Austris Mailītis un Jānis Sauka: Rīgas Filharmonijai būs būt! 14
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Iespējams, pēc laika vēsture 2023. gadu atzīmēs kā arhitektūras pacēluma laiku – vienu no Kultūras ministrijas Izcilības balvām kultūrā, ko piešķir par starptautiskiem sasniegumiem un Latvijas vārda nešanu pasaulē, saņēma arhitekts Austris Mailītis un arhitektu biroja “Mailitis Architects” komanda – par Mežaparka Lielās estrādes “Sidraba birzs” izveidi, kas kļuvusi par augstas kvalitātes unikālās akustikas arhitektūras objektu un šogad Dziesmu svētkos piedzīvoja gandrīz 16 tūkstošu balsu kopskanējumu.
Novembra vidū pēc daudzu gadu izpētes un rekonstrukcijas atklāta liela daļa Rīgas pils konventa ēkas (kastelas), viens no tās arhitektiem bija kompānijas “Mark arhitekti” vadošais arhitekts Jānis Sauka. Savukārt decembra vidū starptautiska žūrija paziņoja ilgi gaidītās akustiskās koncertzāles jeb Rīgas Filharmonijas arhitektūras metu konkursa uzvarētājus – tie ir personu apvienība SIA “Mark arhitekti”, SIA “Mailītis A.I.I.M.” un SIA “Labie koki”.
Sarunā ar “Kultūrzīmēm”, apspriežot Dziesmu svētku estrādes īstenojumu un topošo Rīgas Filharmonijas projektu, arhitekti Austris Mailītis un Jānis Sauka atzīst, ka tik liela mēroga kultūras būves Latvijas jaunāko laiku vēsturē līdz šim nav tapušas.
– Kā jūtaties tagad, kad koncertzāles aprises beidzot liekas esam tuvāk apvārsnim?
A. Mailītis: – Sākām strādāt jau gandrīz pirms gada, tas bija laiks, kad izsludināja starptautisko Rīgas Filharmonijas metu konkursu un projektu iesniegšana pirmajā kārtā bija maijā. Mēs jūtamies, protams, priecīgi, bet, jāatzīst, arī nostrādājušies.
J. Sauka: – Cik vien esam dzirdējuši, šis ir pagaidām apjomīgākais konkurss, turklāt ne tikai mūsu komandām, bet, iespējams, apjomīgākais konkurss Latvijas jaunāko laiku vēsturē, varbūt pat visā Baltijā. Uzvara konkursā mums visiem ir tiešām liels notikums, tagad, uzreiz pēc Ziemassvētkiem, gaida liels un skaists darbs.
– Šajā svētku brīdī jautāt, vai arhitekti tic, ka projekts noslēgsies ar gatavu koncertzāli, ir vismaz nepieklājīgi, bet tomēr: šis nav pirmais koncertzāles metu konkurss, šī nav pirmā reize, kad sabiedrība un mūziķi kļūst priecīgi… Jau 2008. gada nogalē tika noslēgts līgums par koncertzāles būvprojekta izstrādi.
J. Sauka: – Taisnība, ir jau iespējams arī negatīvais scenārijs, bet šobrīd tas tomēr liktos bezatbildīgi, īpaši, ņemot vērā līdz šim veikto finansiālo ieguldījumu un notikušo divpakāpju konkursu. Kā pozitīvu signālu saredzu valsts un pašvaldības sadarbību. Rīga ir tāda īpaša vieta, kur saskaras valsts un pašvaldības intereses, tām nekas cits neatliek kā sadarboties, un izskatās, ka tas šobrīd notiek. Vismaz tā ļoti ceram.
A. Mailītis: – Rezultātu paziņošanā klāt bija gan valsts, gan Rīgas domes pārstāvji, un viņi apliecināja, ka šajā projektā paredzēta sadarbība. Starp citu, šis modelis labi darbojās arī Dziesmu svētku estrādes projektā. Jau uzsākot dalību konkursā, mūsu intuīcija teica, ka šis būs projekts, kurš beidzot notiks un īstenosies.
