Rīgas bruģa noslēpumi atminēti 0
Visi taču zina, kas ir bruģis! Tas taču ir tik pašsaprotami kā paēst brokastis, iziet ārā… Taču ceļu inženierim Aivaram Treicim šī akmens substance ir vismaz 40 gadu izpētes vērta.
Viņa mūža darbs nu izdots grāmatā “Rīgas bruģis”, kurā varam uzzināt par galvaspilsētas bruģēto ielu attīstības vēsturi un to stāvokli līdz 2015. gadam. To laidis klajā apgāds “Jumava”.
Pirms dažam dienām šīs grāmatas atvēršanas svētki notika koka ēku renovācijas centrā “Koka Rīga”, jo tas aktualizē kultūrvēsturisko vērtību apzināšanu, popularizēšanu.
Vērts atcerēties, ka Rīgas vēsturiskais centrs ir UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, ne jau tikai senās mājas, bet arī ielas, tās bruģējums ir saglabājama vērtība. Aunam kājas, ejam neklātienes pastaigā pa Rīgas bruģi!
Bruģa veidi:
- Apaļakmeņu – viens no senākajiem akmens seguma veidiem Rīgā.
- Galvakmeņu – bruģakmeņi, kam augšējā virsma (galva) ir noskaldīta. Otrs izplatītākais no senajiem akmens segumiem.
- Pieskaldītais – bruģakmeņi, kuriem ir apstrādāta viena vai vairākas plaknes, gludāko bruģē uz augšu.
- Kaltais jeb rindu bruģis – apstrādāts, četrstūra veida. 19. gs. vidū to ieveda no Beļģijas, Holandes, Zviedrijas, Francijas, Somijas… Arī Latvijā iemācījās izkalt līdzīgus bruģakmeņus, un Krievijas impērijas iekšienē kalto bruģi sauca par Rīgas bruģi, jo daļu no tā ieveda caur Rīgas ostu.
(No Aivara Treiča grāmatas “Rīgas bruģis”)
“Rīgas bruģa Bībele”
Tik spēcīgi šo grāmatu novērtējis viens no erudītākajiem Latvijas arhitektiem Pēteris Blūms.
“Es nebūt nepārspīlēju, šo darbu ieceldams tik augstā plauktā, jo tas ir viens no Latvijas urbānās kultūras pamatelementu izpratnes un saglabāšanas balsta akmeņiem. Neviens cits cilvēks pasaulē to nav varējis un arī nevarēs izdarīt, jo tas ir mūža darbs, unikāls laikā un telpā.”
Izdevumā ietverta informācija no arhīvu (ar senajiem attēliem, kartēm un plāniem) un arheoloģisko izrakumu atskaitēm un muzeju materiāliem līdz mūsdienu situācijas aprakstam, analīzei un fotofiksācijai.
Rīgas senatnes lieciniekus, bruģētās ielas, apjūsmo vai katrs,
tās kļūst par iedvesmas avotu radošām personībām, bruģu rakstus mēdz iemūžināt filmās, piemēram, atjaunotā Zirgu iela – kinomatogrāfiem ir visiecienītākā.
Kaltie bruģa akmeņi ir ne vien romantisko noskaņu radītāji, bet arī senās pilsētas mūžības apliecinātāji, par kuriem īpaši interesējas vēsturnieki, arheoloģijas, arhitektūras speciālisti.
19. gs. vidū bruģakmeņus ieveda no Beļģijas, Holandes, Zviedrijas, Francijas, Somijas… Pavisam nesen, 2017. gadā, remontdarbu laikā pie Dzirnavu ielas krustojuma ar Birznieka-Upīša ielu atklāja zviedru kalto bruģi.
Vēsturiskā seguma fragments bija tik liels, ka pieļāva domu, ka tāds pats varētu būt zem asfalta visā šajā ielas posmā. Interesanti, Rīgas zviedru bruģi apvij ne viena vien leģenda.
Kāda no tām vēsta, ka reiz šis bruģis esot iegādāts Zviedrijā apmaiņā pret sviestu.
Vēsturniekiem gan droši zināms, ka 19. gadsimta 70. gados un 20. gadsimta 30. gados četrstūra granīta bruģakmeņi Rīgā patiešām nonākuši no Zviedrijas.
Viens metrs bruģa cara laikos maksājis 15 rubļu. Lai saprastu, cik dārgs bija šis materiāls, var atcerēties, ka tolaik tāda summa veidoja pagasta ārsta mēnešalgu.
Senākie fakti par Rīgu rodami “Livonijas Indriķa hronikā” un “Atskaņu hronikā”. Kā raksta Aivars Treicis, Vecrīgas ielu attīstības pētījumu pirmsākumi būtu attiecināmi uz 19. gadsimta otro pusi, kad sākās pilsētas senās daļas vēstures pētīšanas uzplūdi.
To veicināja “Rīgas vēstures un senatnes pētnieku biedrība”, ko nodibināja 1834. gadā, un
galvenokārt pētniecību veica vācu tautības vēsturnieki.
