Rita Našeniece: Rīgas grūtā atgriešanās mājās 1
Pirms dažām dienām Valsts prezidents Egils Levits un Rīgas mērs Oļegs Burovs tikās Rīgas pilī un, ziņu aģentūras LETA vārdiem runājot, bija vienisprātis, ka rīdzinieku un Latvijas iedzīvotāju labā ir jānojauc siena starp galvaspilsētu un valsti.
Esot vienojušies, ka ir nepieciešama konstruktīva sadarbība dažādos praktiskās dzīves jautājumos ar valsts institūcijām rīdzinieku un visas Latvijas iedzīvotāju labā. Jo ir ticis pamanīts, ka Rīga galu galā ir Latvijas galvaspilsēta.
Šajā sakarā atcerējos, kā pirms astoņiem gadiem Darmštatē, pērkot mobilā telefona karti, iepazinos ar krievu izcelsmes pārdevēju, toreiz jau Vācijas iedzīvotāju. Uzzinājis, ka esmu no Rīgas, viņš priecīgi pavēstīja, ka Rīgas saldējumu atceroties ļoti labi, un vēl priecīgāk pavēstīja, ka Nils Ušakovs tagad Rīgu ir atgriezis PSRS. Paliku bez teksta samērā ilgu laiku. Bet, uz ielas nedaudz atskurbstot, sapratu, ka jaunizceptajam Vācijas pilsonim ir taisnība.
Ja pieņemam, ka šī tikšanās nav publikai domāts mazs teatralizēts uzvedums, tad jāsaka – Oļegam Burovam kā neatkarīgas valsts galvaspilsētas mēram būs jāizlien caur adatas aci, lai patiešām padarītu šo galvaspilsētu valstij piederīgu.
Burovs vienmēr ir bijis “Saskaņas”/”Gods kalpot Rīgai” (“S/GKR”) pilsētas politikas daļa. Un “S/GKR” politika kopš šīs politkonstrukcijas nākšanas pie varas tika veidota, balstoties uz publiski paustu pretstāvi sliktajai Latvijas valdībai un tikpat sliktajai Saeimas pozīcijai. Tās vienīgās ir vainīgas visā sliktajā, kas norisinās Rīgā. Par Burovu tātad viss ir skaidrs.
Tomēr mani vairāk ieinteresē otra, proti, valsts puse. Kas attiecas uz “konstruktīvu sadarbību”, kura tikusi minēta tikšanās laikā, tā patiesībā vienmēr ir bijusi. Tā gan ir bijusi selektīvi konstruktīva. Proti, Rīgas domes interesēs. RD vienmēr ir atradusi ekskluzīvus palīgus dažos ministru un daudzos valsts sekretāru un viņu vietnieku kabinetos.
Nekas tā netraumē jūtīgo bijušo valdību un esošās valdības psihi kā fakts, ka tās sava mandāta robežās būtu spiestas iejaukties Rīgas “saskanīgi gods kalpot makam” vadības lietās.
Arī lietās, kas hroniski un ļoti tieši skar valstiskās intereses. Teiksim, situācija, ka latviešu bērnudārzi Rīgā kļūst aizvien nepieejamāki, bet latviešu ģimenes ir spiestas savus bērnus sūtīt krievu dārziņos.
Toties valdība gatava veikt visai pornogrāfisku soli – maksāt 72 miljonus “Rīgas satiksmes” glābšanai. Un tā ir šī valdība. Nevis Šķēles, Šlesera, Zaļo un zemnieku savienības un citu tradicionāli mediju aplamātās valdības. Rīgas domei pastāvīgi tiek uzdāvinātas tālākas bezrūpīgas eksistences iespējas.
Vēl joprojām notiekošā atkritumu monopola “Tīrīga” sāga, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) divdomīgā loma šajā stāstā un Rīgas Apkaimju alianses varonīgā cīņa atgādina kādu agrāku stāstu, kas arī saistās ar Rīgas domi, proti, Skanstes tramvaju, sauktu arī par “Kapu tramvaju”.
Arī toreiz dzīves saimnieki bija sakārtojuši lietas, bet jūras mēsli, tas ir, vienkārši rīdzinieki, nestāvēja un nevēroja dzīves saimnieku shēmas, bet sāka pret tām darboties. Astoņu stundu laikā pēc informācijas “iztecēšanas” Lielo kapu draugi sniedza to medijiem. Zinādami, ka laiks negaida.