Mūsu akadēmiskie mūziķi ir pasaules virsotnēs, viņi spēlē dažādās koncertzālēs, turklāt dara to spoži, bet liela problēma ir tas, ka mums nav savas vietas, koncertzāles, kur mūsu mūziķiem strādāt, kur aicināt uzstāties arī ārzemju akadēmiskās mūzikas pārstāvjus. Apstākļi, kādos šobrīd strādā mūziķi, ir nepiemēroti, nepieciešamība pēc šīs koncertzāles ir milzīga, tāpēc izskatās, ka gan no mūziķu, gan no valsts un pašvaldības puses sapratne ir nepārprotama.
J. Sauka: – Šoreiz tiešām šķiet, ka zvaigznes sastājušās tā, ka koncertzāle tiks uzbūvēta, tam ticam un ceram.
– Cik ilgu laiku paredzēta projektēšana?
A. Mailītis: – Aptuveni divus gadus, varbūt pat nedaudz mazāk, bet vēl jau nav noslēgts līgums un apzinātas visas prasības, no kurām izriet termiņš. Pēc projektēšanas nāks būvdarbu iepirkums, un Rīgas vicemēra priekšstatā kopumā tie varētu būt pieci gadi; ļoti ceram, ka pēc pieciem gadiem tik tiešām mūsu jaunā koncertzāle varētu būt gatava.
– Kas jūs šajā projektā uzrunāja un kādi bija sarežģījumi; dzirdēti apgalvojumi, ka vieta ir par šauru tik liela mēroga būvei, turklāt varētu būt sarežģīti salāgot veco ēkas daļu ar jauno…
A. Mailītis: – Kā jau teicām, šis bija sarežģīts konkurss, jo sarežģīts ir pats lielais un atbildīgais uzstādījums – Nacionālā koncertzāle. Patiesībā tā nav tikai koncertzāle, kopumā paredzētas trīs zāles, mūsu mūziķu apvienību mājvieta. Tā būs ikdienas darbavieta Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, Latvijas Radio korim, Latvijas Radio bigbendam, vēl paredzamas telpas arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijai. Sarežģījums ir kopā savietot gan koncertzāli, gan mūziķu galveno darbavietu, turklāt nav vienkāršs uzdevums visu ievietot jau esošā arhitektūrā.
J. Sauka: – Tieši šis komplicētais uzdevums ir izaicinājums, bet vienlaikus arī aicinājums. Droši vien vienkāršāk būtu lauka vidū uzbūvēt rūpnīcu, bet gandarījumu dos pierādījums, ka spējam visu salikt, turklāt tas labi izskatīsies un spēs strādāt.
– Lietuvieši gan savu Arodbiedrību namu par vērtību neuzskatīja un, plānojot jauno Viļņas koncertzāli, to nojauca, sakot, ka celtne bijusi paredzēta kā skaidrs okupācijas režīma valdīšanas vēstījums: “Mēs esam šeit un šeit arī paliksim.” Savukārt lēmums ēku nojaukt saistīts ar Lietuvas vēstījumu pasaulei: “Atjaunota valsts vēlas jaunu un kvalitatīvu kultūras centru.”
A. Mailītis: – Kā arhitekti varam pieņemt dažādus spēles noteikumus, bet Latvijā jau sākotnēji bija uzstādījums saglabāt vēsturisko arhitektūru. Šī atrašanās vieta ir lieliska, izcila, pat unikāla, manuprāt, novietne bijusi tiešām laba izvēle – tas ir Rīgas centrs, dabiska vide, pat ūdens mala, kas, lai arī nav tik plaša, kāda būtu bijusi iespējama Daugavas vidū, tomēr ir skaists kanāla krasts. Vieta ir izcila, un tas ir viens no argumentiem, kāpēc iets šis ceļš. Nosacījums saglabāt Kongresu namu bija tādēļ, ka profesionāļi ēkā saskatīja arhitektoniskas vērtības.
