Rīgas bērnudārzu problēma neatrisināma? 2
Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komiteja 21. martā spriedīs, kāpēc galvaspilsētā joprojām rindā uz pašvaldības bērnudārziem ir vairāk nekā 1000 mazuļu. Šādu sēdi sasaukt rosinājis pašvaldības opozīcijas deputāts Uģis Rotbergs, kurš uzskata, ka Rīgas domes vadība nav darījusi visu iespējamo, lai atrisinātu bērnudārzu pieejamības problēmu.
Jo sevišķi asa šī problēma ir pilsētas centrā, kur vietu trūkst ne tikai pašvaldības, bet arī privātajos bērnudārzos.
Pērn oktobrī rindā uz bērnudārzu Rīgā bija reģistrēti 1135 bērni. Jāņem vērā, ka bērni skaitīti rudenī, kad tikko bijusi uzņemšana bērnudārzos un rinda strauji sarukusi. Domājams, pavasarī rinda varētu būt vēl garāka, taču datu par to nav. Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta pārstāve Indra Vilde teic, ka rinda uz bērnudārzu tiek fiksēta tikai rudenī.
Pārskatot pieteikumu skaitu uz dažādiem Rīgas bērnudārziem, redzams, ka lielāka vai mazāka rinda varētu būt katrā no tiem. I. Vilde gan skaidro: pieteikumu skaits nav tas pats, kas rindas garums. Pirmkārt, tāpēc, ka katru bērnu drīkst pieteikt pat trijos bērnudārzos, otrkārt, tāpēc, ka rindā ir arī tikko dzimušie, kuriem vieta pirmsskolas iestādē vēl nemaz nepienākas, treškārt, tāpēc, ka rindā ir arī nerīdzinieki, kurus uzņem, ja ir brīva vieta, bet kuru uzņemšana nav galvaspilsētas pienākums.
Bērnudārza rindas reģistrā redzami pat 2011. gadā dzimuši bērni, kuriem jau būtu jāiet skolā. I. Vilde skaidro, ka tik lieli bērni rindā joprojām esot gadījumos, kad bērnam 7 gadi paliek kalendārā gada beigās, tāpēc vecākam ir tiesības pārcelt mācību uzsākšanas laiku par vienu gadu.
Turklāt gadoties, ka vecāki piesaka bērnu rindā, bet vienlaikus apmeklē privāto iestādi, vai arī izbrauc no valsts, vai arī bērns sāk mācības kādā citā pašvaldībā un vecāki šo pieteikumu nav anulējuši. Sistēma automātiski anulē pieteikumu tikai tad, ja bērns tiek uzņemts Rīgas pašvaldības pirmsskolas iestādē. 2011. gada bērni visbiežāk vairs nav reāli pretendenti uz uzņemšanu bērnudārzā.
Pieteikumu skaits parāda arī to, ka visvairāk bērnu tiek pieteikti uz centra bērnudārziem, līdz ar to tieši šajos bērnudārzos visvairāk gribētāju paliek aiz strīpas. Spriežot pēc pieteikumu skaita, vispieprasītākais Rīgas bērnudārzs ir Rīgas 200. pirmsskolas iestāde Akas ielā, kurai pieteikti 1315 mazuļu, bet tā ik gadu var uzņemt tikai ap 30 bērniem. Savukārt attālākos mikrorajonos bērnudārziem pieteikti vien daži simti mazuļu, dažviet pat mazāk par simtu.
Par vietu trūkumu tieši centra bērnudārzos sašutuši arī pilsētas centrā dzīvojošie bērnu vecāki.
Piemēram, divu mazuļu māmiņa Elza pēc saziņas ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentu stāsta: “Departaments gan bija ne īsti pretimnākošs: kā neskaitāmu citu bērnu mammām man ir jāliek bērns privātā dārziņā vai jāņem aukle. Pašvaldības dārziņā rinda vēl joprojām gara – dēls ir rindā kopš dzimšanas divarpus gadus, un vēl joprojām esam 500. vietā; meita piedzima vēlāk: viņa rindā ir aptuveni 1100. Pašvaldībai šķiet, ka tā nav nekāda problēma atrast papildu 200 eiro ģimenes budžetā privātam bērnudārzam diviem bērniem vai vēl vairāk – auklei, bet mums tā ir reāla nauda. Mums ieteica arī vest bērnus uz bērnudārziem citos rajonos, bet es visu mūžu dzīvoju un strādāju centrā – kādēļ man jāved bērni prom no centra pāri pusei pilsētas?”
