Vai par tagadējo KNAB sāp sirds? 44
Sākotnēji ļoti sāpēja mums visiem, kas piedalījās biroja veidošanā, jo tas strādāja efektīvi – “Daimlera”, Magones, “digitālgeitas” un citās lietās. Tika aizturēti Jūrmalas mēri, Rīgas attīstības departamenta augstākās amatpersonas. Tagad KNAB komanda gandrīz visa ir izjaukta, valstiski nozīmīgas lietas neredzu, taču dzirdu, kā radio jaunais biroja vadītājs Straume cenšas izdabāt un saka – paldies premjerministram, sadarbojamies ar ģenerālprokuroru. Tas daudz ko izsaka.
Mūsu valstī vēlētos redzēt stipru KNAB, kāds tas pašlaik nav. Neredzu arī patiesu vēlmi valdībā un parlamentā pievērsties pretkorupcijas jautājumiem, lai gan, ja valstī vai pašvaldībā pastāv korupcija, tad trūks naudas jebkurai nozarei. Kad Krievijā Navaļnijam pārmet, ka runā tikai par korupciju, viņš saka – kamēr naudu nozog, nav jēgas attīstīt ko citu. Ja zog lielie, tad to dara gan vidējā administrācijas līmenī, gan arī mazie pazog. Ja zog augšā, apakšas to jūt un apzinās, ka valstī zagšana vai izšķērdēšana notiek visos līmeņos.
Taču daļa lielo joprojām ir uz brīvām kājām – Miķelsons, Magone un Lembergs.
Ja nav politiskās gribas apkarot korupciju, ģenerālprokurors ir tāds, kāds ir, un arī KNAB un Drošības policijas priekšnieks netraucē dzīvot…
Lemberga gadījumā pretdarbība notiek kā astoņkājim visos virzienos – viņa labā strādā vesela advokātu grupa, velk lietas izskatīšanu, ir pieeja lēmumu pieņemšanas procesam Saeimā. Atcerieties, ka bija priekšlikums par amnestiju visiem Trīs Zvaigžņu ordeņa kavalieriem, par laimi, to noraidīja, bet redzam, ka tiek domāts par likumdošanas iedarbināšanas iespējām. Lai gan nepiekrītu teicienam “ar stipru nelauzies un bagātu netiesājies”, zināma taisnība tam ir.
Esmu sapratusi, ka ar politisku varu iespējams vairāk panākt, nekā darbojoties atsevišķā institūcijā. Tas arī bija iemesls, kāpēc šā gada sākumā sāku domāt par politiku un tagad esmu Rīgas domē. Jēga kādu aizturēt ir tad, ja viņa amatā ieliek godīgu cilvēku, kas sakārto vidi un maina sistēmu, nevis, piemēram, Miķelsona vietā ieceļ kaut ko līdzīgu.
Ieiešana politikā saistās ar riskiem – paliek novārtā profesija, zem lupas nonāk privātā dzīve, pretinieki publiski noķengā. Starp citu, no kurienes jums Annas Potapovas “aste” nāk līdzi?
Man gan nepatīk atcerēties skolas gaitas Maskavā, jo tā vide bija ļoti nežēlīga no pedagogu puses, kas bija kompartijas šovinisti un baltiešus uzskatīja par fašistiem. Viņi to neslēpa arī stundu laikā un ņirgājās par mums. Ja dzirdēja runājam latviski, kas bija mūsu ģimenes valoda, sauca to par suņu valodu. Krieviem tik īsi vārdi kā mums ar māsu – Juta un Vita – nebija pazīstami, viņi uzskatīja, ka tie ir saīsinājumi no Aņutas vai Annas un Viktorijas. Potapova ir mans uzvārds līdz laulībām ar Maiguru Strīķi, ar kuru iepazināmies policijas darbā.
Vīrs jūsu politisko izvēli atbalsta arī finansiāli – ar sešu tūkstošu eiro ziedojumu Jaunajai konservatīvajai partijai.
Viņš uzskata par pienākumu regulāri atbalstīt JKP. Šogad iztiek no pensijas un tā, ko izaudzē laukos. Nekad neesam neko šiku pirkuši, mums nav dārgu hobiju un bija izveidojušies zināmi uzkrājumi. Dārgākais no vaļaspriekiem bija mani septiņi gadi hokejā.
Ko tad viņš audzē?
Jau vairāk nekā divdesmit gadus – dālijas, viņa kolekcijā ir 110 šķirnes, pagājušajā vasarā iestādīti vairāk nekā 800 stādi. Maigurs ir no laukiem, viņam pilsētas dzīve nekad nav bijusi tuva.
Un jums?
Vai nu vīrs mani ir piesaistījis, vai pēc 40 gadiem cilvēkiem vienkārši rodas interese par sīko lauksaimniecību – stādīšanu, ravēšanu. Otro gadu arī konservēju tomātus, bietes, gurķus, un man tas sāk iepatikties. Vīrs sastādīja siltumnīcā ap 90 ķirštomātiņu, šogad pirmos ēdām ap Jāņiem. Ja ir laba raža, tā jāliek burkās. Paši audzējam arī čili, rozmarīnu, raudeni un citas garšvielas, mums ir pat lauru koks, kuru pa ziemu nesam iekšā.
Vēl pirms pieciem gadiem par laukiem teiktu – nekad, bet šodien jūtu, ka tie palīdz, nomierina, stabilizē.
Mūsu kļūst mazāk – latvieši aizbrauc, dzimstības bilance joprojām ir negatīva. Kā tas noticis, ka esat bez bērniem?
Savā laikā nostājos uz policista cīnītāja sliedēm, kas man bija svarīgākais, un visu šo laiku esmu pa tām gājusi. Pat apprecēties neesmu mērķtiecīgi plānojusi. Tikai, līdzko 24 gados sev pateicu, ka varu arī bez vīra mierīgi dzīvot, mēs ar Maiguru iepazināmies. Katram savs ceļš – manējais ir šāds. Tā dzīvē vienkārši ir sanācis un es ar šo situāciju protu dzīvot.
