Rīgas centrālcietumā vīrietis gaida nāves spriedumu – to viņš uzzinājis Tieslietu ministrijas atsūtītā vēstulē 69
Rīgas centrālcietumā vīrietis gaida nāves spriedumu. Par tādu soda mēru ieslodzītais izlasījis Tieslietu ministrijas atsūtītā vēstulē. Vai ierēdņiem piedodama šāda pārrakstīšanās kļūda?
Latvijā nāves sods oficiāli tika atcelts 2011.gadā, bet praktiski pēdējais nāves sods diviem slepkavām tika izpildīts 1996.gada 26.janvārī. Viņus nošāva. Lai arī Latvijā nāvessods vairs netiek piespriests, pateicoties Tieslietu ministrijas ierēdņiem, kāda persona centrālcietumā to gaidīja pusotru gadu.
LTV raidījums “4.studija” stāsta, ka saņemta vēstule no ieslodzītā Ata, kurš savu sodu izcieš Rīgas centrālcietumā un, pateicoties kādai Tieslietu ministrijas atbildei, viņš ir pārliecināts, ka ir vienīgais cilvēks Latvijā, kurš patlaban gaida savu nāves spriedumu.
Ieslodzītais raidījumam rakstījis, ka 2019.gada 4.oktobrī Lielbritānijas karaliskajā Linkolnas kroņa tiesā tika izskatīts viņa noziegums par tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Piespriesti 10 gadi cietumā. Iespējams, ja viņš sodu izciestu Latvijā, pienākšoties “atlaides”. Tomēr Latvijā 2021.gadā persona pārtiesāta, un tiesas verdikts bijis nepielūdzams – 10 gadi cietumā. Tad viņš sapratis, ka Anglijā ieslodzījuma vieta tomēr varētu būt ērtāka un pat īsāku laiku, nekā dzimtenē, tāpēc vērsies Tieslietu ministrijā.
Tā, savukārt, atbildējusi: “Jūsu gadījumā Latvijas Republika jau ir uzsākusi pildīt Jums Lielbritānijā piemēroto dzīvības atņemšanas sodu. Līdz ar to process ar ārvalsts sprieduma atzīšanu un izpildi Latvijas Republikā ir noslēdzies.”
Vēstuli parakstījuši divi ierēdņi. Noprotams, ka viens atbildi sagatavojis, otrs – parakstījis. Līdz ar to Atis sācis aizdomāties.
Atis savā vēstulē raidījumam norāda: ”Esmu pēc šiem dokumentiem pirmais cilvēks Latvijā ar nāvessoda izpildi, kurš pēc likuma ir atcelts 2012.gada 1.janvārī.“
Ārvalstu medijos Latvijā ieslodzītā Ata dzīve lasāma kā grāmata. Raidījums noskaidrojis, ka 10 gadi cietumā vīrietim piespriesti par draudzenes mīļākā sakropļošanu. Pieķēris pāri gultā, viņš Lietuvas pilsoni piekāvis līdz stadijai, kādu Anglijas mediji raksturo – “persona izskatījusies kā cietusi auto avārijā”. Smadzeņu traumas dēļ cietušais nonācis aprūpes centrā, kur 2022. gada 25.janvārī mira no pneimonijas.
Ekspertīze secinājusi, ka tā nebūtu noticis, ja Atis Vētriņš viņam nebūtu nodarījis smagas traumas. Anglijas puse gan Ati par slepkavību netiesāja, jo viņš par smagu miesas bojājumu nodarīšanu jau izcieta cietumsodu Latvijā. Nekur nav minēts, ka par šo nodarījumu viņam piespriests nāvessods.
Tieslietu ministrijā raidījumam “4.studija” norāda, ka personai vārdā Atis atbilde, kurā iekļauta frāze par dzīvību atņemošu sodu, ir izsūtīta labu laiku atpakaļ.
Taču jau pusotru gadu ieslodzītais domā, kā tiks izpildīts šis nāves sods un kad tas īsti notiks?
“4.studija” vēlējās tikties ar pašu ieslodzīto, kurš bija atradis veidu, kā par savu situāciju izstāstīt raidījumam, tomēr ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes starpniecību tieši fimēšanas dienā raidījums saņēmis paskaidrojumu, kuru Atis Vētriņš bijis uzrakstījis pārvaldes priekšniekam: “Lūdzu jūs atcelt satikšanos ar žurnālistiem, tā kā publiski tikties un figurēties nav
vēlēšanās. Lūdzu Jūs manam lūgumam neatteikt.”
Arī Tieslietu ministrija kameras priekšā situāciju nevēlas komentēt, atbilde tiek saņemta epastā.
“Tieslietu ministrijas 2022.gada 24.marta sagatavotajā vēstulē Centrālcietumā esošajai personai Atim Vētriņam vienā no teikumiem diemžēl ir radusies pārrakstīšanās kļūda. Jānorāda, ka sagatavotajā vēstulē vairākkārt norādīts termins “brīvības atņemšanas sods”, savukārt vienā no teikumiem uzrakstīts “dzīvības atņemšanas sods”.
Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents, vadītājs Latvijā Andris Grafs jautāts, vai ierēdņiem piedodamas cilvēciskās kļūdas komentē: ”Jebkurai institūcijai, valsts struktūrai ir zināma hierarhiska struktūra. Ir zināmi kontroles mehānismi, kā mēs vadām riskus, kā nodrošinām kvalitāti, kādas ir iekšējās kontroles sistēmas un pēc šo iestāžu uzbūves tā loģiskā trepe jau nav tāda, ka kāds ierēdnis saņem vēstuli, atbild, paraksta un nosūta. Ir zināma hierarhija un saskaņošanas process arī iekšēji, kā tiešais vadītājs izskata un liek savu parakstu, kas nonāk pie iestādes vadītāja un tur jau tā loģika ir, ka katrā no šiem posmiem ir iespēja izķert neuzmanības, pārrakstīšanās kļūdas, nepilnības uz normatīvo aktu piemērošanu vai citas šādas nianses. Ja šāda kļūda ir notikusi, tad, man liekas, pareizais lēmums ir atvainoties un vērst situāciju par labu. Otrs, skatīties, kas tad īsti nav nostrādājis šajā kvalitātes sistēmā, kad visi, kas ir uzlikuši savu parakstu uz konkrētās vēstules un ir saskaņojuši un ir izgājusi no iestādes mājas, nav pievērsuši uzmanību, vai nav pildījuši savus uzdevumus, kas ir novedis pie zināmām sekām.“
Tieslietu ministrija savu atbildi ieslodzītajam precizēja vien tad, kad persona bija vērsusies pēc atbalsta “4.studijā”. Līdz šim neviens par šo kļūdu, kas kādam ir dzīvības vērtē, nebija pievērsis uzmanību.
“Tieslietu ministrija atvainojas par radušos kļūdu un norāda, ka A.Vētriņam nosūtīta precizēta vēstule ar skaidrojumu, ka 2022. gada 24.marta vēstulē ieviesusies pārrakstīšanās kļūda, tāpat skaidrojumā norādīts, ka Krimināllikumā bargākais sods par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ir brīvības atņemšanas sods, Latvijas Republikas normatīvie akti neparedz tādus soda veidus, kā, piemēram, dzīvības atņemšanas sods vai nāves sods.”
Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta viceprezidents, vadītājs Latvijā Andris Grafs “4.studijai” norāda: ”Šajā konkrētajā gadījumā ir divas puses. Protams, no valsts pārvaldes puses, ja tas ir viens vārds, nepareizi ierakstīts, tad tā ir cilvēciska kļūda, izlabojam un aizmirstam. Bet ir jāskatās arī otra puse.
Šajā gadījumā šis vārds ietekmē ļoti daudz. Šeit ir tas jautājums, kāds ir pieņemtais secinājums. Kādas ir mācības? Kā iestāde var sakārtot iekšējās saskaņošanas, kvalitātes procesu, lai šādas lietas nekad nenotiktu turpmāk. Man liekas, ka tam ir jābūt tam galvenajam secinājumam arī no iestādes vadītāja puses. Kas ir lielākie riski vispār kopumā iestādē. Cik bieži ir šādas, cilvēciskās kļūdas. Ja šīs kļūdas ir ļoti bieži, tad ir jautājums par kompetenci konkrētām amatpersonām, kas sagatavo šos materiālus. Ja tas ir vienreiz piecos gados, tad, protams, tas ir tādā izņēmuma kārtā, tad iestādes vadītājam ir iespēja ierosināt šo lietu vai piemērot kādus disciplinārsodus, kas ir tāda mācība visiem valsts pārvaldē iesaistītajiem, ka mēs tiecamies uz ļoti izcilu kvalitāti, nepieļaujam ne mazas, ne lielas kļūdas. Manuprāt, tam būtu jābūt mērķim, lai katra tāda situācija nebūtu tāda, ka katru šo lietu mēs vienkārši aizveram un noliekam plauktā, bet tiešām rūpīgi analizējam, kas nogāja greizi, kā no šādām situācijām izvairīties, lai nekad līdzīgi nebūtu.“
Ja līdzīgas cilvēciskas un tehniskas kļūdas jeb bieži piesauktais “cilvēciskais faktors” pieļauts valstiskā līmenī, ir jāpiedod, bet kāpēc tā nenotiek ar tiem, kuri nestrādā valsts pārvaldē? Vai, piemēram, cilvēcīgi aizmirsta rēķina apmaksa, nepareizi aizpildīti dokumenti, nepiereģistrēšanās stāvvietā, tiks piedoti, vai tomēr rēķināti kavējuma procenti un soda nauda? Tas, protams, ir retorisks jautājums.
