Rīgas autobusi. Vai tā ir nozīmīga dāvana Kijivai? 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīzes” speciālkorespondents Ukrainā, Kijivā, AS “Latvijas Mediji”
Ikkatra ārzemnieku grupa vai delegācija, kas pēdējā laikā viesojusies Ukrainā, atzīmējusi kārtību un spēju nodrošināt normālu dzīvi kara apstākļos. Vispirms tas sakāms par galvaspilsētu Kijivu, ko jau tagad var dēvēt par megapoli jeb lielpilsētu. Tās izaugsme un jaunu pievilcīgu daudzstāvu namu būvniecība arī norisinājusies pēdējo gadu laikā, turpinoties karam ar krievu agresoriem valsts austrumos.
Saprotams, tagad celtniecība ir apstājusies, taču tikai uz laiku. Pat tagad, kad uz Kijivu vēl atlido raķetes un pilsētā, pēc tās mēra Vladimira Kličko vārdiem, neviens nevar būt drošs, jau domā par rītdienu. Plāni tiek kalti jaunai šīs senās vēsturiskās pilsētas izaugsmei, un tā noteikti notiks ar labu Ukrainas sabiedroto līdzdalību. Arī Latvija, Lietuva un Igaunija atbalstījušas ukraiņus cīņā pret agresoriem. Mūsu valsts kopējais jau sniegtās militārās palīdzības līmenis sasniedzis trešo daļu no Latvijas aizsardzības viena gada budžeta.
Sestdien Kijivas autobusu parkā notika svinīga vienpadsmit Rīgas autobusu nodošana Ukrainas galvaspilsētai. Vai tā ir nozīmīga dāvana Kijivai? “Jā gan, ar tiem var nodrošināt veselas līnijas darbu. Rīdzinieki mums norādīja, ka pirms autobusu vešanas uz šejieni tiem veikta tehniskā apkope, arī labas riepas uzliktas,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” sacīja Kijivas mērijas satiksmes departamenta vadītājs Ruslans Kandibors. Iespējams, autobusus arī varot izmantot armijas vajadzībām, piemēram, vest karavīrus uz apmācībām poligonos pie Kijivas.
Autobusos bija arī rīdzinieku saziedotā humānā palīdzība. Svinīgajā pasākumā Kijivas mēru Vitāliju Kličko aizkustināja Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieka Edvarda Smiltēna stāsts par kādu piecus gadus vecu latviešu zēnu, kurš viņam Rīgā esot iedevis nelielu burciņu ar eirocentiem. Teicis, ka tie esot visi viņa iekrājumi, lai nodod tos ukraiņiem – lai tas palīdzot apturēt bērnu slepkavības Ukrainā.
V. Kličko sacīja, ka ukraiņus nekas nepiespiedīs padoties un dzīvot uz ceļiem.
Desmitiem dažādu valstu žurnālistu pagājušajā piektdienā devās uz nelielu un šauru ieliņu Kijivas centrā, kur daudzstāvu namā iepriekšējā vakarā ietriecās no liela attāluma izšautā Krievijas armijas raķete. Desmit cilvēki tika ievainoti, savā dzīvoklī bojā gājusi radio “Brīvība” ukraiņu redakcijas žurnāliste Vera Hiriča…
Pie daļēji nopostītās mājas aprunājos ar Ludmilu Galanzovsku, kas strādā par medmāsu Žitomirā. Viņa atbraukusi, jo šeit atrodas meitas dzīvoklis, par laimi, meita izbraukusi uz ārzemēm, uz Dubaiju. “Visa pasaule kliedz, nosoda agresoru, bet neviens netiek galā!” asarām acīs teic Ludmila.
Žitomiras slimnīcās un kara hospitālī esot daudz ievainoto ukraiņu karavīru. “Nav viegli uz to visu noraudzīties. Piemēram, guļ divi puiši un ar vienu sporta kroseņu pāri pietiek abiem – katram nav vienas pēdas… Bet, ko lai saka par visiem zvērīgajiem noziegumiem! Kā var izvarot mazuli! Un visa pasaule tikai kritizē, neko nevarēdama izdarīt! Kas tā par toleranci – paskatieties uz raķetes triecienu šajā mājā. Vai uz to jāatbild ar toleranci?” jautā medmāsa.