Kā vienu no risinājumiem, ja nav vietas pašvaldības bērnudārzā, dome piedāvā pašvaldības līdzmaksājumu privātajam bērnudārzam. Kaut arī šis risinājums, kā Elza jau minēja, ir dārgāks vecākiem, centrā dzīvojošajiem arī šis risinājums neder, jo centrā nav vietu arī privātajos bērnudārzos.
Rīgas atbildīgo departamentu tas neuztrauc, tajā pat neesot informācijas par situāciju privātajos bērnudārzos.
“Privātie bērnudārzi nav pašvaldības padotībā, tāpēc arī statistika par to piepildījumu no pašvaldības puses netiek apkopota,” teic I. Vilde un norāda, ka Rīgas pašvaldībai ir sadarbības līgums par līdzfinansējumu ar 145 privātajām pirmsskolām, tajā skaitā arī iestādēm, kas atrodas citās Latvijas pilsētās un novados. Vai tas ir ieteikums centrā dzīvojošajiem vest bērnus uz dārziņiem ārpus galvaspilsētas?
Privāto pirmsskolas izglītības iestāžu asociācijas vadītāja un pilsētas centrā esošā privātā bērnudārza “Creakids” vadītāja Daina Kājiņa apliecina, ka arī privātie centra bērnudārzi ir pārpildīti: “Uz nākamo mācību gadu grupas jau ir nokomplektētas, un mēs pat rindā nepierakstām, jo nav jēgas – brīvu vietu nebūs.”
Vaino deklarēšanās sistēmu
Māmiņa Elza uzskata: arī attiecībā uz bērnudārziem jāievieš mikrorajonu princips, lai priekšroka iekļūt bērnudārzā būtu tiem, kas dzīvo tā tuvumā.
Taču pašvaldībā nav apsvērta iespēja dalīt vietas bērnudārzos pēc mikrorajonu principa, līdzīgi kā tas ir ar skolām: proti, bērnam ir garantēta vieta konkrētā skolā, parasti tā ir dzīvesvietai tuvākā skola. Kaut arī skolu mikrorajonu princips Rīgā daudz kritizēts, laikam jau pašvaldība to atzīst par labu, ja no tā neatsakās. Kāpēc bērnudārziem tas neder?
I. Vilde atbild: “Vispārējās izglītības likuma 21. pantā noteikts, ka pašvaldības savā administratīvajā teritorijā nodrošina vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma. Tā kā bērni uz bērnudārzu neiet paši, bet viņus ved vecāki, vecākiem ir iespēja mazuli vest uz to iestādi, kas viņiem ir izdevīgāk pēc atrašanās vietas, vai nu tuvumā dzīvesvietai, vai darba vietai.”
Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītāja Eiženija Aldermane uzskata: ja ieviestu mikrorajonu principu, centra bērnudārzos būtu vēl grūtāk iekļūt, jo tagad vecāki mēdz bērnu pieteikt dārziņā gan dzīvesvietas, gan vecāku darbavietas tuvumā. Bet, ja būtu mikrorajonu princips, visticamāk, pieteiktos tikai centra dārziņā, fiktīvi bērnu deklarējot attiecīgā mikrorajonā.
“Mikrorajonu principu nav jēgas ieviest, ja likums ļauj bērnu deklarēt pie svešiem cilvēkiem vai pat preses kioskā! Ir bijuši gadījumi, kad zīdainis kādā dzīvoklī deklarēts viens pats!” pauž E. Aldermane.
Viņa pat pavēsta: “Rīgā ir un būs bērnudārzu rindas, kamēr šī deklarēšanās sistēma netiks mainīta. Ja es teiktu citādi, es būtu mele! Jo Rīgā var piedeklarēt arī bērnus, kuri te nemaz nedzīvo! Ģimene dzīvo Jūrmalā, bet strādā Rīgā un grib vest bērnu uz Rīgas bērnudārzu!”