Bet dzīves saimnieki bija apjukuši. Viņi jau bija sakārtojuši lietas. Gan Rīgā, gan ministrijās, gan Saeimā. Vismaldīgākais atkritumu monopola, “Kapu tramvaja” un līdzīgos stāstos ir pieņemt, ka kaut kas notiek tikai Rīgas domē, Burova, Amerika, Ušakova kabinetā.
Neviens no šiem stāstiem nebūtu iespējams, ja nebūtu savstarpējā izdevīgumā balstītas sadarbības valdības un augstāko ministriju ierēdņu līmenī. Ja, lasot šīs rindas, kādam varnesim piemetas žagas, tad pieņemsim, ka savstarpējā izdevīguma nav, bet ir tikai aizrautīgi nesavtīga palīdzība.
“Kapu tramvaja” projekts, piemēram, “Rīgas satiksmē” nebūtu iespējams bez tolaik vēl “Vienotībā” esošā Anrija Matīsa, kurš bija satiksmes ministrs. Matīss vēlāk uzradās “Saskaņas” priekšvēlēšanu sarakstā, kur gan ar karmisku triecienu dabūja pa pieri ar “Rīgas satiksmes” šļurām.
Bet “Kapu tramvaja” projekta sacerēšanas laikā īpaši darbīga SM bija valsts sekretāra vietniece Ilze Aleksandroviča. Īpašs veiksmes stāsts arī bija speciāli Skanstei pielāgotais “degradētās teritorijas projekts”.
Savukārt brīdī, kad uz Briseli bija jāsūta Skanstes tramvaja projekta pieteikums, izrādījās, ka nav neviena Danas Reiznieces-Ozolas vadītajā Finanšu ministrijā un projekta uzraudzības komisijā, kas spētu ieraudzīt, ka ar projektu kaut kas nu ļoti nav kārtībā.
Savukārt kultūras ministre Dace Melbārde, kuras galvenais bezmaksas mārketinga pasākums bija Dziesmu svētki, bija gatava uz visu. Lielie kapi tika atdoti Rīgas domei pašā tramvaja sāgas karstumā, bet (kas palika ārpus publikas uzmanības loka) – tika atbalstīta nenormāli un nevajadzīgi dārga Dziesmu svētku estrādes rekonstrukcija.
Šeit varētu grimt dziļos un detalizētos prātojumos par vēl dažādiem pozīcijas amatvīriem un sievām, bet taupīsim papīru.
Toreiz naski darbojās Skanstes lobisti, “Delna” unisonā ar “Rīgas satiksmi” slavināja projektu, naudas kuli pildīja sabiedrisko attiecību aģentūras (jāsaka, pietiekami nevarīgās un pilnīgi skaidrs, ka nenormāli pārmaksātās kampaņās), melnie pīāristi, rūpīgi tika aptekalēti un apinformēti mediji, bet pavisam klusi ēnā sēdēja patiesie procesa pasūtītāji.
Protams, nebūt ne ikkatrs politiķis bija iesaistīts šajā stāstā. Neiesaistītie pauda klusu, mjā, pavisam klusu, bet drosmīgu kritiku privātās sarunās. Bija arī tie, kas mēģināja atrast iespēju bremzēt “Kapu tramvaja” procesu un glābt, kas glābjams. Taču iespēju robežas bieži bija ļoti šauras.
Latvijas valdības Rīgas astoņkāji ir vienmēr lolojušas ar neparastu uzmanību. Un vienmēr tam ir atradušies draugi valdībā. Turklāt nav pat vērts meklēt kādu ideoloģisku pamatu šādai draudzībai. “Kapu tramvaja” gadījumā draugi bija vieni, atkritumu vai Dziesmu svētku estrādes gadījumā – citi, bet vēl kādā gadījumā valsts varas gaiteņos atradīsies vēl kāds.
Ietekmīgo draugu gan nav vienkāršajiem rīdziniekiem. Viņu problēmas atšķirībā, piemēram, no “Rīgas satiksmes” problēmām, valdībām ārpus retorikas nav eksistējušas. Pagaidām RD un valsts varnešu sadarbība ir bijusi ļoti konstruktīva, lai tikai apmierinātu savstarpējās intereses.
Tāpēc Valsts prezidenta un Rīgas mēra tikšanās tēzes būs grūti ieviest dzīvē ne tikai Burovam. Tas būs grūti arī valdības visaugstākajām amatpersonām, jo tām būs jānotiek vienkāršo rīdzinieku interesēs.
