Rīgas festivāls un citi tiešsaistes muzikālie atklājumi 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris spēlē Mocarta, Brāmsa, Ķeniņa un Stravinska mūziku Lielajā ģildē”, “Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” notiks Uģa Prauliņa un Edgara Mākena pasaules pirmatskaņojumi”, “Koncertdzīvi atsāks arī Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē”, “Koncertzālē “Cēsis” arī šogad viesojas “Kremerata Baltica” un Gidons Krēmers”, visbeidzot, “Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiek konkursa “Ineses Galantes talanti” fināls” – šādi virsraksti nebija iedomājami ne aprīlī, ne maijā.
Toties jūnijā gan, un arī Rīgas festivāla organizētāji izlēma, ka 2020. gada koncertprogrammas notiks kaut vai ar ierobežotu klausītāju skaitu, visiem pārējiem piedāvājot tiešsaistes translācijas – tā nu 8. jūnija koncerts no Dzintariem izskanēja ar pieteikumu “Vestards Šimkus. Prokofjevs un Debisī”, kam 10. jūnijā svētā Jāņa baznīcā sekoja koncerts “Trio Angelicus. Lūgšana naktij”.
Turpat arī “Koncertstudija ar Jāni Šipkēvicu”, viņam apjautājot mākslas zinātnieci Ingu Šteimani un fiziķi Vjačeslavu Kaščejevu, protams, arī pašu pianistu, un Vestards Šimkus šajos spēles noteikumos iejutās ļoti labi – galu galā Sergejam Prokofjevam un Klodam Debisī veltītais priekšnesums bija solista kārtējā konceptuāli iecerētā programma, un salīdzinājums ar, piemēram, Aleksandra Skrjabina mūzikas lasījumiem iepriekšējā gada Rīgas festivālā vēstīja, ka Vestardam Šimkum arī šogad ir ko teikt.
Pirmām kārtām atklājot Prokofjeva skaņumākslas blīvos stilistiskos savijumus, kur jaunās lietišķības iezīmes saplūda ar neoklasicisma rakursiem un ekpresionistiskiem pieskārieniem, kam klāt pievienojās bagātas, neordināras un intelektuāli dziļas iekšējās pasaules atainojums.
Šajā priekšnesumā Prokofjeva 59. opusa “Trīs skaņdarbu” cikla un Ceturtās sonātes interpretācijām panākumus nodrošināja ne tikai pianista virtuozitāte, bet arī radošais vērīgums un sapratne, līdz ar to klausītāji droši varēja sekot solista gaitām gan “Pastaigas”, “Ainavas” un “Pastorālās sonatīnes” tēlu izgaismojumā, gan klaviersonātes domu un izjūtu labirintos.
Uzreiz pēc tam publika sastapās ar Kloda Debisī daiļradi – arī neordinārā pavērsienā, jo, ja atskaita opusu “Līksmības sala”, Vestards Šimkus konsekventi izvēlējās retāk spēlētus franču komponista darbus.
Tātad – šoreiz bija mazāk impresionistiskas dūmakas un vērojošas apceres, vairāk gaišas lirikas un krāšņu uzbrāzmojumu, kur iepriekšminētā “Līksmības sala” arī kļuva par vainagojumu “Balādes”, “Atgūtās etīdes”, “Noktirnes”, “Dejas” un opusa “No skiču burtnīcas” vienlīdz precīzām un niansētām interpretācijām.
Uz šaubīgākajiem posmiem Prokofjeva mūzikas tik komplicēto ideju atklāsmē vēl norādīja blāvāki tembri un formas risinājumi, bet Debisī partitūru lasījumi viscaur priecēja ar radošās domas un skaņuraksta slīpējumu.
Divas dienas vēlāk Rīgas festivālā uzstājās “Trio Angelicus”, kur apvienojušās dziedātāja Elīna Šimkus, flautiste Sondra Lejmalniece un arfiste Ieva Šablovska.
Un jau pats programmas sākums ar Jāzepa Mediņa “Sapņojumu” un Jāņa Mediņa solodziesmu “Ir viens vakars” radīja pārliecību, ka koncerts, visticamāk, būs izdevies – Elīnas Šimkus priekšnesuma vokālais piepildījums un personiskā attieksme piešķīra abu partitūru romantiskajiem gleznojumiem īpašu izteiksmību, ko Sondras Lejmalnieces un Ievas Šablovskas panākumi ansambļa saspēlē tikai izcēla.
Protams, pēc tam koncerta gaitā sekoja arī pierastāki brīži ar mazāk uzrunājošām instrumentālām krāsām vai dziedājuma aprisēm, taču muzikālas veiksmes bija vairākumā, tostarp vispārzināmu Johana Sebastiāna Baha, Roberta Šūmaņa un Edvarda Grīga darbu atskaņojumos.
Tomēr par koncerta centrālo vērtību jāsauc latviešu komponistu darbu lasījumi – ja programmā iekļautie Makss Rēgers un Tūre Rangstrems atraduši atbalsi arī citur Eiropā, tad Jāzepam Mediņam, Jānim Mediņam, Romualdam Jermakam, Selgai Mencei noteikti nepieciešamas vēl citas tikpat kvalitatīvas interpretācijas kā “Trio Angelicus” īstenotās.
Rīgas festivāls turpinājās arī pēc 10. jūnija, taču latviešu mūzikas dēļ uzmanību izvēlējos pievērst pianista Venta Zilberta priekšnesumam 8. jūnijā, ko cikla “Viens pats studijā” ietvaros dokumentējusi Latvijas Radio 3 “Klasika”.
Arī tādēļ, ka Vestards Šimkus šajā koncertciklā jau uzstājies, turpretī Venti Zilbertu pamatā bijusi iespēja dzirdēt ansamblī ar dažādiem instrumentālistiem un vokālistiem.
Tagad solokoncerts, kur skaidri bija dzirdams, cik prasmīgi pianists veido interpretāciju dramaturģisko arhitektoniku un cik kolorīti viņš atklāj klavieru tembru iespējas – arī tad, ja virtuozās nianses dažbrīd varētu būt spožākas.
Kas attiecas uz pašu mūziku – nav pārsteigums, ka mākslinieciskās individualitātes un kompozicionālās meistarības ziņā lielākos sasniegumus guva Tālivaldis Ķeniņš ar “Senu dziesmu” un Maija Einfelde ar “Albuma lapu”, kam droši līdzās liekams Riharda Dubras opuss “Vējā skanoši ābeļziedi” – vienīgais no visiem programmā ietvertajiem skaņdarbiem, kas līdz šim ir publicēts.
Pārējos Ventis Zilberts spēlēja no rokrakstiem, un tas jau paliek citu mūziķu intereses lokā – atrast Jāņa Mediņa, Jāņa Norviļa, Edītes Kivilas, Emīla Zilberta, Andreja Selicka, Oļega Barskova partitūrās kaut ko noderīgu koncertskatuvei vai arī vienkārši ieteikt tajās ielūkoties mūzikas studentiem. Manuprāt, palaikam atcerēties par šiem darbiem ir vērts.