Dome drīzāk negrib, nevis nevar?
Pērn Rīgā atvērtas tikai divas jaunas bērnudārza grupas, tostarp viena Skanstes ielas rajonā, kur ir vislielākais pieprasījums. Tuvākajā nākotnē, līdz 2023. gadam, plānots atvērt pirmsskolas grupas, kurās vietu varēs nodrošināt vairāk nekā 400 bērniem. Rīgā ļoti trūkst pirmsskolas pedagogu, arī tāpēc jaunu grupu atvēršana ne vienmēr ir iespējama. Varbūt jāceļ pirmsskolas pedagogu algas, lai vairāk skolotāju izvēlētos darbu bērnudārzā?
Rīgas dome pirmsskolu pedagogiem maksā vairāk nekā minimāli prasītie 710 eiro, proti, 760 eiro pirms nodokļu nomaksas par slodzi. Vēl vairāk celt algas pašvaldība šobrīd nav gatava, kaut, piemēram, Pierīgas pašvaldības pedagogiem maksā vairāk nekā galvaspilsētā.
“Mēs nevaram maksāt vairāk, jo Rīgā ir daudz vairāk bērnudārzu nekā, piemēram, Ķekavā,” teic E. Aldermane, kura pārstāv domes pozīcijas partiju “Gods kalpot Rīgai”. Viņa turklāt uzstāj, ka bērnudārzu pedagogu algas būtu jāmaksā valstij.
U. Rotbergs, kurš domē strādā opozīcijas frakcijā “Vienotība”, toties uzskata, ka Rīgas dome pārāk maz darījusi, lai atrisinātu bērnudārzu problēmu. Viņš stāsta, ka “Vienotības” frakcija mēģinājusi panākt, lai no pašvaldības budžeta tiktu finansēta gan jaunu bērnudārzu celtniecība, gan paaugstinātas pirmsskolas iestāžu darbinieku algas, gan līdzfinansējuma palielināšanu privātajiem bērnudārziem un brīvpusdienas bērnudārzniekiem. Atbalsts neesot gūts.
Šā gada pašvaldības budžeta projektā, kas vēl jāapstiprina, tomēr beidzot ir paredzēts finansējums bērnudārznieku bezmaksas ēdināšanai.
Vaicāju E. Aldermanei, vai nebūtu pareizāk ēdināšanai paredzēto finansējumu izlietot jaunu bērnudārza grupu atvēršanai. E. Aldermane atbildēja, ka daļēji viņa tam piekrītot, tomēr, tā kā šobrīd mazturīgo ģimeņu bērni jau ēd par pašvaldības līdzekļiem, ērtāk būs nodrošināt pusdienas visiem. U. Rotbergs atgādina, ka bezmaksas ēdināšana bērnudārzos solīta jau vairākus gadus un tikai tagad pašvaldība solījumu beidzot grasās pildīt.
Runājot par bērnudārzu trūkumu kopumā, opozīcijas deputāts saka: “Man grūti atbildēt, kāpēc Rīgas dome netiek galā ar šo problēmu. Domāju, ka vairāk negrib, nevis nevar. Manuprāt, domes vadībai vairāk interesē necaurspīdīgi infrastruktūras projekti, nevis rīdzinieku labklājības uzlabošana.
Bērnudārzu auklīšu un audzinātāju atalgojums un brīvpusdienas ir reāli jāizmaksā, nevis “jāapgūst” caur visādām shēmām.
Iepriekšējā sasaukuma laikā dome pat “pamanījās” pārdot zemesgabalu Tallinas ielā, kurš bija paredzēts bērnudārza būvniecībai. Domes vadībai šī ir arī ideoloģiska izšķiršanās, jo, piemēram, līdzekļi Krievijas Federācijas pensionāru vadāšanai par brīvu sabiedriskajā transportā atrodas, bet Latvijas pilsoņu bērnudārzu rindu mazināšanai – ne.”
