“Rīgas Doms ir latviešu mūzikas meka.” Saruna ar ērģelnieku Aigaru Reini 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aigars Reinis – kopš 2019. gada Rīgas Doma mūzikas direktors un katedrāles ērģelnieks – šopavasar saņēma Lielo mūzikas balvu “Par izcilu sniegumu gada garumā”.
Viņš bijis arī Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas ērģelnieks, Latvijas Radio kora un kamerkora “Ave Sol” mākslinieks, vokālās grupas “Schola Cantorum Riga” dziedātājs. Pirms diviem gadiem Aigars Reinis kļuva par Lielās mūzikas balvas laureātu kategorijā “Par izcilu darbu ansamblī”.
Kā kopumā jums pagāja pandēmijas laiks? Pirms diviem gadiem nācāt ar ierosmi latviešu komponistiem rakstīt darbus ērģelēm, un pērn notika koncertu virkne.
A. Reinis: Pandēmijas epidemioloģisko aizliegumu laikā klātienes koncerti nevarēja notikt, bet turpinājām darboties un pārgājām uz digitālo vidi. 2020. gada laikā jau bijām ievingrinājušies strādāt ar video, to turpinājām. Protams, es nebiju viens, visu paveicām kopā ar maniem brīnišķīgajiem kolēģiem.
Ir liels gandarījums, ka izdevās iekustināt gan Latvijas jaunos komponistus, kas vēl mācās un studē, gan arī profesionālus skaņražus radīt jaunu mūziku ērģelēm. Tajā ziņā pandēmijas laiks bija svētīgs – nevarēja koncertēt, bet varēja rakstīt mūziku. Tādējādi 2021. gada janvārī uz mana galda atradās 25 jaundarbi ērģelēm, un gada laikā kopā ar kolēģiem visus šos pirmatskaņojumus realizējām.
Vēl pagājušajā gadā vairākiem ērģelniekiem un komponistiem bija arī lielas jubilejas, pieminēšu ērģelniekus Kristīni Adamaiti un Aivaru Kalēju, komponistu Romualdu Jermaku. Likās būtiski ar skaistiem koncertiem godināt viņu paveikto. Tad vēl bija arī festivāli ar koncertiem, godīgi sakot – nemaz neatceros visu, kas notika pagājušajā gadā, koncertu bija ļoti daudz, un, ja kāds iesniegtu sarakstu ar paveikto, liekas, es pat pats neticētu, kā visu izdevies īstenot. Kolēģiem saku – pat bail skatīties visu, kas noticis! Bet – dzīvojam uz priekšu, domājam par nākamajiem koncertiem, tad jau nav laika atskatīties uz pagājušo, jūsmot par sevi.
Iedvesmot 25 jaunu kompozīciju radīšanu ērģelēm ir nozīmīgs darbs… Kā radās šī ideja?
Nenoliedzami, šos varētu saukt par koviddarbiem, jo varējām strādāt, pateicoties pandēmijas laika atbalstam, kuru saņēmām no Valsts kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes. Bez tā Rīgas Domā būtu valdījis zināms klusums. Pati ideja nāca no mums, tāds jau tieši ir mūsu darbs – kaut ko producēt un veidot. 2020. gada vasarā un rudenī, saprotot, ka tuvojas jauns aizliegumu vilnis, izveidojām un sarakstījām dažus projektus. Vēlējāmies inspirēt jaunos komponistus radīt savu pirmo skaņdarbu ērģelēm, mudinājām vidusskolu līmeņa jaunos māksliniekus iepazīties ar ērģelēm arī klātienē. Aizliegumu laikā darbs vairāk noritēja sarakstoties, tikai dažiem bija iespēja izmēģināt, kā mūzika skan jau rakstīšanas procesā. 2021. gada janvārī, radīšanai noslēdzoties, mums bija piecpadsmit jauno komponistu skaņdarbi, martā tie izskanēja krāšņā koncertā. Vienlaikus ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu tika pasūtīti arī profesionālo komponistu skaņdarbi, arī tie janvārī bija uz mana galda. Tad vēl bija vairāki komponisti, kuri skaņdarbus radīja pēc pašiniciatīvas, tāpēc varu teikt, ka iepriekšējā gada sākumā Doma ērģelēm tika radīti tiešām daudz jaundarbu.
Komponisti bija no visas Latvijas – gan no Rēzeknes, gan no Ventspils. Darbus atskaņojām tiešsaistes koncertā, un esmu dzirdējis, kā ģimenes sanākušas kopā, droši vien katrs ar kafijas krūzi rokā, un kopīgi gaidījuši savas ģimenes locekļa jaundarbu, tie bijuši īsti svētki.
Vai kāds no jaunajiem skaņdarbiem īpaši palicis atmiņā?
Pilnīgi noteikti visu iesniegto darbu palete bija ļoti interesanta, neviens nebija tāds, kuru vajadzētu nolikt malā, bet nevaru arī izcelt nevienu konkrētu. Katrs radošs cilvēks ir citādāks – ar savu redzeslauku, katrs dzīvo un strādā citādā rāmī. Nenoliedzami, darbi bija ļoti daudzveidīgi, sākot no proromantikas līdz pat eksperimentiem. Domāju, ka visiem šiem jauniešiem ir liels potenciāls, viņu mūzikai jānovēl augt un skanēt uz lielajām skatuvēm.
