Rīgas Doms plaisu varā: baznīcas pamatu stāvoklis ir “uz robežas” 1
Vienam no Rīgas simboliem – Doma baznīcai – tuvākajos gados nepieciešama pamatu stiprināšana visā būves apjomā. Sienu un velvju plaisu novērojumi liecina, ka Doms lēnām sēžas, turklāt dažādas baznīcas daļas grimst ar dažādu ātrumu.
Par torņa gāšanos vai velvju sabrukšanu gan vēl runas nav – piemēram, Doma tornis gadā nosēžas par dažām milimetra daļām, taču speciālisti uzsver, ka ir bezatbildīgi neko nedarīt, zinot par šiem procesiem. Pēc ilgām diskusijām pagājušā gada nogalē izvēlēts piemērotākais pamatu nostiprināšanas veids – ar tā saukto spiesto pāļu metodi, kas jau lietota citviet Vecrīgā, tajā skaitā Rīgas pilī.
Skaidrs, ka darbi būs ārkārtīgi ietilpīgi gan laika, gan naudas ziņā.
Doma pamatu nostiprināšanas projekta vadītājs, būvinženieris un uzņēmuma SIA “BKB” tehniskais direktors Aldis Grasmanis lēš, ka izmaksas varētu sniegties līdz 10 miljoniem eiro. Precīzas tāmes vēl nav, tāpat kā skaidrības, kurš piešķirs vajadzīgo summu.
Nepielūdzamie dati
Viduslaiku celtnieki Doma pamatus veidoja, vispirms gruntī iedzenot metru līdz pusotra garus koka pāļus. Uz tiem lika dolomīta bluķus un tad mūrēja ķieģeļu sienas. Šobrīd koka pāļi vairs nepilda sākotnējās funkcijas.
Analizējot koksnes paraugus, inženieri konstatējuši, ka koksnes nestspēja samazinājusies 20–30 reizes un ir tuva tam, lai teiktu, ka tās nav vispār.
“Vēl jāņem vērā, ka baznīca jau netika būvēta vienā laikā. Tāpēc tajā ir gan gotikas, gan romānikas iezīmes. Bet galvenais dažādo būvposmu lietā ir dažādie pamatu dziļumi. Vidusjomam ar sānjomiem atšķirības pamatu dziļumos ir ap metru, kas ir diezgan pārsteidzoša starpība,” stāsta Doma atjaunošanas vadītājs, restaurators Ronalds Lūsis. Atšķiras ne vien pamatu dziļums, bet arī platums, nemaz nerunājot par mūrējumu balstošo koka pāļu daudzumu un stāvokli.
Situācija baznīcā tiek uzraudzīta jau vairāk nekā desmit gadus.
Savākti dati par plaisu dinamiku un kolonnu kustībām. Izliktie marķieri un sensori, pēc Lūša teiktā, uzrāda nepārprotamu tendenci: “Agrāk domāja: nu jā, Doms jau vienmēr bijis saplaisājis. Taču nekad neviens nebija to skatījis attīstībā. Nekādas statistikas pa gadiem nebija, tāpat kā saprašanas, kas ar plaisām notiek. Bija strīdi, vai šī vai tā plaisa iepriekšējās restaurācijas posmā jau bija vai tomēr ne. Bet tagad dati ir, un skaidrs, ka plaisu kustība attīstās.
Doma tornis ir smagāks, tāpēc dzīvo mazliet citādu dzīvi nekā pārējie jomi. Tas visos četros stūros atlauzies nost no pamatkorpusa mūra.
Plaisas to parāda. 2016. gadā mēs restaurējām torņa sānu kapelas, bet tagad plaisas tur atkal ir vaļā! Bez variantiem!”
Pret Doma laukumu vērstais ziemeļu joms plaisu ziņā ir daudz aktīvāks nekā dienvidu joms. Tas daļēji izskaidrojams ar ārpusē norakto zemes slāni. Taču plaisas ir arī dienvidu sānjomā, turklāt saplaisājis nav apmetums – plaisas ir caurejošas.
Apmeklētājiem apdraudējumu Doma velves pagaidām neradot, “taču par to ir jādomā”.
Problēmvieta tāpat ir divas tuvāk altārdaļai esošās kolonnas, kas savilktas metāla stīpām.