Domes frakcijas “Latvijas attīstībai” deputāte Iveta Ratinīka, kura pati tagad audzina mazuli un gaida rindā uz bērnudārzu, teic: “Mans bērns bērnudārzā Mežciemā rindā ir 455. Izskatās, ka tiks bērnudārzā tikai tad, kad sāksies obligātā sagatavošana skolai. Domāju, ka Rīgas domei aktīvāk jārīkojas, atverot bērnudārzu grupas pustukšajās vidusskolās. Tas notiek arī tagad, bet ne pietiekami ātri un daudz. Šķiet, Rīgas domes vadība cerēja, ka Izglītības un zinātnes ministrija tomēr neatteiksies no idejas par sešgadniekiem skolā un tādējādi bērnudārzos atbrīvotos daudz vietu.”
Jāved bērns uz krievu dārziņu?
“Latvijas Avīze” jau vairākkārt rakstījusi, ka līdztekus ģimenēm, kuras dzīvo Rīgas centrā, jo sevišķi diskriminēta tiek vēl kāda vecāku grupa: tie, kuri vēlas, lai viņu bērni apmeklētu latviešu bērnudārzu. Tā kā arī bērni no mazākumtautību un jauktajām ģimenēm aizvien biežāk apmeklē latviešu bērnudārzus, tieši uz tiem tad arī līdz šim bijušas visgarākās rindas. Taču tagad Rīgas domes atbildīgais departaments vairs nesniedz datus par to, cik bērnu gaida rindā uz latviešu un cik uz krievu bērnudārziem, līdz ar to par reālo situāciju šobrīd ziņas iegūt nevar.
“Rinda netiek fiksēta latviešu un mazākumtautību programmu kontekstā, jo ir bērni, kuri ir pieteikti gan vienā, gan otrā programmā, līdz ar to arī jautājums, kurai rindai tad šo bērnu pieskaitīt? Tāpat arī iestāžu skaits ir atšķirīgs, un uz mazāku iestāžu skaitu būs arī mazāka rinda, un otrādi,” skaidro I. Vilde.
Tomēr pieteikumu skaits ļauj spriest, cik pieprasīts ir katrs no bērnudārziem. Piemēram, divi blakus esoši bērnudārzi Vesetas ielā: uz latviešu bērnudārzu marta sākumā bija 1182 pieteikumi, uz mazākumtautību pirmsskolu – vien 283. Latviešu bērnudārzā pērn uzņemti 69 mazuļi, bet krievu – 91.
Acīm redzams, ka izredzes iekļūt krievu bērnudārzā ir daudz lielākas.
Daļā bērnudārzu ir gan latviešu, gan mazākumtautību grupas, un arī tajos latviešu grupas parasti ir pieprasītākas nekā krievu. Piemēram, bērnudārzā Lidoņu ielā latviešu grupās gribētu iekļūt 120 bērnu, bet krievu grupiņās vien 87, bet dārziņā Alises ielā uz latviešu grupām pieteikts 241 bērns, bet uz krievu – 120. Līdzīgi ir arī citviet. Tikai dažos jauktajos bērnudārzos vairāk bērnu gaida uz vietu krievu grupā.
Arī divu bērnu māmiņa Elza teic: “Tuvējā krievu bērnudārzā rindā ir tikai ap 100 bērniem. Vai tiešām jāsūta bērni uz krievu bērnudārzu?”
I. Vilde stāsta, ka pēdējo gadu laikā īpaši tiek sekmēta jaunu pirmsskolu grupu atvēršana ar latviešu valodas izglītības programmu. Mainot grupu proporcionālo dalījumu pēc mācību valodas, šobrīd 79 iestādēs ir pirmsskolas grupas ar izglītības programmu latviešu valodā, 37 iestādēs ar izglītības programmu gan latviešu, gan mazākumtautību valodā un 50 iestādēs ar izglītības programmu mazākumtautību valodā. Tātad tagad ir par deviņiem latviešu bērnudārziem vairāk nekā 2016. gadā, kad “LA” arī rakstīja par šo problēmu.
Jāpiebilst, ka Tiesībsargs, atzīstot, ka visiem bērniem ir tiesības uz vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm, aicinājis vecākus sūdzēties administratīvajā tiesā, ja vieta bērnudārzā tiek atteikta. Pagaidām gan nav zināms, ka tiesā būtu nonākušas šādas lietas, kurās kā atbildētājs būtu Rīgas pašvaldība. Vienīgā zināmā šāda veida prāva bija pret Ikšķiles pašvaldību.