Viens no biedrības dibinātājiem J. G. Napierskis laida klajā “Mantojumu grāmatu apkopojumu”, kurā bija ziņas gan par 16. gs. ēku īpašniekiem, gan par senajiem ielu nosaukumiem.
Arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Johans Kārlis Neimans izdeva apjomīgu Vecrīgas rekonstrukcijas plānu.
Starp citu viņš arī veidoja metu Rolanda statujai, kuru 1896. gadā akmenī izkala Rīgā ieceļojušais tēlnieks Augusts Folcs (Vērmanes dārza lauvas, atlanti pie ieejas Nacionālajā teātrī un uz Teātra ielas 9 nama jumta, kā arī dekoratīvie elementi, kas rotā VEF ēku, Mākslas muzeju, Melngalvju namu un Valsts Bankas fasādi. Savas dzīves laikā viņš palīdzējis piešķirt veidolu vairāk nekā simts ēkām!).
Tikai Latvijas brīvvalsts laikā pētniecībā iesaistījās latvieši,
piemēram, matemātiķis un vēsturnieks Jānis Straubergs, kura pētījumi par Rīgas vēsturi no 12. līdz 20. gadsimtam ir nepārspēti līdz mūsdienām. Tikko “Latvijas Mediji” izdeva viņa pētījuma “Rīgas vēsture” jaunizdevumu, sagatavots pēc 1937. gada izdevuma.
Zem kājām upe!
Pirms pāris gadiem, ejot pa Rīdzenes ielu, pamanīju bruģakmenī iekaltu vārdu “Rīdzene”. Tādā veidā ar vairākiem bruģakmeņiem bija iezīmēta Rīgas upes tecējuma gultne.
To 1995. gadā ziemas saulgriežos veica grupas “Māja” arhitekti, vēsturnieki un etnogrāfi kopā ar folkloras kopu “Skandinieki”. Diemžēl tagad šos bruģakmeņus vairs neredzēsiet, jo kāds “kolekcionārs” tos nočiepis.
Par upes sākotnējiem apjomiem un kuģojamību liecina arheoloģiskajos izrakumos iegūtie kuģu vraki.
Rīdzenes ieteka Daugavā bijusi 30 – 40 m plata, un kuģojam tā bijusi vismaz līdz tagadējai Zirgu ielai.
Pie tagadējās 13. janvāra ielas atradusies laivu piestātne un pilsētas ziemas osta. Upe strauji aizsērēja 16. gs., un 18. gs. to pilnīgi aizbēra.
1860. gada beigās, nojaucot pilsētas vaļņus, likvidēja pēdējās Rīdziņas paliekas, izbūvējot apakšzemes kanālu, savienojot to ar vecās gultnes paliekām un stāvošos ūdeņus novadot Daugavā.
1938. gadā Rīgas pilsētas Vēsturiskais muzejs, Raula Šnores vadībā veicot arheoloģiskos izrakumus, rajonā starp Kalēju, 13. janvāra un Vaļņu ielu atrada vismaz piecas labi saglabājušās dažādu laiku Rīdzenes krastu nostiprinājuma izbūves.
Savā grāmatā Aivars Treicis arī atklāj, ka 1957. gadā Minsterejas ielā (virs Rīdzenes upes!) pie Daugavas krastmalas atrakti Rīgas ostas vārti, gadu vēlāk Mārstaļu un Minsterejas ielā pie 13. gs. aizsargsienas atsedza Rīdzenes upes krastu nostiprinājumu pāļus un ar kaļķakmens šķembām klāto krastmalu.
1959. gadā, veicot izrakumus Alberta laukumā, atsedza mūra ēku daļas, kā arī vairākus akmens bruģus un divas bruģētas šķērsielas. Zem bruģiem atradās ar apaļkokiem klāti ceļi. Kopš 13. gs., iespējams, pat agrāk ielas klātas ar apaļkokiem vai plēstiem kokiem, līdzīgi klāti arī māju pagalmi.
Kad stājās spēkā aizliegums iekšpilsētās būvēt koka ēkas, tās sāka celt no akmens mūra.
Tad arī pilsētā sāka izmantot jaunu bruģēšanas materiālu – dolomītu, kuru ieguva Doles salā.
Kā pirmais pie dolomīta seguma 1413. gadā tika Rātslaukums. Tur atsegti dažādi bruģa segumi: senākais ķieģeļu un dolomīta akmeņu šķembu bruģis. Interesanti, tā kā materiālu nepietika.
Katram pilsētā iebraucošajam ceļiniekam bija pienākums atvest līdzi noteiktu daudzumu akmeņu.
Šī prasība bija spēkā arī kuģiniekiem. Starp citu, ārzemju bruģakmeņus ieveda un arī izveda (vietējos ražoja vairākos apriņķos) kā kuģu balastu. Vidēji laikā no 1902. – 1914. gadam viens puds kalto bruģakmeņu maksājis 21 kapeiku.