“Inženieri aprēķinājuši, ka uz tām gulstas lielākā slodze. Ja uzmanīgi paskatās no ārpuses, var ieraudzīt, ka vidusjoma galā mūri ir resnāki. Ir teorija, ka tajā vietā atradies mazais tornis,” stāsta restaurators.
Bēdīga aina paveras arī Doma pagalma krustejās, kur vienā no posmiem virs velvēm izstiepts tīkls potenciāli krītošo apmetuma gabalu uztveršanai: “Domājām, ka krustejas būs stabilākas, taču īstenībā viens to stūris iet uz leju. Bijām pie plaisām salikuši atskaites marķierus. Kad sākām pētīt, sanāca, ka situācija ir ļoti slikta.”
Krustejas gadījumā negatīvu iespaidu atstāj 18. gadsimtā virs tām izbūvētais divstāvu korpuss, kur tagad atrodas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs. Protams, viduslaiku mūrniekmeistari, pamatus liekot, tādu nebija paredzējuši. Restauratoriem ir pilnīgi skaidrs, ka plaisāšanu neizdosies uzvarēt, kamēr nebūs nostiprināti baznīcas pamati. Velvēs aizdarītās plaisas jau pēc dažiem gadiem atkal ir vaļā.
Taisnības labad jāsaka, ka ēku sēšanās grunts stāvokļa dēļ raksturīga visai Vecrīgai, tāpat Doma pamatu deformācija nav mūsdienu notikums, bet gadsimtiem ildzis process.
Lūsis piebilst, ka, pēc pazīstamā restaurācijas projektu arhitekta Ilmāra Dirveika domām, baznīca jau celtniecības laikā sākusi “gāzties kopā” un to nācies glābt, par ko liecina baznīcas ziemeļu puses bēniņos sazīmējamā senā, ap 20 cm platā plaisa.
Kur ņemt naudu?
Optimāla būtu pamatu stiprināšana pēc iespējas vienlaikus. “Nevar stiprināt, piemēram, vispirms torni, pēc diviem gadiem altārdaļu un pēc pieciem vēl kādu no pusēm. Tas būtu milzīgs risks, jo pēc būtības baznīca tad tiktu lauzta. Inženieri domā, ka pieļaujamais pārtraukums maksimāli drīkst būt kādu pusgadu vai gadu,” teic Lūsis.
Doma pamatu nostiprināšanas projekta vadītājs Grasmanis gan pieļauj, ka nostiprināšanu izmēģinājuma kārtā vispirms varētu sākt no altārdaļas, kur slodze vismazākā un grunts blīvāka. Sākot tur, deformācijas briesmas būtu mazākas, varētu saprast, kādas problēmas rodas darbu laikā, un tikai pēc tam ķerties pie baznīcas pamatkorpusa. Taču skaidrs, ka daudz kas būs atkarīgs no piešķirtā finansējuma apjoma.
Pirms pāļu spiešanas Doma iekšpusē noteikti jāveic arheoloģiskie izrakumi. Zem baznīcas to nekad nav bijis.
Pagaidām pāragri runāt par precīziem izmaksu daudzumiem, taču Grasmaņa ieskatā tikai arheoloģiskās izpētes izmaksas vien varētu būt ap miljonu eiro. Kas attiecas uz kopīgo pamatu nostiprināšanas projektu, tad summa varētu būt robežās starp pieciem un desmit miljoniem eiro, bet visdrīzāk “tuvāk desmit”.
“Vispirms apkoposim inženieru viedokļus, aplēsīsim izmaksas un tad droši vien vērsīsimies pie valdības. Ar finansējumu ir diezgan bēdīgi. Nacionālajā attīstības plānā finansējuma kultūras mantojuma saglabāšanai nav vispār, kaut ministri mums te stāsta, ka “kultūra ir valsts pastāvēšanas pamats”,” finansējuma iegūšanas plānu iezīmē Ronalds Lūsis.
