī to ar virspavēlnieka ģenerāļa Jāņa Baloža rīkojumu pārdēvēja par Armijas ekonomisko veikalu. Darbību sākot, Tetermanis sava uzņēmuma inventāra sarakstā atradis tikai trīs maisus cukura, dažas mārciņas tējas un medus, vienus galda svarus, vienus decimālsvarus, cukura beramo liekšķeri un lielu priekškaramo atslēgu. Visa inventāra vērtība bijusi 1604 lati un 12 santīmi. Protams, veikals atradās priviliģētākā situācijā salīdzinājumā ar līdzīga rakstura privātajiem uzsākumiem. Kā ierocim cenu regulēšanā smagajos trakojošās inflācijas laikos tam bija uzdota, piemēram, tabakas preču izplatīšana, piešķirot krietnas budžeta summas. Visā valstī smēķēja vai vienīgi AEV pirktās tabakas preces. Darbības sākumā veikals saņēma no Kara ministrijas 4 miljonu rubļu lielu avansu, par ko nebija jāmaksā procenti, kas privātajiem tirgotājiem toreiz bija jāsedz līdz 24% gadā. Kārlis Ulmanis bija atļāvis apgādības ministrijai izdot AEV uz kredīta 100 tonnas cukura.
Neraugoties uz “preču badu”, veikals sāka strauji attīstīties, izveidojot nodaļas vietās, kur uzkavējās karaspēks – jau 1919. gada 27. novembrī Jelgavā, 1920. gada sākumā 1. janvārī – Stukmaņos (līdz ar frontes pārvietošanos tā pārcēlās uz Rēzekni), 1920. gada sākumā Daugavpilī un vēlāk arī Krāslavā. Tirgošanās notika arī dzelzceļu vagonos, kas virzījās uz priekšu līdz ar Latvijas armiju.