Atrakumos atrasti klājumi arī ar kaļķakmens plāksnēm un laukakmeņiem vai akmens šķembu bruģi.
Piemēram, dolomīta bruģis atklāts Jāņa setā (1938. gadā ). Izrakumi liecina, ka senais ielu tīkls gadsimtu gaitā bija maz mainījies.
Autors secina, ka galvenajām Vecrīgas ielām no 13. gs. mainījies tikai to segums, platums, un, attīstoties pilsētai, tās pagarinātas. Viduslaiku Rīgā bija apmēram 40 ielu.
Te – cietums, pagrabi…
Aivars Treicis raksta: “1988.-1989. gadā gar Meistaru ielu atraka ļoti sliktā stāvoklī saglabājušas nocietinājumu sienas paliekas no dolomīta akmeņiem. Tomēr Restaurācijas institūta veiktajā izpētē minēts, ka Ļeņina (Kaļķu ielā ) 7 no bijušās vecākās pilsētas viesnīcas “Londonas pilsēta” iespējams nokļūt nama pagalmā, no kura kāpnes veda pagrabā.
Pagraba kreisajā pusē redzama bijušā Kaļķu, senākā Budes, torņa apaļā apakšdaļa ar bruģēto ieliņu tai blakus.” Rīgas nocietinājumu mūris bija aptuveni deviņus metrus augsts un 1,30 metrus plats.
Mūsdienu Vecrīgā vēl atrodami vairāki seno mūru fragmenti,
bet Zviedru vārti ir vienīgie no astoņiem Rīgas vārtiem, kas saglabājušies pilsētas aizsargmūrī.
Kā liecina Kaļķu jeb Budes torņa nosaukums (latīņu turris captivorum; minēts 1348.g.), par cietumiem ir kalpojuši pilsētas aizsargmūru torņu pagrabi.
Piemēram, 1599. gadā Kaļķu torņa aizmugurē uzcēla īpaša cietuma ēka (tag. Kaļķu un Meistaru ielas stūrī), kas pilsētas ķemerejas grāmatās 1696.g. dēvēta par “Jauno cietumu”.
1788. gadā tā vietā pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda projekta uzbūvēts pilsētas policijas nams (ēka Kaļķu ielā 7/9). Ēkas pagrabā saglabājusies daļa no viduslaiku cietuma – garš, ar ķieģeļiem velvēts gaitenis, kam vienā pusē četras kameras (pl.~2×3 m, augst. <2 m), otrā – viena lielāka telpa.
No kamerām uz gaiteni bija šauras, zemas durvis un aizrestoti lodziņi. Katras kameras iekšpusē atradās neliels iedobums gulēšanai vai sēdēšanai. Kamerās valdījusi pilnīga tumsa, jo gaisma tur nekad neiekļuva.
Griestu velvē atradās neliels stūrains caurums, pa kuru ieplūda gaiss.
Tiek izteikta hipotēze, ka pa šo nelielo caurumu griestos cietumniekiem nometa arī pārtiku. 20. gs. 30.- tajos gados vēl bijušas redzamas ķēdes, ar kurām ieslodzītos piekala pie sienas.
Kādreiz gaitenis aiz kamerām turpinājies tālāk zem Rīgas pilsētas, tomēr jau sen tas ir aizbērts. Pagrabi divos stāvos ir pieejami, tie atrodas uz privātās zemes, ieeja no Mazās Jaunavas ielas. Arhitekts Artūrs Lapiņš, kurš par šo ēku rakstījis diplomdarbu, uzskata, ka būtu vērts tos uzmērīt.
Arhitekts Pēteris Blūms: “Tā ir unikāla vieta, žēl ka to neizmanto sabiedrības izglītošanai (tur esot iekārtota noliktava). Tā varētu kļūt par Rīgas ikonu, kas piesaistītu tūristu uzmanību.”
Viņš pievērš uzmanību arī senajiem pagrabiem, kurus 17., arī vēl 18. gs. rīdzinieki mēdza paplašināt zem ielas, lai iegūtu plašāku telpu. Tāds unikāls apakšzemes paplašinājums ir zem Grēcinieku ielas iepretī Mencendorfa namam.
Līdzīgi pagrabi bijuši zem Tirgoņu, kā arī Kaļķu ielas, iepretī Rīgas domes ēkai. Žēl, ka daudzi nav saglabāti, jo tie saistīti ar īpašuma tiesībām.
Ne viss zem bruģa vēl atklāts, bieži vien atraktais nav arī bijis pieejams sabiedrībai.
“Pārmetumus pelnījuši arheologi, kas pazemes slāni pēta akadēmiskā līmenī – īsteno atskaiti, ko noglabā kādos plauktos no sabiedrības. Turklāt daļai šo projektu tiek daļa no nacionālā finansējuma… Rodas jautājums, kam tad tas viss vajadzīgs? Kamdēļ šis vēstures stāsts nekļūst par visas sabiedrības īpašumu un iespēju to izzināt?” retoriski jautā Pēteris Blūms.