Doma pamatu nostiprināšanas projekta vadītājs Grasmanis uzsver, ka, ņemot vērā baznīcas kā unikāla vēstures pieminekļa nozīmi, šis ir ārkārtīgi sarežģīts objekts, kur jāapsver katra iejaukšanās “vēsturiskajā substancē”. Detaļu un nianšu būs ļoti daudz. Piemēram, nav runa tikai par pamatu nostiprināšanu – gar pamatiem stiepjas arī apkures, ūdens, elektrības un citu inženierkomunikāciju kanāli. Tas nozīmē, ka no jauna būs jātaisa arī visas inženiersistēmas.
Ar ķīmiju neeksperimentēs
Izskatītas pavisam četras pamatu nostiprināšanas metodes, no kurām lielākā izšķiršanās bijusi starp divām – starp jauno ģeopolimēru injekcijas paņēmienu un praksē Vecrīgā vairākkārt izmantoto spiesto pāļu jeb spiedpāļu metodi. Katrai ir stiprās un vājās puses. Spiedpāļu paņēmiens esot lētāks, taču laikietilpīgāks nekā ģeopolimēru injekcija. Izvērtējot kā kompromiss izvēlēti spiedpāļi, taču ne cena šoreiz bijusi noteicošā.
No būvinženieru viedokļa piemērotākā un pret pieminekli tehniski saudzīgākā tomēr būtu ģeopolimēru metode: “Pamata gruntī tiek iesūknēts divkomponentu sastāvs, kas, savstarpēji reaģējot, izplešas un palielina materiāla tilpumu. Materiāla blīvums ir atkarīgs no konkrētās grunts apstākļiem. Ļoti vienkāršoti izsakoties, tas ir celtniecības putu princips.”
Ģeopolimēru injekcijas ir samērā jauns paņēmiens, un ar to strādā kompānijas Somijā un Itālijā.
Metode paaugstinātu grunts cietību divas trīs reizes. Taču, tā kā tā ir jaunums, trūkst zināšanu, kas pazemē notiks pēc, teiksim, simt gadiem. Grasmanis norāda, ka ražotāju garantija ir no 40–50 līdz 100 gadiem, tomēr šaubas par materiāla tehnisko noturību laikā ir lietošanas vājais punkts.
Pats būtiskākais, ka pret šo metodi iebildusi Nacionālās kultūras mantojuma pārvalde (NKMP). NKMP Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs Jānis Asaris norāda: “Laist būvķīmiju Doma baznīcas pamatos, lai apturētu to sēšanos, būtu eksperiments, par kura ilgtermiņa iespaidu arī ārzemju eksperti nevarēja neko pateikt. Vēl jārēķinās, ka ap un zem Doma ir apbedījumi un šī metode pilnībā varētu iznīcināt visu arheoloģiju, kas tur ir apakšā.
Ķīmiskā metode būtu inovatīva, bet ilgtermiņā neskaidra.
Pāļi un stiprinājumi ir tradicionālāks risinājums.” Grasmanis gan īsti nepiekrīt, ka ģeopolimēru metode iznīcinātu arheoloģiskos slāņus, kaut arheologu darbību vietām apgrūtināt varētu.
Spiedpāļu metode ir visvairāk pārbaudīta. Tās būtība: ar hidraulisko domkratu palīdzību zemē spiež metru garu metāla cauruli, kurai galā pēc tam atkarībā no tehnoloģijas piemetina vai ieskrūvē nākamo posmu un pāļa spiešana turpinās, līdz sasniegta vajadzīgā grunts pretestības pakāpe.
Jautāts, cik dziļi zem Doma pamatiem pāļi būtu jāievieto, būvinženieris atgādina, ka brīžiem smilšainās, brīžiem dūņainās grunts slāņi zem baznīcas ir ļoti dažādi, tāpēc katra pāļa garums būs individuāls, bet jādomā, ka pāļus nāksies spiest kādus 15 metrus zem esošajiem pamatiem.
Kas attiecas uz seno koka pāļu stāvokli, tad Grasmanis uzsver, ka kontekstā ar vājo grunti šābrīža Doma pamati ir “uz nes/nenes robežas”: “Līdz ar to var prognozēt, ka tur, kur robeža būs pārkāpta, kādā brīdī kādā zonā deformācijas sāks attīstīties straujāk. Un, ja jau to esam konstatējuši, tad būtu bezatbildīgi, ja mēs šādā objektā neko nedarītu un gaidītu, ka problēmas kļūs vēl būtiskākas.”
