Olafs Zvejnieks: Cik reāla ir reģionālo atšķirību “aizliešana” ar naudu 2
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) publiskoja Reģionālās politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam, kas nāk ar būtisku attīstības atšķirību konstatāciju un investīciju solījumiem.
Vienas no augstākajā reģionālās attīstības atšķirībām
“Latvijā ir vienas no augstākajām reģionālās attīstības atšķirībām – starp Ekonomiskās sadarbības un Attīstības organizācijas (OECD) valstīm tās ir trešās augstākās. Rīgas reģionā iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju 2016. gadā ir 17 213 eiro, kas ir 135% no vidējā IKP uz vienu iedzīvotāju valstī (12 760 eiro). Kurzemē IKP uz vienu iedzīvotāju ir 74% no vidējā IKP uz vienu iedzīvotāju valstī, Vidzemē 66%, Zemgalē 63%, bet Latgalē 51%,” teikts svaigi publiskotajā dokumentā.
Tiesa gan, vērtējot reģionālās attīstības atšķirības pēdējo 10 gadu laikā, tās esot nedaudz samazinājušās – no 5% KP starpības Latgalē līdz 2% Zemgalē. Tas esot skaidrojams ar to, ka reģioni pēdējos 10 gadus ir auguši straujāk par Latvijas vidējo līmeni, piemēram, Zemgale par 3% straujāk, bet Latgale pat par veseliem 11% ātrāk.
Tomēr atšķirības joprojām ir tik lielas, ka rīdziniekus Latvijas kontekstā var dēvēt par bagātniekiem, bet visus, kas dzīvo ārpus Rīgas aglomerācijas – par relatīviem nabagiem.
Vai plāns ir reāls?
Kā tad VARAM un ministrs Juris Pūce piedāvā mazināt šīs atšķirības? Īsā atbilde – “aizliet” ar naudu. Reģionālās politikas dokuments nosaka – izvirzīto attīstības izlīdzināšanas mērķu sasniegšanai 2021.–2027. gadā būs nepieciešami 2,2 miljardi eiro, tātad vidēji gadā – apmēram 300 miljoni.
Ņemot vērā, ka citā pašreiz apspriežamā dokumentā – enerģētikas un klimata politikas plānā līdz 2030. gadam – tiek kautrīgi minēts, ka šo mērķu sasniegšanai desmitgadē būs nepieciešami apmēram seši miljardi eiro. Tad pašreizējo mediķu algu batāliju kontekstā var jautāt – cik reālistiski ir šie skaitļi.
Runa ir par gandrīz vienu veselu gada budžeta ieguldīšanu šo divu mērķu sasniegšanai. Nenoliedzami, abas problēmas pirmkārt un galvenokārt paredzēts risināt uz Eiropas fondu līdzekļu rēķina – reģionālās politikas gadījumā tur paredzēts atrast vairāk nekā pusi, tomēr visiem Eiropas fondu projektiem ir nepieciešams valsts un pašvaldību līdzfinansējums un tas jau nāks no budžeta.
Varētu jautāt – vai šādu plānu kontekstā nākamajā desmitgadē Eiropas fondu finansējums vispār tiks novirzīts kaut kam visam, izņemot divus minētos mērķus. Ņemot vērā pieredzi ar pārāk skaistu solījumu došanu mediķiem un visai bēdīgo pieredzi to izpildē, jautājums ir – cik reālistiski ir šādi plāni?
Latvija turpinās pārvērsties par pilsētvalsti
Bet ko darīt pagaidām, ņemot vērā, ka reģionālo atšķirību izlīdzināšana būs ilgtermiņa uzdevums? Pagaidām ekonomiskā loģika liecina, ka visizdevīgāk ir pelnīt naudu Rīgā, bet dzīvot un tērēt to reģionos.
Ņemot vērā, ka nav nekāda pamata uzskatīt Latvijas iedzīvotājus par rēķināt neprotošiem muļķiem. Tādēļ jādomā, ka vismaz tuvākajā gadu desmitā turpināsies vairākas jau šobrīd skaidri redzamas tendences – pirmkārt, iedzīvotāju atplūšana no reģioniem uz Rīgu un citām pilsētām, un, otrkārt, Rīgas aglomerācijas un reģiona rādiusā 50 km ap galvaspilsētu tālāka strauja attīstība, jo arvien vairāk iedzīvotāju koncentrēsies šajā valsts daļā.
Visbeidzot, treškārt, arī nekustamā īpašuma tirgus arvien vairāk koncentrēsies tieši galvaspilsētā, turpinot procesu, ko kāds pazīstams Latvijas finansists dēvē par Latvijas pārvēršanos par pilsētvalsti. VARAM reģionālās politikas plāns šajā ziņā ir iešana pret vēju un vispārējām pasaules tendencēm.