J. Sauka: – Šis ir ilgtspējīgs risinājums, jo, ja reiz tā māja tur ir, kāpēc tā jājauc nost? Atzīstam, ka tā ir pietiekami skaista, tiesa, jālabo daudzas lietas, jo agrāk bija cits laikmets un citas vajadzības. Ēka būvēta kā cietoksnis, noslēgta no parka, bet mūsu projekts to paredz atvērt. Ēkas saglabāšana ir pierādījums domai par atbildīgu resursu izmantošanu, par attieksmi.
– Šovasar pirmos lielkoncertus piedzīvoja Dziesmu svētku estrāde. Vai bijāt gandarīts, varbūt atradāt arī kādas kļūdas?
A. Mailītis: – Biju patiesi gandarīts, un mūsu 150. gadskārtas Dziesmu svētki bija īstā estrādes “Sidraba birzs” ieskandināšana, līdz tam tur dziedājuši vien mazāki koru sastāvi. Dziedātāju pilno estrādi gaidīju ar nelielu iekšēju satraukumu, bet sapnis par “Sidraba birzs” akustiku piepildījās. Dziesmu svētku sagatavošanas procesā jau gan bija dažādi pārbaudījumi, kā pareizi estrādi apdzīvot, proti, kā šo instrumentu spēlēt pareizi, bet ticu, ka to iemācīsimies izmantot pilnībā. Mans gandarījums visvairāk ir par skanējumu, akustiku.
– Divas lietas, kam būtu nepieciešams risinājums, – dziedātāji ratiņkrēslos var atrasties tikai pirmajās rindās uz skatuves, kā arī vēl pilnīgākam emocionālam pacēlumam trūka liela Latvijas karoga.
A. Mailītis: – Tas tiešām būtu jāuzlabo, dziedātājiem ratiņkrēslos neizbēgams šķērslis ir koru tribīne. To sapratām jau projektējot, mēģinājām atrast kompromisu, un tāds nu tas ir – dziedātāji ratiņkrēslos kopā ar visiem var būt uz skatuves pirmajā rindā, vēl vietas iespējamas arī skatuves sānos. Protams, saprotu, ka dziedātāju balsu grupas izvietotas izklaidus, un, lai gan koru diriģenti apliecinājuši, ka šāds izvietojums atzīstams par labu, varam meklēt arī citus risinājumus.
Runājot par karoga mastu, varētu piekrist, ka tas iespējams lielāks. Šobrīd karoga masts atrodas ēkas aizmugurē, Kokaru zāles pusē, gluži kā karoga masti ierasti jebkuras kultūras ēkas ārpusē. Tiesa, uz skatuves mastu nav, bet saprotam, ka Dziesmu svētki ir īpaša situācija, īpašs formāts un masts būtu vajadzīgs arī skatītāju pusē. Šajos svētkos Latvijas karoga godināšana notika koristu vidū, viņiem rokās bija mazāki Latvijas karogi, ceram, ka tos ņemt līdzi koristiem varētu kļūt par svētku tradīciju. Pašreizējais estrādes Latvijas karoga mērogs nemaz nav mazs, bet, iespējams, Dziesmu svētki tomēr prasa vēl lielāku.
– Dziesmu svētku estrāde nosaukta par “Sidraba birzi”, vai arī koncertzālei iecerēts tikpat skaists nosaukums?
J. Sauka: – Austris atradis ļoti labus vārdus – jaunā, gaišā, mirdzošā…
A. Mailītis: – Nosaukums vēl top, bet konkursa laikā mūsu darbam devām moto – Baltijas mirdzums. Tas saistīts ar mirdzumu, kas rodas, gaismai atspīdot viļņos. Tas ir ēkas jaunās daļas arhitektūras motīvs, tā būs veidota viļņotos stiklos, no iekšpuses tieksies parkā, vizuāli tas izskatīsies kā mirguļojums jūrā. Tas gan vēl nav īstais nosaukums, bet Baltijas mirdzums ir motīvs tam virzienam, kurā vēlamies tiekties.