Šis ir laiks, kad daudzi vairs nespēj lasīt grāmatas, pat ne lūkoties uz mākslas darbiem. Tas, kas uzrunā, ir mūzika.
Domāju, mēs visi esam mainījušies. Pandēmijas pirmie mēneši likās kā pēc atomkara – nekust neviena dzīva dvēsele, bija neiedomājami redzēt, ka pēkšņi var pazust visa ierastā dzīvība Rīgas centrā, apklust tik ierasti pilnais Doma laukums. Rīgas Doms bija ciet, uz soliem bija novilktas būvniecības lentes… Tai brīdī tā likās kā tāda nolemtība… Tomēr radošs cilvēks nespēj sēdēt mierā, toreiz sāku atcerēties – re, kā komponists, Rīgas Doma ērģelnieks Alfrēds Kalniņš pirms daudziem gadiem translēja tiešos koncertus no Rīgas radiofona. Un mums tiešām izveidojās sadarbība ar Latvijas Radio, un jau tajā pašā pavasarī notika pirmie divi tiešraides koncerti. Atslēgas vārds jau laikam gan ir tas, ka radošs cilvēks nespēj vienkārši nosēdēt un truli skatīties, pašiem gribas darboties. Darba jau pietiek, darbs rada darbu, Doma programmās iesaistām vēl citas radošas personības.
Kāda mūzika jums pašam ir tuva?
Mani interesē daudz un dažāda mūzika, sākot no baroka laika līdz mūsdienām, vienā sfērā nemaz nevaru palikt. Ir pirmatskaņojumi, bet vienmēr ar lielu prieku atgriežos pie Johana Sebastiāna Baha un tad atkal atpakaļ, process bagātina. Man mūzikā nav tāda vienīgā skaņdarba, ir ļoti daudz labas un krāšņas mūzikas, reizēm pats sevi pieķeru, ka mani uzrunā arī pavisam nejauši skaņdarbi, pat braucot mašīnā, radio izdzirdu kādu dziesmu, kas aizkustina.
Man ir gods turpināt ģeniālu latviešu ērģelnieku darbu. Viens no tiem bija komponists Alfrēds Kalniņš, kurš 1903. gadā sāka kalpot Rīgas Domā un te spēlēja līdz pat savai nāvei 1951. gadā. Viņš spēlēja ne tikai dievkalpojumos, bet arī daudzos koncertos, tolaik notika arī translācijas radiofonā. Diemžēl no tiem laikiem nav saglabājies neviens ieraksts.
Savā būtībā Rīgas Doms ir latviešu mūzikas meka, lielākā daļa latviešu ērģeļmūzikas rakstīta, domājot par Doma ērģelēm, tieši šeit noticis arī pirmatskaņojums. Mūsu pienākums ir attīstīt latviešu ērģeļmūzikas sfēru. Pēdējā laikā gan daudzus skaņdarbus pirmo reizi atskaņo arī citviet, bet otro reizi tie tomēr atskan Rīgas Domā, jo šeit mūzika skan visdaudzveidīgāk, pilnskanīgāk, šeit ir vislielākās iespējas. Esot Rīgas Domā, nemaz nevar nedomāt par latviešu kultūru un ērģeļmūziku.
Ko jums nozīmē Doma katedrāle?
Cauri laikiem, kopš 13. gadsimta, Doms ir bijis pilsētas centrs, zināmā mērā tieši ar Domu ir aizsākusies Rīga. Protams, esmu ērģelnieks, un ir brīnišķīga sajūta ērģeļu skaņās cauri visai baznīcai piepildīt sarunu ar Dievu. Man pašam laikam gan šis vispirms ir Dieva nams, majestātisks Dieva apliecinājums, kur nu mēs lūdzamies arī par mieru Ukrainā.
Tagad, Ukrainas kara laikā, prātā nāk Lūcijas Garūtas kantāte “Dievs, Tava zeme deg”, kas pirmoreiz izskanēja Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Tā tolaik tik daudziem deva spēku. Vai jums ir kāda kompozīcija, par kuru domājat šajās dienās?
Nupat, 25. martā, Ventspils koncertzālē izskanēja komponista Jāņa Kalniņa sarakstītā kantāte “Asins tīrums” – stāsts par Jūdas nodevību, un, iespējams, šis skaņdarbs varētu būt attiecināms uz šī brīža notikumiem. Lūcijas Garūtas skaņdarbu kopā ar kori “Ave Sol” atskaņosim Klusajā sestdienā. Tas ir iespaidīgs, tiešām emocionāls, man to nācies spēlēt vairākkārt, un labprāt katru reizi pie tā atgriežos.
Man gribētos cerēt, ka no laba koncerta cilvēks iznāk sakārtotāks.
Mūzikas misija ir dziedēt, audzināt, tas ir pilns spektrs – mūzika nomierina, iepriecina, liek aizmirsties. Mūzikas klāsts ir dažāds, un koncertos klausītājiem bieži pazūd laika izjūta. Nenoliedzami, tā ir misija – caur mūziku nodot kādu vēsti, tas iedarbojas. Tajā brīdī, kad klausies mūziku, tu ieklausies, ne vienmēr vajadzīgs analizēt saturu, reizēm svarīgāk klausīties sevī, pārdomāt, padomāt, aizskatīties…
